Lai gan Kaspars Līcītis ar velosipēdu brauc jau kopš mazotnes, nopietni šai nodarbei pievērsās tikai pirms pieciem gadiem. «Bērnībā braucu diezgan aktīvi, bet tas bija interesanti līdz kādai 7. – 8. klasei. Atsāku tikai tad, kad man jau bija pāri 30. Un tad jau tas notika citā līmenī – nevis vienkārša pabraukāšanās, bet treniņi un sacensības,» teic jelgavnieks Kaspars, kurš neslēpj, ka pilsētā pēdējā laikā var pamanīt vairāk riteņbraucēju nekā agrāk, arī infrastruktūra lēnām, bet kļūst velobraucējiem draudzīgāka.
Ilze Knusle-Jankevica
Lai gan Kaspars regulāri piedalās SEB MTB maratonā, sportiskie sasniegumi nav viņa mērķis. «Sezonā piedalos sešās sacensībās. Bet man galvenais ir tas, ka varu braukt ar riteni – darīt to, kas man patīk, – un ik pa laikam ir kāds atskaites punkts,» teic velobraucējs. Turklāt laika gaitā piedalīšanās šajās sacensībās kļuvusi par draugu tusiņu, jo Kaspars tajās iesaistījis arī dažus draugus un tagad viņi ik sacīksti sacenšas savā starpā. «Mums neinteresē, kā veicas citiem. Skatāmies, kurš no mums ko uzmin,» tā viņš. Pagaidām savā iekšējā čempionātā līdera pozīcijās ir Kaspars, bet, kā pats saka, tikai tāpēc, ka draugi ar velosipēdu braukt uzsākuši nesen, pirms gadiem trim četriem.
Sacensībās ārzemēs gan Kaspars nepiedalās, jo tam viņam neatliek laika. Lai uzturētu sevi formā un spētu startēt SEB bankas kausā, viņš sezonas laikā treniņos nobrauc ap 2000 kilometru, savukārt, lai piedalītos augstāka ranga sacensībās, kā minimums būtu jānomin seši, desmit tūkstoši kilometru. Tas aizņemtu vismaz trīs stundas katru dienu. «Sacensības nav mans mērķis. Mans mērķis ir pabraukāt ar riteni un labi justies,» piebilst K.Līcītis.
Ar velosipēdu neceļo
Kaspars nav no tiem, kas ar velosipēdu gatavi apceļot vai visu pasauli. Viena vienīga iemesla dēļ – viņam nepatīk braukt pa šosejas malu. «Ja cilvēks brauc ar riteni pa koplietošanas ceļiem, pirmkārt, viņš neko daudz neredz. Otrkārt, izplūdes gāzes un lielais troksnis. Treškārt, tas ir arī bīstami. Nobrīnos par viņu uzņēmību,» teic velobraucējs. Cita lieta ir tad, ja kaut kur aizbrauc ar mašīnu un tad turpina braukšanu ar riteni, piemēram, Šveices kalnos.
Maršruts – pa rajonu
Kaspars vienā savā treniņā ar riteni nobrauc ap 30 kilometru, tāpēc parasti izvēlas maršrutus uz kādu no Jelgavas rajona pagastiem un brauc pa ceļiem, kur ir mazāk intensīva satiksme. «Jā, Jelgavā var braukt ar riteni, bet ne tādam mērķim kā man – kārtīgam treniņam, turklāt ir grūti izveidot ap 30 kilometru garu maršrutu, braucot pa apli, atgriežoties sākuma punktā. Tiesa, tagad pa jauno veloceliņu var aizbraukt līdz Ozolniekiem, bet man vienam treniņam šī distance ir par īsu – turp un atpakaļ ir nepilni 20 kilometri,» skaidro Kaspars, neslēpjot gan, ka no jauna izbūvētie veloceliņi pilsētā ir liels pluss tam, lai pamazām sāktu attīstīt velobraukšanas tradīcijas arī Jelgavā. «Tas, kas izveidots no jauna, ir darīts labā līmenī,» saka Kaspars.
Infrastruktūra vēl jāattīsta
Kaspars uzskata, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki nebraukā ar velosipēdiem, ir tas, ka nav tādas infrastruktūras, lai varētu tos bez raizēm atstāt jebkurā vietā. Pat pie mājām un darba bieži neesot, kur braucamo droši nolikt, turklāt, ja velosipēdu nozog, nereti policija aizņemtības dēļ neko neuzsāk, tāpēc daudzi policijai pat neziņo. Tāpēc cilvēkiem Jelgavā joprojām ērtāk ir pārvietoties ar mašīnu vai kājām. «Nu, piemēram, uz staciju daudzi cilvēki brauc ar mašīnām, lai pēc tam tālāk dienas gaitās dotos ar vilcienu. Bet varētu taču braukt arī ar riteņiem – gan ērti, gan ekonomiski, bet diemžēl tur nav, kur tos nolikt,» piebilst Kaspars.
