Pilsētā

«Kopš pagājušā gada es uz šo lietu raugos pragmatiskāk – jau
iepriekšējā Zāļu tirgū sapratu, ka cilvēkiem naudiņas kļūst mazāk
un viņiem par vainagu svarīgāks kļūst šašliks un alus. Bet tā jau
ir – ja jāizvēlas, ko pirkt, tad priekšroka ir pārtikai. Domāju, ka
šogad tas būs vēl izteiktāk. Tāpēc arī spriežu, ka šoreiz Zāļu
tirgū ieradīšos tikai ar jāņuzāļu pušķiem. Tas, protams, ir sava
veida aprēķins – pušķi taisot, nevajag tik lielu ieguldījumu, bet
vainagiem tas darbs ir daudz pamatīgāks. Ja tiešām uz to lietu
skatās no ekonomiskā viedokļa, tad peļņa labāka sanāk ar pušķiem.
Bet, ja atmetam to naudas būšanu, tad vainags tomēr ir kaut kas
pamatīgāks, tāds īsts Jāņu simbols. Arī pašam Jāņos vienmēr galvā
ir ozolu vainags. 

Nu, protams, katram ir sava sistēma, bet galvenais tajā visā
ir atrast labu vietu, kur ozola zarus dabūt. Tagad tas nemaz nav
viegli – visapkārt privātie meži, tajos jau nevar tā vienkārši iet
un zarus plūkt. Man vienmēr izlīdz mans draugs no Lielvircavas –
viņam tur īsts ozolu mežs, kas man laipni atvēlēts. Bet, kad ozoli
atrasti, ir nākamais šķērslis – jākāpj kokā, jo labi vainagi sanāk
tikai no augstajiem zariem. Jā, jā, var jau arī no tiem jaunajiem
mazajiem ozoliņiem zarus dabūt, taču tie vēl mīksti, tāpēc tāds
vainags vītīs daudz ātrāk. Tāpēc šis materiāla sagādāšanas process
nemaz tik viegls nav. Tā pati pīšana gan man šķiet daudz vieglāka –
tur galvenais piešauties, un pusstundā vainags gatavs. Es gan
nekādu īpašu pamatni neveidoju – zaru pie zara, un viss! Tās īstās
vainagu pinējas, vecās tantiņas, jau arī tā darīja – zars pie zara,
un sanāk tāds pamatīgs vainags. Kādas divas dienas pirms galvā
likšanas jau pīt var, tikai tad jābūt tādam īstam aukstam pagrabam,
kur to uzglabāt, citādi nav jēgas. Un vēl viens knifs – šo lietu
nevar darīt kopā ar maziem bērniem. Viņi skraidelē apkārt un,
tiklīdz uzmin kādam ozolu zaram, tā skaidrs – tas vairs nav derīgs,
jo tā lapa tūlīt kļūst melna un neizmantojama. 

Var jau būt, ka tagad, krīzes laikā, cilvēki paši vairāk ies
pļavās, plūks jāņuzāles un pīs arī vainagus, lai tā naudiņa mazāk
jātērē. Bet es jau te tā dzirdēju, ka šogad ļoti laba andele varētu
sanākt Saldus pusē – tur ozoliem uzlidojušas maijvaboles un kārtīgi
tās lapas noēdušas. Tā kā viņiem patiesi varētu būt pagrūti pašiem
atrast labus ozolzarus vainagiem, tas varētu būt iemesls, kāpēc arī
spiedīgākos apstākļos tur vainagus pirktu.»