17 °C, 6.3 m/s, 83.8 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētā«Vainadziņš meiteni dara skaistāku»
«Vainadziņš meiteni dara skaistāku»
22/06/2009
Ilga Barone:
«Jūs iedomājieties to skatu un tās sajūtas, kas pārņem, kad
puisis uzliek savai meitenei galvā vainadziņu! Tāda labestība, tāda
vienotība staro no šī pāra, un pozitīvas emocijas gūstu es. Tas
nekas, ka pirms tam divas diennaktis to vien esmu darījusi kā
vainagus pinusi… 
Vainagu pīšanai pievērsos pirms kādiem gadiem desmit – beidzu
floristikas kursus, un kopš tā laika šī ir mana iespēja
piepelnīties. Ziemā – Adventes vainagi, vasarā – Jāņu vainagi, un
tā gadu no gada. Esmu saņēmusi neskaitāmus komplimentus, ka man šī
lieta padodas. Taču kā gan tā var nepadoties, ja latvietis jau no
neatminamiem laikiem ir vainagus pinis?! Meitām – ziedu vainags,
puišiem – ozollapu. Bez tā Līgosvētkus es pat iedomāties nespēju,
kaut arī manā ģimenē nav nedz Līgas, nedz Jāņa. Vainadziņam galvā
vienkārši ir jābūt! Piemēram, savas ģimenes sievietēm dāvinu
raspodiņu vainadziņus. Jāņu naktī tas noder skaistumam, bet vēlāk
izžāvēts – tējai, jo raspodiņi taču ir zāles sievietēm. 
Man mīļākie ir ziedu vainagi – visu savu dārzu esmu atvēlējusi
ziediem, lai būtu, ko vainagos pīt. Rudzupuķes, margrietiņas pati
izaudzēju, raspodiņus, smilgas pļavā salasu, arī tagad jau mežā
skatos, kas man noderēs pēc pāris dienām, kad sāksies Zāļu tirgus
laiks, jo, kā saka, visa laba jāņuzāle… Tiesa gan – pēdējos gadus
divus tas Zāļu tirgus, manuprāt, tiek rīkots pārāk agri. Nu kurš
tad 20. jūnijā Jāņu naktij vainagu pērk?! Bet 22., 23. jūnijs gan
ir tieši laikā, tad tirgošanās iet no rokas. 23. jūnija vakarā
tirdziņā Driksas ielā esmu pat līdz pulksten 18 – iztirgoju jau
gatavos vainagus un, ja vajag, pinu jaunus. Un parasti jau vajag
ar’. Vainagu pīšana man sākas jau krietni pirms svētkiem – vispirms
puķes un jāņuzāles salasu, tad kādas divas dienas turu tās pagrabā,
lai kārtīgi atdzeras, un divas dienas pirms svētkiem sāku tās likt
vainagā. Atceros, vienu gadu no manis ziedu vainagus iegādājās pat
vesels deju kolektīvs, pēc dancošanas meitenes pie manis pienāca
klāt un teica paldies – neviena puķīte vainagiem nebija nobirusi!
Citādi būtu, ja vainagu pītu tūlīt pēc puķu noplūkšanas. Mani
vainagi ir patiesi pamatīgi – vispirms pamatne no kārkliem vai kāda
cita materiāla un tikai pēc tam ziedi un jāņuzāles. Tad katru
vainadziņu ielieku atsevišķā maisiņā, lai nesapurgājas, un uz tirgu
prom! 
Trīs četri lati – tāda ir mana cena. Lētāk gan nedodu, jo savu
darbu augsti vērtēju. Galu galā – viena vainadziņa uzpīšanai
patērēju vismaz pusstundu, bet tā ir tikai pīšana… Parasti
uztaisu kādus trīsdesmit vainadziņus, bet tirgošanās laikā parasti
nākas piepīt klāt. Kaut arī naudas cilvēkiem nav daudz, vainadziņus
viņi tomēr pērk. Vismaz no manis – atnāk un tā arī saka: no jūsu
vainadziņiem staro tāda pievilcība, nevaram nenopirkt! Turklāt, ja
vēl to vainadziņu uztaisu pircēja klātbūtnē, tad patiesi kļūst tā
silti un forši – īsta svētku sajūta gan man, gan pircējam.»