Lai popularizētu velokustību Jelgavā, pēc Kaspara domām, iesākumā pie sabiedriskām vietām – darba vietām, veikaliem, kafejnīcām – jāierīko velo novietnes ar novērošanas kamerām vai sargu. Ideāli būtu, ja riteni par simbolisku samaksu varētu arī saslēgt līdzīgi kā iepirkumu ratus. «Tas būtu tāds labs pakalpojums, kas noteikti pamudinātu ne vienu vien no mašīnas pārsēsties uz velosipēda,» spriež Kaspars.
Kad velosipēds ir ikdiena
«Nav jau pie mums kā, piemēram, Holandē. Tur pie stacijas laukums – «Rimi» laukums būtu pārspīlēti, bet laukums aiz «Rimi» līdz iebrauktuvei – vienmēr pilns ar velosipēdiem. Un tas ir parastā pilsētā, kurā dzīvo nepilni 70 000 cilvēku. Viņi uz darbu brauc ar velosipēdu un vilcienu, tas ir ekonomiski,» teic pieredzējušais riteņbraucējs. Savukārt Jelgavā nav daudz to, kas uz darbu brauktu ar riteni. «Esmu redzējis Jelgavā vienu vīrieti, manuprāt, viņš strādā bankā un no Pārlielupes brauc uz darbu ar velosipēdu. Laba zīmola klasiskais ritenis, puisis uzvalkā, šalli ap kaklu. Jauns čalis. Lūk, tas ir forši!» teic Kaspars, kurš pats uz darbu ar velosipēdu nebrauc, jo viņa darba vieta atrodas Aizputē. Viņš piebilst, ka arī sievietes droši var pārvietoties ar velosipēdu, turklāt ielas velosipēdiem ir pat speciāli aizsargi, lai ķēdē neierautos svārki. «Eiropā sievietes brauc svārkos. Bet Jelgavā jau meitenes nemaz tik daudz svārkos nestaigā,» ar smaidu piebilst velosportists.
Taču tajā pašā laikā viņš ir ievērojis, ka tomēr velosipēdu kā pārvietošanās līdzekli pamazām izvēlas aizvien vairāk cilvēku. «Jelgavas ielās to īpaši var pamanīt vakaros – cilvēki vienkārši pēc darba izbrauc ar riteņiem, atpūšas. Tas taču ir sākums! Jā, varbūt viņi nedodas no punkta A uz B, bet vienkārši izbrauc no mājas, lai pavizinātos un tad atkal atgrieztos mājās, bet vienalga tā ir laba tendence,» spriež Kaspars.
Līdz ideālam vēl jāaug
Tieši nedrošību par to, kur atstāt savu velosipēdu, Kaspars min kā galveno iemeslu, kāpēc cilvēki reti izvēlas braukt ar riteni. Tikai kā sekundāru iemeslu tam viņš min vēl nepietiekami sakārtoto infrastruktūru. «Pa ieliņām jau var izbraukt, bet ne vienmēr tas būs ar komfortu, tāpēc veloceliņu attīstībā mums vēl daudz darāmā,» saka Kaspars. Tiesa, viņš ir pamanījis arī šādas tādas nepilnības. Lai gan galvenokārt visur ir izveidotas nobrauktuves, tās ne katrā vietā esot kvalitatīvas – šur tur ir jāparauj rats un aizmugure. «Nobrauktuves it kā ir uztaisītas, bet tās nav pietiekami zemas – nobraucot tik un tā ir trieciens. Tie divi centimetri tomēr ir pārāk liels augstums, lai dažāda vecuma velosipēdisti varētu komfortabli pārvietoties,» uzskata velosipēdists.
