Pilsētā

6. maijā notiks Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) rektora vēlēšanas. Kaut arī sākotnēji tika izvirzīti divi pretendenti – pašreizējais rektors profesors Juris Skujāns un profesore Irina Arhipova -, vēlēšanās kandidēs tikai viens – J.Skujāns. Par spīti ne visai optimistiskajām augstskolas nākotnes prognozēm, viņš ir apņēmības pilns arī turpmākos piecus gadus vadīt LLU.

Sintija Čepanone6. maijā notiks Latvijas
Lauksaimniecības universitātes (LLU) rektora vēlēšanas. Kaut arī
sākotnēji tika izvirzīti divi pretendenti – pašreizējais rektors
profesors Juris Skujāns un profesore Irina Arhipova -, vēlēšanās
kandidēs tikai viens – J.Skujāns. Par spīti ne visai
optimistiskajām augstskolas nākotnes prognozēm, viņš ir apņēmības
pilns arī turpmākos piecus gadus vadīt LLU.

«Es ļoti nopietni apsvēru, vai otrreiz kandidēt
rektora vēlēšanās, jo šis darbs prasa ļoti lielu spriedzi, vēl jo
vairāk situācijā, kādā LLU atrodas pašlaik. Apzinos, ka cilvēku,
kurš vadīs augstskolu, neslavēs, jo būs jāpieņem ne viens vien
pašreizējiem darbiniekiem sāpīgs lēmums. Taču atkāpties, šķiet,
būtu vieglākais ceļš,» teic J.Skujāns. Viņu «Jelgavas Vēstnesis» uz
sarunu aicināja īsi pirms gaidāmajām rektora vēlēšanām.

LLU jūs esat vadījis iepriekšējos piecus
gadus. Ko izdevies panākt šajā laikā un pie kā vēl darbs
jāturpina?

Iepriekšējie pieci gadi, manuprāt, bija
augstskolas uzplaukuma posms, jo gan ekonomiskā situācija, gan arī
iespējas bija labvēlīgas attīstībai. Piemēram, mēs veiksmīgi
apguvām Eiropas struktūrfondu līdzekļus, ar patiesi vērtīgu
pētniecisko aparatūru uzlabojot materiāltehnisko bāzi. Kā būtisks
ieguvums noteikti jāmin arī tas, ka šajos gados no apmēram 400 līdz
1000 latiem audzis profesoru atalgojums un līdz ar to aizvien
vairāk un vairāk studentu izvēlas studēt doktorantūrā.

Būtiski attīstījusies mācību un pētījumu
saimniecība «Vecauce», pašlaik tur uzbūvēta moderna ferma, sākta
ražot biogāze, elektrība. Un šos labi iesāktos darbus arī turpmāk
nedrīkst atstāt novārtā. Proti, pat vismodernākā aparatūra strauji
noveco, tādēļ ir jārada iespējas to atjaunināt, jāatbalsta arī
«Vecauces» saimniecība, kur notiek nākotnei svarīgi pētījumi,
piemēram, kvalitatīvas kukurūzas sagatavošana biogāzes
ražošanai.

Jāatzīst, ja LLU būtu Izglītības un zinātnes
ministrijas pakļautībā, nevis Zemkopības, šo ieceri nemaz nevarētu
realizēt. Mēs tiešām izjūtam vistiešāko nozares ieinteresētību labu
speciālistu nodrošināšanā.

Ja vērtējam kopumā, tad arī pagājušais gads bija
lielisks – esam apguvuši apjomīgus Eiropas struktūrfondu līdzekļus
un sasnieguši maksimumu. Par to liecina kaut vai tas, ka līdztekus
valsts piešķirtajam finansējumam vismaz pusi no tā apjoma vēl
piepelnījām klāt paši.

Diemžēl nesakārtotās likumdošanas dēļ mums vēl
aizvien nav izdevies atrisināt visus ar īpašumu saistītos
jautājumus.

Taču, jāatzīst, pašreizējie apstākļi nav
tie labvēlīgākie LLU attīstībai. Turklāt pašlaik augstskolai draud
būtisks valsts budžeta līdzekļu samazinājums.

Situācija patiesi nav tā labvēlīgākā, taču es
pieļauju, ka izdzīvošanas režīmā mums būs jādzīvo turpmākie divi
trīs gadi, tad atkal varēsim runāt par attīstību.

