3.9 °C, 2.5 m/s, 91.5 %

Kultūra

Flamenko – emociju buķete
03/10/2009

«Flamenko ar Jelgavu sasaistīju pavisam nejauši. Tas tikai tāpēc, ka pamanīju kultūras nama «Rota» zāli un iedomājos, ka te es jelgavniekiem varētu pasniegt deju, kuru esmu iemīlējusi. Vēlos pilsētnieku dzīvi padarīt krāsaināku, mācot flamenko,» atzīst flamenko deju skolotāja Anna Dribas, kura 6. oktobrī pulksten 19 jelgavniekus aicina uz pirmo nodarbību flamenko dejās kultūras namā «Rota».

Ritma Gaidamoviča

«Flamenko ar Jelgavu sasaistīju pavisam nejauši. Tas tikai
tāpēc, ka pamanīju kultūras nama «Rota» zāli un iedomājos, ka te es
jelgavniekiem varētu pasniegt deju, kuru esmu iemīlējusi. Vēlos
pilsētnieku dzīvi padarīt krāsaināku, mācot flamenko,» atzīst
flamenko deju skolotāja Anna Dribas, kura 6. oktobrī pulksten 19
jelgavniekus aicina uz pirmo nodarbību flamenko dejās kultūras namā
«Rota».

Anna stāsta, ka pati ar šo deju iepazinusies pirms pieciem gadiem.
«Līdz tam es dziedāju un aktīvi koncertēju, taču iekšā kaut kas
dīdīja un šķita, ka tomēr līdz galam savu radošumu es nevaru
izpaust. Meklēju jaunus variantus, sāku klausīties spāņu mūziku,
apgūt spāņu valodu, dziedāt franču un spāņu dziesmas, taču tik un
tā nebija līdzēts. Tad mana mamma man atrada flamenko deju kursus,
un sāku mācīties šo deju. Jau pirmajā reizē sapratu, ka tas ir
tieši tas, kas mani aizrauj, tas pikantumiņš, kas mums, latviešiem,
pietrūkst. Tā vēlme man, iespējams, tāpēc, ka mūsu ģimenes saknēs
ir arī spāņi,» stāsta Anna. Dejotprasmi Anna pusgadu nu arī
papildinājusi Spānijā, no kurienes atgriezusies tikai septembra
sākumā, un tagad ir gatava iegūtās zināšanas nodot arī
jelgavniekiem. 

Ar Jelgavu iepazinās dziedot
Anna pati ir no Salaspils, taču interesants ir stāsts, kā viņa
iepazinusies ar Jelgavu, – tas noticis dziedot. Kāpēc? Tāpēc, ka
viņas dziedāšanas talantu pamanījis mūsu Jelgavas bigbenda vadītājs
Raitis Ašmanis, un tieši viņš ir tas, kurš meiteni atvedis uz mūsu
pilsētu. «Mana flamenko deju skolotāja Ilze Zariņa pazina Raiti un
pastāstīja viņam par mani un manu balsi. Kādu dienu saņēmu zvanu no
Raita, ka jāsatiekas. Mēs norunājām tikšanos pie Rīgas cirka.
Satikāmies, viņš man iedeva disku un teica: «Te ir dziesmas, ko mēs
varētu dziedāt, paklausies, iemācies, un mēs tevi gaidām Jelgavā.»
Es nedomājot piekritu un sāku braukāt uz mēģinājumiem Jelgavā. Tas
bija liels izaicinājums un neatsverama pieredze. Ne tikai
dziedāšanas, bet arī dzīves pieredze – darbs ar mūziķiem,
cilvēkiem, iespēja redzēt gan Latviju, gan ārvalstis. Tā divus
gadus es ceļoju no Salaspils uz Jelgavu, uz koncertiem pa Latviju,
ārzemēm. Jā, nebija viegli, taču tas bija tā vērts,» stāsta
Anna.

Viss sākās kultūras namā «Rota»
«Mēģinājumi parasti notika kultūras namā «Rota», tur es ieraudzīju
zāli un uzreiz jautāju Raitim, vai viņš man varētu palīdzēt
nokārtot, lai es šeit varētu mācīt jelgavniekiem flamenko dejas.
Iedomājos – kāpēc gan neizmantot iespēju, ja tāpat es braukāju
vairākas reizes nedēļā uz Jelgavu. Protams, viņš atsaucās,
iepazīstināja mani ar Liānu Krūmiņu no aģentūras «Kultūra», kura
man palīdzēja tālāk, un man tas izdevās,» stāsta Anna.
«Man patīk Jelgava, es te kaut kā brīvāk elpoju. Jelgava ir dabiska
pilsēta ar krāšņu pili, talantīgiem, radošiem un, galvenais,
atsaucīgiem cilvēkiem. Tas laikam likteņa pirksts, ka esmu te
nokļuvusi,» tā Anna.

Ir jāizjūt uguntiņa
«Flamenko nozīmi es parasti raksturoju ar kādas dziesmas vārdiem:
«Laiks nomierinās šo momentu, bet vējš atnesīs atmiņas, atmiņas par
veco mīlestību, kuras sāpes sēž dziļi sirdī un liks dziedāt mēnesim
šo dzīves dziesmu…» Flamenko ir kā emociju buķete, ar šīs dejas
palīdzību varu izdejot visus savas dzīves notikumus un svarīgos
momentus. Jāatzīst gan, ka flamenko nav viegla deja. Dejojot to, ir
jāizjūt uguntiņa un obligāti jāsaprot, kāpēc vēlas to dejot. Tai
vēlmei ir jānāk no sirds. Manuprāt, nevar dejot tikai tāpēc, ka tas
ir modes kliedziens. Jāsaprot arī tas, ka bez darba nekas nesanāks,
vajadzīgi nepārtraukti treniņi,» stāsta Anna.
«Man šķiet, ka flamenko deja Baltijas cilvēkam var sniegt to mazo
karstumiņu, uguntiņu, kas tik ļoti mūsu cilvēkiem pietrūkst,»
piebilst Anna. Viņa atzīst, ka pašas dzīvē galvenais esot baudīt
katru mirkli, nesteigties, atcerēties to, ka viss notiek tā, kā tam
jānotiek, un domāt pozitīvi. «Man šķiet, ka tas ir daudz vieglāk,
ja ikdienā talkā ņem dziesmu un deju. Tā ir daudz priecīgāk,»
spriež Anna.

Pirmā nodarbība jau nākamnedēļ
Šīs sezonas pirmā nodarbība notiks 6. oktobrī pulksten 19 kultūras
namā «Rota», un uz to tiek aicināti visi jelgavnieki neatkarīgi no
vecuma, kuri vēlas apgūt flamenko dejas. «Ne vecums, ne dzimums nav
šķērslis, galvenais, lai sirdī jūt, ka to vēlas darīt, un ir gatavi
ieguldīt darbu, lai labi sanāktu. Sievietes parasti ir ļoti
atsaucīgas, taču aicinu nebaidīties arī vīriešus un nākt dejot,» tā
Anna. Pusgadu mācoties Spānijā, Anna iepazinusies arī ar vairākiem
talantīgiem šīs dejas lietpratējiem no dejas dzimtenes un atklāj,
ka ievirzītas sarunas par to, lai viņi atbrauktu uz Latviju un
latviešiem pasniegtu kādu meistarklases nodarbību. Uz šīm
nodarbībām gan jelgavniekiem būs jādodas uz Rīgu. Par flamenko
dejām var interesēties pa tālruni 63084675.