Šoferu un riteņbraucēju
savstarpējā kultūra klibo
Diemžēl arī Kaspars ir pārliecinājies par to, ka automašīnu vadītāji pret velosipēdistiem izturas ne tikai neiecietīgi, bet bieži vien pat ar nepamatotu pārākumu. Visbīstamākā situācija, Kasparaprāt, ir tad, ja velosipēdists dodas pa galveno ceļu, bet automašīna, kas brauc aiz viņa, apdzenot vēlas nogriezties pa labi. Viņš pats to piedzīvojis pavisam nesen. Toreiz autovadītājs gan nobremzējis, bet daudzi nebremzē, tāpēc velosipēdists ieskrien mašīnas durvīs, kaut šādā situācijā nav vainīgs. Kaspars ir pārliecināts, ka autovadītāju negatīvā attieksme pret velosipēdistiem sakņojas pagātnē, kad nereti ar velosipēdiem brauca iereibuši onkulīši, kas uz ceļa ir tikpat neparedzami kā bērni. Kaspars uzskata – tie, kas kontrolē situāciju, nav bīstami. Arī viņš pats ir autovadītājs, tāpēc krietni tolerantāk izturas pret riteņbraucējiem. «Jā, no onkulīšiem es īpaši uzmanos, bet visus pārējos uztveru kā parastus satiksmes dalībniekus.»
Savulaik velosipēdists saskāries ar negatīvu attieksmi arī no ceļu policijas. «Braucu treniņā uz Svēti. Mani apturēja policija. Man bija ķivere, arī viss pārējais bija kā vajag. Šie stādīs protokolu un man jāmaksā 5 lati, jo ritenim neesot numura. Bet es par to biju interesējies CSDD un zināju, ka numuru nevar dabūt. Tajā brīdī mums garām brauca jau minētais «onkulītis». Es teicu, ka, lūk, tas ir satiksmei bīstams cilvēks, bet es braucu treniņā. Policisti to cilvēku neaizturēja, jo tur jau nevarēja piecus latus dabūt. Manuprāt, tas nebija korekti,» pirms trim gadiem piedzīvoto atceras Kaspars. Kopš tās reizes viņam vairs nav nācies saķerties ar likumsargiem, tāpēc Kaspars pieļauj, ka tas bijis izņēmums.
Kaut arī tagad situācija ir mainījusies un velosipēdam numurzīme nav nepieciešama, Kaspars tomēr iesaka, pērkot velosipēdu, saglabāt instruktāžu un lietošanas pamācību, kurā ierakstīt arī riteņa numuru, kas atrodas uz pedāļu rumbas. «Ja kas, lai var pierādīt, ka tas ir tavs ritenis. Tikai tik daudz,» viņš nosaka.
Kas jāzina, lai neapčakarē
Taču, pirms sākt vērtēt autovadītāju un velosipēdistu kultūru vai ielu piemērotību velobraukšanai, jāiegādājas, ar ko braukt. Un arī te Kasparam ir savi novērojumi. Lai gan Kaspars uzskata, ka Jelgavas velo veikalos pārdevēji nav gluži «savā vietā», tomēr viņš piebilst, ka ierindas cilvēkiem nav pamata īpaši uztraukties, ka pārdevējs viņus apčakarēs. Viņa vienīgais ieteikums tiem, kas vēlas iegādāties velosipēdu, ir tikt skaidrībā ar to, kur vēlas braukt. «Mans ieteikums cilvēkiem, kas vēlas braukt ar riteni, ir tāds: vajadzētu atkāpties no dominējošās domas, ka noteikti vajag pirkt kalnu velosipēdu. Tas ir paredzēts braukšanai pa mežu,» uzsver velosportists. Lai gan kalnu velosipēdu bums sācies pagājušā gadsimta 90. gados un turpinās joprojām, jo cilvēki uzskata, ka tieši kalnu velosipēdi ir piemērotākie Latvijas ielām un ceļiem, K.Līcītis piebilst, ka tie ikdienas lietošanā nav ērti, ar tiem ir grūti mīties pilsētas vidē un līdz ar to braukšana ar riteni sagādā maz prieka. Viņaprāt, labāk ir nopirkt ielas riteni, jo, braukājot ikdienā, fiziskā slodze tāpat pietiek. Protams, ja cilvēks vēlas trenēties un piedalīties sacensībās, tad jāpērk sporta ritenis, izvēloties atbilstošas klases velosipēdu par sev pieņemamu cenu.
Kaspars uzskata, ka vienīgais atskaites punkts, iegādājoties velosipēdu, ir vēlme braukt ar to un gūt no šī procesa prieku un labsajūtu. «Pērkot riteni, galvenais ir tas, lai ar to ir ērti braukt. Lai cilvēkam ir prieks uz tā kāpt, prieks braukt, lai ritenis nav smags un to var ienest dzīvoklī. Riteni var padarīt stilīgāku – pielikt groziņu, signāliņu – un tad visi teiks: «Redz, ku’ foršs ritenis! Redz, ku’ forši aizbrauca!».»
1.4 °C,
2.6 m/s,
90.1 % 
1.4 °C,
2.6 m/s,
90.1 %