Pilsētā

Līdz mūsdienām ir saglabājies Svētās Trīsvienības baznīcas
tornis, kas saskaņā ar vēstures avotiem celts no 1686. līdz 1688.
gadam. Vēlāk, 1862. gadā, tas tika paaugstināts, bet vēl pēc gada
arhitekts Ādolfs Vinbergs baznīcas torņa ārējā sienā izveidoja
ieejas portālu. Tornis ir vienīgais, kam izdevās pārdzīvot Otro
pasaules karu – pati baznīca tika nopostīta.

 

Vēstures avotos minēts, ka 16. gadsimtā vietā, kur šobrīd
atrodas Svētās Trīsvienības baznīcas tornis, atradusies neliela
koka baznīca. To 1527. gadā sagāza vējš, tomēr tās zvanu tornis
palika un tika izmantots vēl ilgus gadus.

1574. gadā Kurzemes – Zemgales hercogs Got­hards Ketlers
pavēlēja blakus vecajai ēkai, ko vēlāk izmantoja kā kapsētas
baznīcu, celt jaunu mūra dievnamu, bet līdzekļu, lai pabeigtu
baznīcas celtniecību, nebija, tāpēc darbi ieilga. Pēc hercoga nāves
būvniecība turpinājās, jo hercogiene Meklenburgas Anna šim mērķim
atvēlēja personiskos līdzekļus (darbi atsākās 1592. gadā).

Jaunuzceltais dievnams tika iesvētīts 1615. gadā. Latvijas
arhitektūras vēsturē celtne iegājusi kā viens no vērienīgākajiem
sava laika būvprojektiem. Par projekta autoru tiek uzskatīts
holandiešu būvmeistars Jonīss Jorisons Frēze. Savukārt jaunu mūra
torni koka vietā sāka celt 17. gadsimta 80. gados. Tas bija 163
pēdas garš, četrstūrains ar četrstūru piramīdas jumtu. Dažus gadus
vēlāk nojauca torņa jumtu un tā vietā izveidoja astoņstūrainu, bet
pašu torni – pagarināja. Šī bija lielākā un svarīgākā baznīca visā
Kurzemes – Zemgales hercogistē, un tajā atradās superintendanta
krēsls.

Kopš iesvētīšanas baznīca piederēja vācu draudzei. 1940. gada
4. maijā dievnams juridiski nonāca latviešu draudzes pārziņā, jo
vācbaltieši, karam sākoties, izceļoja no Latvijas. Baznīcā notika
gan dievkalpojumi, gan laulību, kristību un bēru
ceremonijas. 

 

Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja speciālists
Aldis Barševskis stāsta, ka Svētās Trīsvienības un Svētās Annas
evaņģēliski luteriskās baznīcas likteņi ir cieši savijušies – tās
sāka celt vienā laikā, tikai Svētās Trīsvienības baznīca pabeigta
agrāk. Tāpēc daudzās senajās vēstures liecībās nav īsti saprotams,
par kuru no abām baznīcām runāts. Pēc Svētās Trīsvienības baznīcas
bojāejas par senāko saglabājušos Jelgavas mūra ēku uzskatāma Annas
baznīca.

Tāpat, kad Annas baznīcai 1682. gadā iebruka griesti un notika
remontdarbi, Annas baznīcas draudzes dievkalpojumi notika Svētās
Trīsvienības baznīcā. Tā tas turpinājās veselus desmit gadus, līdz
Annas baznīcas jumtu atjaunoja.

A.Barševskis norāda, ka starp abu baznīcu draudzēm 20.
gadsimta sākumā notika tāda kā neoficiāla sacensība par labākajām
ērģelēm.

 

Latvijas brīvvalsts laikā senākā Jelgavas baznīca bija ne
tikai pilsētas domes baznīca, kurā tika noturēti dažādi piemiņas
brīži, piemēram, Lāčplēša dienā, 18. novembrī, notika koncerti. Tā
bija arī valstiski svarīga vieta – vienmēr, kad toreizējā valsts
galva Kārlis Ulmanis viesojās Jelgavā, viņš apmeklēja Svētās
Trīsvienības baznīcu.

Atmodas laika vēsturē tornis ierakstīts zelta burtiem – te
1988. gada 18. novembrī studenti jumta mastā uzvilka pirmo atgūtās
brīvvalsts sarkanbaltsarkano karogu pilsētā. Jāpiebilst, ka tajā
pašā dienā svinīgi tika uzvilkts karogs arī Jelgavas muzeja tornī.
Tāpat Atmodas laikā, 1993. gadā, tika aizsākta rokmūzikas
koncerttradīcija «Mēs – Tornim». 1995. gadā pašvaldība torņa
atjaunošanā ieguldīja 39 000 latu, nostiprinot torņa iekšējās
konstrukcijas. Baznīcas tornis kā valsts nozīmes kultūras
piemineklis kopš 1994. gada ir iekļauts Valsts kultūras pieminekļu
sarakstā. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas
Jelgavas rajona valsts inspektore Gunta Skulte piebilst, ka
baznīcas nozīmīgums novērtēts jau padomju laikos, jo tā 1967. gadā
iekļauta Latvijas PSR valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu
sarakstā.

