Kultūra

Kristīne Langenfelde

Viesnīcas «Valdemārs» direktors Aleksandrs Čakste Latvijā
dzīvo pēdējos piecus gadus un šeit vada ģimenes uzņēmumu. Lai gan
viņš teic, ka šodienas komunikāciju laikmets ļauj būt brīvam un
nepiesietam kādai konkrētai vietai, tomēr par savām mājām tagad
viņš sauc Latviju. «Jau deviņus gadus es nedzīvoju Zviedrijā, pirms
tam bija studijas Amerikā, tagad dzimtas uzņēmums Latvijā – es esmu
latvietis. Lai gan tas sarežģītākais jautājums vienmēr ir, par kuru
komandu tu fano hokeja spēles laikā – Latvijas vai Zviedrijas? Tad
gan man ir ļoti grūti atbildēt. Lai gan…» ar smaidu nosaka
Aleksandrs.

Aleksandra mamma Kristīne Čakste kādā intervijā teikusi:
«Prezidenta bērni nav karaļa bērni. Tie ir pavisam parasti
cilvēki.» Un arī viņas dēls Aleksandrs tam piekrīt. «Tā jau arī ir.
Un to jau opa (Jānis Čakste – red.) savulaik mācīja saviem bērniem
– viss ir jāsasniedz pašam – tas, ka esi prezidenta bērns, tev
nedod nekādas priekšrocības. Un man jau šķiet, ka visai mūsu
dzimtai tas vienmēr bijis skaidrs – sevi pierādīt tu vari tikai
pats. Mums nekas no gaisa nav nokritis, it sevišķi pēc bēgļu gaitām
uz Zviedriju – visu esam paši izcīnījuši,» saka Aleksandrs.

Šobrīd viesnīcas direktors un uzņēmējs Aleksandrs atceras, ka
viņa pirmais darbs bija pārdevējs apģērbu veikalā. «Jā, es sāku no
mazumiņa. Tas bija skolas laikā, lai nopelnītu sev kabatas naudu,
un tikai pēc tam solīti pa solītim uz priekšu,» tā
Aleksandrs.

Nevar nepamanīt, ka Aleksandram ir laba latviešu valoda, un
viņš neslēpj, ka tas ir vecāku nopelns. «Bērnībā Stokholmā nedēļas
nogalēs man bija jāapmeklē latviešu skoliņa. Protams, es tobrīd vēl
neapzinājos, cik tas ir nozīmīgi, ko tas man sniedz. Ja man kā
bērnam tobrīd pajautātu, vai vēlos uzspēlēt hokeju ar saviem
draugiem vai iet uz latviešu svētdienas skolu dejot tautas dejas,
dziedāt un mācīties latviešu valodu, mana izvēle droši vien būtu
hokejs. Citi zviedru vienaudži jau negāja uz latviešu skoliņu, un
man bija grūti to saprast. Ieguvumus es novērtēju tikai tagad,»
atzīst Aleksandrs.

Jautāts, kādas Aleksandram ir pirmās asociācijas, izdzirdot
sava vecvecvectēva vārdu, viņš neapdomājoties atbild: «Viens labs
un godīgs cilvēks.» Spilgtākās atmiņas par J.Čaksti Aleksandram ir
vectēva stāstītais. «Galvenais, ko esmu sapratis – viņš bija ļoti
cilvēcisks. Un šodien šādas īpašības ir vēl svarīgākas: strādāt
godīgi, cītīgi, turēt savu vārdu, rūpēties par citiem, nevis meklēt
aplinku ceļus, savu labumu,» spriež Aleksandrs.

Lai arī Aleksandrs droši nevar apgalvot, ka šādas rakstura
iezīmes tiek nodotas no paaudzes paaudzē, tā teikt, ar gēniem, viņš
atzīst, ka tas ir ierakstīts Čakstes ģimenes vēsturē un arī šodien
ikviens no viņiem cenšas šīs vērtības saglabāt un sevī izkopt.
«Būtiskākais ir cīnīties par pareizo lietu,» uzsver
Aleksandrs.

Viņš spriež, ka šobrīd Latvijas sabiedriski politiskajos
procesos trūkst šīs vēlmes cīnīties par pareizo lietu. «Tas
satraucošākais ir tas, ka valstij nav ilgtermiņa attīstības plāna –
gadiem pieciem vai desmit. O.K. – ir krīze, bet nevar taču tikai
nemitīgi dzēst ugunsgrēku, ir vajadzīgs nākotnes redzējums! Ja mēs
tā paskatāmies, kā savulaik to panāca opaps, tad viņam jau arī
nebija astronomiska matemātiska plāna – tā bija vienkārša
stratēģija, kas balstījās uz spēju vienot cilvēkus un kopā panākt
mērķi. Manuprāt, arī šodien mums vajag apstāties un sakļauties kopā
– mēs katrs skrienam uz savu pusi. Padomājiet, vai futbolā būtu
iespējams gūt vārtus, ja katrs spēlētājs skrietu savā virzienā?! Ir
vajadzīgs komandas darbs, bet tādu es neredzu,» atzīst
uzņēmējs.

Viņš nedomā, ka latviešiem trūktu zināšanu vai gribas.
«Domāju, ka galvenā problēma ir pārlieku lielās personiskās
intereses, nevis kopīgs skats uz lietām,» spriež Aleksandrs, kurš,
pašam to nemanot, šajos vārdos ir pateicis to būtību, ko savulaik
pauda arī Jānis Čakste. «Var jau būt… (smaida – red.), bet es
tiešām domāju, ka mums pietrūkst tāda viena laba politiskā
diplomāta, līdera, kurš spētu atrast kopēju valodu starp tik
atšķirīgiem viedokļiem un panākt, ka darbs tiek darīts kopā,» tā
Aleksandrs.  

Tomēr, lai kāda būtu situācija valstī, Aleksandrs teic, ka
savu nākotni viņš redz Latvijā. «Es redzu nākotni šeit, jūtu
lietas, ko vēl var īstenot. Kopš Latvija ir Eiropas Savienībā, mēs
varam būt daļa no daudz lielāka attīstības plāna. Es esmu gatavs
mēģināt, turklāt ne tikai viesnīcu biznesā vien,» saka
Aleksandrs.

Sarunu noslēdzot, viņš atzīst, ka Jāņa Čakstes dzimšanas diena
dzimtai vienmēr ir liels notikums. «14. septembris mums ir svinību
diena. Ģimene «Aučos» kopā sanāks jau 13. septembrī, bet nākamajā
dienā mēs būsim Latvijas Universitātē, kur notiks svinīga
konference, tad visi dosimies uz kapiem, bet vakarā – pie Čakstes
pieminekļa Jelgavā.»