«Māksla, kurā ielikta sirds un dvēsele,» tā par gleznotāja Jūlija Viļumaiņa (1909-1981) simts gadu jubilejas gleznu izstādi, kas no pirmdienas, 2. novembra, būs skatāma Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā (JZB), teic Jelgavas Mākslinieku organizācijas vadītājs Māris Brancis.
Ritma Gaidamoviča
Šī izstāde JZB telpās būs skatāma līdz pat novembra beigām. M.Brancis informē, ka tā ir pirmā izcilā Vilhelma Purvīša skolnieka darbu skate Jelgavā.
«Līdz ko iedomājamies Jūlija Viļumaiņa gleznas, tā acu priekšā nostājas viņa klusās dabas ar zivīm, sēnēm, augļiem, maizi vai šķiņķi. Visbiežāk pār tiem krīt maiga gaisma, kas sapludina apkārtni ar lietām tā, ka, šķiet, piena krūze, bezmens, sīpolu virtene izkūst telpā, visbiežāk senatnīgā klētī. Mākslinieks gleznoja ar zemes krāsām – patumši brūnos, zaļos, zeltainos toņos. Viņa darbos gandrīz vai taustāmi var sajust priekšmetu materialitāti, pat to siltumu. Enerģiskais, pastozais otas raksts, faktūras, skaidrās kompozīcijas rada zemnieciska raupjuma un vitalitātes iespaidu, spēka un iekšējas viengabalainības efektu,» tā M.Brancis.
Viņš piebilst, ka tāda J.Viļumaiņa glezniecība neradās uzreiz. Kā labs piemērs ir izstādē redzamā 1933.gada vienkāršā lauku ainava ar saulrietā koši iekrāsotajām koka saimniecības ēkām, zilajām debesīm un zaļo pakalnu (starp citu daudzas no Jelgavā eksponētajām gleznām bijušas skatāmas ļoti reti vai pat pirmo reizi tiek rādītas skatītājiem, starp tām arī šis studiju gados Latvijas Mākslas akadēmijā tapušais dabas skats). Mākslinieks gleznojis sparīgi un enerģiski, nerūpējoties par detaļām. Galvenais bijis iegūt dzīvespriecīgu noskaņu.
«Tomēr pie sava skatījuma un krāsu paletes jubilārs nonāca ļoti ātri – jau kara gados. Pēc kara, sevišķi Staļina valdīšanas gados, gan nācās gleznot gandrīz naturālistiski precīzi, taču arī tad viņa Gruzufas vai kādas citas vietas ainavas izceļas ar izsmalcinātu krāsu pielietojumu, pelēcīgi ietonēto noskaņu. Mākslinieks gleznoja, kā prasīja, taču sirds pie svešiem dabas skatiem nepiesējās. Līdz ko sākās brīvāki laiki viņš gleznoja tā un to, ko vēlējās – slavenās klusās dabas,» stāsta M.Brancis.
«Izstādē aplūkojamie darbi vēsta, ka viņš tikpat silti un sirsnīgi varēja gleznot vēžus uz senlaicīgā galda klētiņas mijkrēslī kā necilās maijrozītes vai pujenes, kuras vēl ziedēs pavisam īsu laiku. Ikvienā šādā darbā ir ielikta sirds un dvēsele. Ar to Jūlija Viļumaiņa gleznas mūsu tautai ir tuvas un mīļas, ka jubilārs ir spējis atklāt latviešu tautas garīgo pasauli, ētisko attieksmi pret dabu un visu dzīvo pasaulē, kas salasāma starp rindām mūsu dainās,» piebilst organizācijas vadītājs.
«Esmu pārliecināts, ka ikviens klasiskās mākslas cienītājs Jūlija Viļumaiņa – šī varbūt paša latviskākā gleznotāja – jubilejas izstādē Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā iegūs garīgu pacilājumu un prieku,» aicinot uz izstādi, teic M.Brancis.
Foto: no JZB
2.2 °C,
0.6 m/s,
94.1 % 
2.2 °C,
0.6 m/s,
94.1 %