Nu Trīsvienības baznīcas torni pamatoti var uzskatīt par vienu
no Jelgavas simboliem. «Trīsvienības baznīcas tornis ir neatņemama
Jelgavas pilsētas silueta daļa. Kaut arī tā smaili neatjaunos 19.
gadsimta veidolā, torņa sākotnējais 17. gadsimta teltsveida kupols,
kas veidots stiklā, aizgūstot modernās arhitektūras pieeju
vēsturisko ēku trūkstošo daļu aprišu renovācijā, kalpos par skatu
laukumu uz rītdienas Jelgavu mums pašiem un pilsētas viesiem,»
pārliecināts Jelgavas pašvaldības izpilddirektors Gunārs
Kurlovičs.

  

Otrais pasaules karš negāja secen arī Jelgavai, turklāt kara
laikā praktiski visa pilsēta tika nopostīta. 1944. gada jūlijā vācu
un krievu karaspēku kaujās par pilsētu cieta arī Svētās
Trīsvienības dievnams – tas tika sašauts un nodedzināts. Jau pēc
kara beigām padomju vara konstatēja, ka baznīcas ēka ir ļoti sliktā
stāvoklī un to nav iespējams atjaunot, tāpēc 1954. gadā armijas
sapieri saspridzināja austrumu zelmini, apsīdu ar zvaigžņu velvēm
un baznīcas sienas. Līdz mūsu dienām saglabājies tikai tornis.
Tiesa, daļa speciālistu tomēr uzskatīja, ka ēku ir iespējams
glābt.

 

Līdz mūsdienām ir saglabājies viens vēsturiskā interjera
priekšmets – hercogienes baznīcas sola gals –, savukārt Latvijas
Lauksaimniecības universitātes pagalmā atrodas arī baznīcas zvana
fragments, ko universitātes studenti baznīcas teritorijā izrakuši
1989. gadā. «Sola galā ir redzams hercogienes Elizabetes
Magdalēnas, kas nāk no Pomerānijas Štetinas dzimtas, ģerbonis. Viss
attēls ir veidots kokgriezumā, tajā nav izmantotas nekādas
krāsvielas,» par retumu stāsta Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un
mākslas muzeja speciāliste Inese Stikute. Vēstures avoti vēsta, ka
greznie hercoga krēsli baznīcā iekārtoti 1738. gadā. Šis unikālais
priekšmets šobrīd ir apskatāms Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un
mākslas muzejā. Baznīcas solu izmantošanā pastāvēja stingra
hierarhija, kas bija cieši saistīta ar sociālo stāvokli. «1678.
gadā Jelgavā vairākkārt izcēlās strīdi dažādu kārtu sieviešu starpā
par vietām baznīcas solos, kuru laikā dāmas nekautrējās grūstīties
un pat sist viena otrai. Tādēļ rāte izdeva rīkojumu, ka ķesterim
jāuzrāda strīdnieces birģermeistaram, lai varētu uzlikt tām naudas
sodu,» savā referātā raksta vēsturniece Mārīte
Jakovļeva. 

A.Barševskis zina stāstīt, ka Polijā atrodas Svētās
Trīsvienības baznīcas lasāmpults, ko baznīcai 1617. gadā uzdāvināja
Jelgavas galma galdnieks Tobiass Heincs. Tā kā Eiropas Savienības
likumdošana paredz, ka vēsturiskās vērtības, kas kara laikā
nolaupītas, jāatgriež to dzimtenē, Latvija ir uzsākusi procedūru,
lai saņemtu savā īpašumā šo reto vēstures liecību. Tomēr tas nav
tik vienkārši, jo saistīts ar sarežģītām juridiskām problēmām un
citiem jautājumiem. Pārējā baznīcas inventāra liktenis nav zināms.
Baznīcas vārti celti 1660. gadā par kāda bagāta pilsoņa baznīcai
ziedotiem līdzekļiem.

Pirmo altāri baznīcai dāvāja hercoga Frīdriha sieva, bet to
zviedri, 1621. gadā iebrūkot Jelgavā, atņēma un aizveda uz Rīgu.
Divus gadu desmitus baznīca iztika bez altāra, bet tad izdevās tikt
pie jauna, un to iesvētīja Juris Mancelis.

Savulaik torņa lepnums bija arī pulkstenis. Pirmais pulkstenis
baznīcas tornī uzstādīts 1611. gadā, bet to jau 1692. gadā
nomainīja ar jaunu, kura ciparnīcā tika iegravēts tiesas fogta
Josta Vilhelma Mellera un Katrīnas Šīricas vārds (gadu vēlāk pie
baznīcas tika izbūvēta viņu ģimenes kapene). Savukārt Ģederta
Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja speciālistam zināma kāda
leģenda tieši par pulksteni. «Kāds cilvēks man izstāstīja, ka senos
laikos tornī bijis pulkstenis, kuram cipars viens bija apzeltīts.
To licis apzeltīt kāds kungs, kas bija pamatīgi aizrāvies ar
azartspēlēm. Viņš lūdzis Dievam laimestu un solījis visu vinnēto
ziedot baznīcai. Tā nu sagadījies, ka kungam laimests kritis vienos
naktī. Viņš turēja savu solījumu – atmeta šo netikumu un apzeltīja
torņa pulksteņa ciparnīcā ciparu viens,» stāsta A.Barševskis.
Jāpiebilst, ka torņa renovācijas projektā ir paredzēts atjaunot arī
pulksteni, bet vai tas būs ar apzeltītu vieninieku?