Kultūra

Ritma Gaidamoviča

«Pirmo reizi iestāties teātrī mēģināju, mācoties 4. klasē, kad
mazs ķipars uz krēsla pakāpos un nosaucu savu vārdu, taču mani
izsmēja, jo tas bija jauniešu teātris, kur tik mazi neiederējās.
Taču, neskatoties uz sāpīgo zaudējumu, domu par teātri neatmetu
līdz pat 11. klasei, kad nokļuvu Ādolfa Alunāna teātrī. Pie visa
vainīgs Arvīds Matisons. Alunāna teātrī notika daiļrunāšanas
konkurss «Zvirbulis», uz kuru es atnācu, bet arī tā man bija
briesmīga izgāšanās, jo es trīs reizes dzejoli sāku no jauna,
četras reizes apstājos, bet pēc tā noskaitīšanas centos mukt.
Trepēs mani noķēra Arvīds un jautāja, vai tad jau prom, vai
nepalikšot uz otro kārtu, es viņam saku, ka es tā izgāzos, ka labāk
ātrāk prom. Bet viņš nelikās mierā un jautāja, vai man interesē
teātris, teica, lai es atnākot uz mēģinājumiem. Šajā brīdī man
parādījās otrā iespēja, kuru izmantoju. Atnācu uz mēģinājumu,
saņēmu eksemplāru ar pirmo lomu Dons Karloss lugā «Atjautīgā
aukle», taču nu jau esmu ne tikai aktieris, bet arī režisora
asistents,» par pirmajām gaitām teātrī stāsta A.Bolmanis.

Runājot, kas Andrim tuvāks – aktiermāksla vai režisora darbs
–, viņš atzīst, ka patīk abi. «Man patīk spēlēt, jo tā ir lieliska
iespēja vienam cilvēkam iejusties tik daudz lomās. Ikdienā
cilvēkiem ir tikai viena loma, taču te uz skatuves vari iejusties
kaut desmit vai simts lomās. Taču tai pat brīdī man patīk no malas
redzēt, kā top luga, kā tā no lasījuma pārtop darbībā, kā cilvēki
meklē savas lomas, kā attīstās. Un, ja tu kā režisors vēl to visu
vari virzīt sev vēlamā gultnē, tas ir patīkami. Saprotu, ka abas
šīs lietas ir arī grūtas – aktierim reāli izdzīvot šo lomu, lai tas
neizskatītos uzspēlēti, bet režisoram jābūt spēcīgai personībai ar
stipriem nerviem, ar spēcīgu psiholoģiju, lai atkostu domu, kas
lugā domāta, un tiktu galā ar visiem aktieriem. Neslēpšu, es tikai
mācos,» smaidot teic Andris. 

Šobrīd viņš nobāzējies mūsu pilsētas teātrī un atzīst, ka te
arī palikšot. «Alunāna teātris ir vainojams pie tā, ka teātris ir
mani aizrāvis, tāpēc te palieku un strādāšu Jelgavai. Man šķiet, ka
šī ir mana vieta, un es varu tikai mācīties, mācīties, lai arī no
manis Alunāna teātrim būtu labums,» spriež Andris.

Taujāts par darba procesu, puisis atzīst, ka, protams, ar
pieredzējušu režisoru sastrādāties reizēm ir grūti, taču viņam esot
paveicies, jo abiem diezgan līdzīgs skatījums uz lietām. «Luga ir
jāvirza vienās sliedēs, citādi var sanākt tik tāds lupatu deķis,
kur viens no vienas puses, otrs no otras un beigās nekā. Reizēm
pastrīdamies, bet tie tādi radoši kašķi, kas ātri pāriet, un pēc
tiem parasti dzimst veiksmīgs kompromiss,» smaidot teic
asistents.

Arī darbu ar jaunajiem teātra studijas biedriem puisis vērtē
atzinīgi. «Te sanākuši tie cilvēki, kuri vēlas strādāt teātrī un
zina, ko viņi grib. Te nenāk tie, kas blandās pa ielām, ja arī
atnāk, tad tas ir tikai laika jautājums un viņu šeit vairs nav. Un
ar tādiem, kas zina, ko vēlas, ir arī daudz vieglāk strādāt. Jau
septembrī mēs gaidām jaunus cilvēkus, kuri vēlas darboties pie
mums,» atzīst Andris, kurš sevi šobrīd redz vēl kā asistentu. «Es
noteikti esmu vēl asistents, kurš mācās pirmajā kursā amatieru
teātru režisoros, un man vēl ir, ko mācīties un mācīties. Tas ir
pieredzes jautājums, un man šķiet, ka par režisoru var saukt tikai
profesionāli jau mūža otrajā pusē, kad tu esi izgājis cauri dzīvei
un uzkrājis bagāžu, jo tā rada izpratni par lugu un sapratni, kā
tur un kas tur domāts,» skaidro topošais režisors.

Jaunākā Ā.Alunāna teātra izrāde ir Rūdolfa Blaumaņa lugas «No
Saldenās pudeles» iestudējums, kas 24. jūlijā tiks rādīta Uzvaras
parkā. Izrādās, ka tas ir teātra studijas un arī paša Andra, tā
teikt, kursa darbs. «Faktiski tā ir pirmā luga, kur kopā ar Arvīdu
gatavojām aktierus, sākot ar primitīvākajiem vingrinājumiem līdz
gatavam rezultātam,» teic Andris. Diemžēl «No saldenās pudeles» ir
vienīgā luga, kur pats Andris nespēlē, taču jelgavniekiem viņa
aktierspēli iespējams redzēt gan A.Matisona, gan režisores Lūcijas
Ņefedovas iestudētajās lugās – «12. nakts», «Cilvēks no Lamanšas»,
«Trīs māsas», «Parastais brīnums» un citās, kas jau oktobrī tiks
rādītas Ā.Alunāna teātra 50 gadu jubilejas pasākumā nedēļas
garumā.