«Kad dančus griezu dučiem, man kāju nebij’ žēl…» ziņģi «Trīs runču» meldiņā skanīgi nodzied Vilis Ozols. Taču dziedāšana allaž bijis tikai viņa vaļasprieks. V.Ozola dzīvē vēl joprojām ir tikai divas patiesas mīlestības – Veriņa un deja.
Sintija Čepanone
Aicinot uz sarunu horeogrāfu V.Ozolu, kas tiek daudzināts par Zemgales deju ķēniņu, viņa nostāja ir strikta: klāt noteikti jābūt arī Veriņai. «Ja es esmu Zemgales deju ķēniņš, tad viņa ir mana ķēniņiene. Mēs neesam tikai vīrs un sieva vien, kas kopā nodzīvojuši 56 gadus. Visu, ko savā dzīvē esmu izdarījis, nebūtu paveicis bez viņas,» teic V.Ozols.
Vide rada cilvēku «Esmu ļoti pazemīgs cilvēks,» sevi raksturo V.Ozols. «Baznīcā es nekad neeju pa galveno celiņu – manējais ved gar malu, es braucu autobusā vai, tīkliņu rokā, nāku no bodes, kamēr citi aizjoņo garām lepnās automašīnās… Esmu pazemīgs, jo vide, no kuras esmu nācis, bijusi pazemīga,» V.Ozols stāsta, ka viņa vecākiem Valgundes pusē piederējuši 12 hektāri ne tās auglīgākās zemes, tādēļ bagātie saimnieki «vājo» zemju īpašniekus saukuši par čūskudūrējiem. Arī mācoties Jelgavas Skolotāju institūtā, kur galvenokārt bijušas bagāto atvases, nācies izjust, ka citi sevi vērtē augstāk. «Un tieši no turienes nāk tā mana pazemība. Taču savā garā es jūtos vērtīgāks par tiem visiem šodienas bagātniekiem, kurus pēc piecdesmit, simts gadiem, visticamāk, neviens pat neatcerēsies, taču es būšu atstājis dejas,» teic Latvijā vecākais horeogrāfs, kuram rit jau 87. dzīves gads, piebilstot: «Esmu laimīgs, ka nu varu skaisti novecot, jo kaut ko no sevis esmu devis tautas mākslai.»
«Klabdanča» fenomens V.Ozols radījis vairāk nekā 75 dejas, 43 no tām ir pilnībā nofiksētas – katrai ir video, dejas apraksts, zīmējums, un horeogrāfs ir gandarīts, ka tās atkal un atkal tiek iekļautas tautas deju ansambļu repertuārā, tās dzīvo. «Taču radīt deju ir tāpat kā radīt bērnu – nezini, kas izaugs!» nosmej horeogrāfs, skaidrojot, ka pašam mīļa ir deja «Veratiesi, vara vārti!», bet kolektīvos šī deja tā īsti neieaug, toties «Klabdanci» novērtē ļoti augstu. «Manas dejas dejo ne tikai Latvijā, un tajās tālajās zemēs skatītājiem pat prātā neienāk, ka šai dejai varētu būt arī autors – kaut kāds tur Vilis Ozols. Viņi to uztver kā latviešu tautas deju, tieši tāpēc manas dejas pieder tautai,» teic V.Ozols, stāstot par «Klabdanča» fenomenu. Proti, šī deja tapa kādā svētdienas rītā pirms 35 gadiem Madonas senioru kolektīvam un to dejo vēl joprojām. Turklāt tā kļuvusi par tādu kā latviešu tautas etalona deju. ««Lielupe» aizbrauca uz Meksiku un dejoja «Klabdanci», «Vektors» aizbrauca uz Ekvadoru un dejoja «Klabdanci», «Saime» Honkongā arī dejoja «Klabdanci»!» horeogrāfs uzskata, ka šīs dejas fenomens slēpjas apstāklī, ka tā ir ļoti vienkārša un bagāta ar latviešu dejas pamatelementiem.
Viņa dejas ir modē «Ja rindā savirknē skaistus vārdus, tā vēl nav dzeja, un līdzīgi ir arī ar deju – kopā sakabināti soļi vēl nav deja. Dejai ir jābūt skaistai mūzikai, arī domai jābūt skaistai. Tai jābūt dvēselei,» saka V.Ozols, rēķinot, ka pirmās dejas radījis pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem un pašlaik jau izaugusi trešā horeogrāfu paaudze. Bet V.Ozola dejas izvēlas vienalga. «Astoņdesmito gadu mūzika taču arī tagad ir modē!» nosmej horeogrāfs, kurš savu pēdējo deju «Visi saka» izveidojis 78 gadu vecumā un pats vērtē, ka tā sanākusi draiskākā visā viņa horeogrāfa mūžā. V.Ozols ir lepns, ka latviešu deja nemirst un pavisam droši var apgalvot, ka latvieši ir ne tikai dziedātāju, bet arī dejotāju tauta. «Abos pēdējos Dziesmu un deju svētkos dejotāju bija skaitliski vairāk nekā koristu,» lepojas horeogrāfs, gan piebilstot, ka mazliet nobažījies ir par jaunajiem deju kolektīvu vadītājiem, jo, viņaprāt, pašlaik ir ļoti maz labu vadītāju. Labs, tas nozīmē ne tikai spēju vadīt deju kolektīvu, bet arī spēju iziet lielajā stadionā un tikt galā ar vismaz sešdesmit deju kolektīviem, kuros kopumā dejo vairāk nekā tūkstotis dejotāju. «Ir pusotra miljona latviešu, bet tikai kādi trīsdesmit bijuši virsvadītāji. Vadītājam jābūt nojautai – jāredz katrs dejotājs atsevišķi un visi kopā,» nosaka V.Ozols, kurš sešas reizes bijis Latvijas Deju svētku virsvadītājs. Un izrādās, ka tieši tajos brīžos – vienlaicīgi vadot simtiem dejotāju un stāvot svētku tribīnē – V.Ozols attaisno viņam piedēvēto Zemgales deju ķēniņa titulu. «Tad gan es jūtos kā karavadonis!»
Ozolu stiprums «Sevi bez dzimtas es iedomāties nevaru. Bez Veriņas klātbūtnes un padoma, bez bērniem, kas mantojuši manu mīlestību pret deju, un mazbērniem. Mēs esam saticīgi un pat ikdienas steigā neaizmirstam cits citam apliecināt uzmanību. Tas ir Veriņas nopelns,» teic V.Ozols, piebilstot – ģimene būs kopā ar viņu arī 7. novembrī, kad kultūras namā notiks V.Ozola dzīvei un radošajai darbībai veltītais koncerts «Savs laiks diet» un pēc tā – filmas «Zemgales deju ķēniņš» pirmizrāde. Taujāta, kā izdodas saturēt kopā dzimtu, Vera Ozola neslēpj, ka liela nozīme ir tam, ko bērniem ieliek šūpulī. «Bērniem ir svarīgi sajust mīlestību, tad būs arī atdeve. Mums ir izdevies radīt un saglabāt šo ģimeniskumu, varbūt tāpēc mums izauguši labi bērni. Mēs rūpējamies cits par citu, mums ir svarīgi pat sīkumi, un šo mīļumu no mums saņem bērni un mazbērni, bet mēs – no viņiem,» tā Veras kundze. Savukārt, runājot par savu dzīvesbiedru, viņa teic: «Vilim ļoti labas īpašības ir dotas jau no dabas un viņš tās pratis saglabāt. Uz dzīvi viņš skatās optimistiski, ir labestīgs un visas savas rūpes un pārdzīvojumus izstāsta ģimenei, nevis patur sevī. Ja ir tā sirsnība, tad arī dzīve nešķiet sarežģīta, bet gan skaista.»
2.2 °C,
0.6 m/s,
94.1 % 
2.2 °C,
0.6 m/s,
94.1 %