Diemžēl pašreizējā situācija, kad, pēc
sliktākajām prognozēm, LLU budžets būs jāsamazina 40 procentu
apmērā, liek koriģēt arī nākotnes plānus. Izveidojies absurds – no
vienas puses, kultivē uzskatu, ka tikai augstākās izglītības
potenciāls Latviju un arī pasauli var izvest no ekonomiskās krīzes,
no otras puses, tiek darīts viss, lai «nogrieztu» līdzekļus
izglītībai un zinātnei. Ir jāsaprot, ka augstākā izglītība arī ir
pakalpojums, par ko sacenšas gan mūsu, gan ārzemju augstskolas,
līdzīgi kā tūrisma nozarē. Atšķirība vien tā, ka ceļotājs ārzemēs
pavada nedēļu vai divas, bet mūsu jaunieši aizceļos pavisam.

Tieši tādēļ lielākās bažas man ir par to, ka
mūsu valsti varētu pamest patiesi perspektīvākie profesori,
zinātnieki, jo viņus vistiešākajā mērā skars līdzekļu samazinājums.
Šī gada plānotais budžets jau tika samazināts par 25 procentiem.
Aprīlī darbinieki bija bezalgas atvaļinājumā, turklāt atalgojums no
maija tiek samazināts par 20 procentiem. Taču tagad budžetu draud
samazināt vēl par 40, un diemžēl izdevumu samazinājums iespējams
vien uz darbinieku atlīdzības un amata vietu rēķina. Visvairāk
satrauc jauno mācībspēku atalgojums un nākotnes perspektīvas.

Apdraudēta būs arī Eiropas struktūrfondu
līdzekļu apguve, jo noteikumi paredz, ka 7,82 procentus no
līdzfinansējuma jāsedz projekta iesniedzējam, tātad – LLU.
Tādējādi, lai apgūtu, piemēram, miljona vērtu zinātniskās un
studiju bāzes uzlabošanas projektu, vairāk nekā 78 000 jāmaksā
pašiem, bet tādu līdzekļu mums nav.

Jau izskanējis, ka LLU nāksies likvidēt
484 amata vietas. Vai pašlaik ir redzējums par to, kā tiks īstenota
šī štatu samazināšana?

Budžeta grozījumi vēl nav pieņemti, tādējādi
visi dzīvo ļoti lielā saspringumā. Darbinieki izprot situāciju
valstī, taču nupat skaudri apjauš, ka tas tieši skars arī viņus,
ka, iespējams, viņiem vairs nebūs algas tādā apmērā, kā bija
paraduši rēķināties, un, jā, pat darba.

Taču mūsu uzstādījums ir mācību procesu
nodrošināt visās studiju programmās, nezaudējot nevienu no tām, jo,
nav noslēpums, virkne studiju programmu mums ir tādas, ko iespējams
apgūt vienīgi LLU. Tajā pašā laikā mēs saprotam, ka LLU kā
reģionālajai universitātei jānodrošina plašs spektrs speciālistu
dažādās tautsaimniecības jomās. Tātad prioritāte būs kvalitatīva
studiju procesa nodrošināšana, līdz ar to lielākas reformas skars
citas struktūrvienības, piemēram, saimniecisko dienestu. Diemžēl
nāksies samierināties ar to, ka apkārtne varbūt būs mazāk sakopta
nekā agrāk, ka sāktie dienestu viesnīcu labiekārtošanas darbi uz
pāris gadiem apstāsies.

Mācībspēku atalgojums neapšaubāmi saruks, slodze
– augs. Taču mums jāgādā par to, lai perspektīvākie mācībspēki
paliktu mūsu augstskolā. Man tiešām ir bažas par to, vai īsinot
nenoīsinām par daudz, kā rezultātā varam pazaudēt cilvēkus – ne
tikai vērtīgus mācībspēkus, bet arī studentus, kas vēlas studēt
doktorantūrā un par savu dzīves ceļu izvēlēties profesūru. Pazaudēt
var viegli, bet pēc tam atgūt – krietni grūtāk.

Neapšaubāmi, ka saistībā ar darbinieku atlaišanu
priekšā ir smags posms, jo lielākā daļa vasarā dodas atvaļinājumā,
tādējādi, visticamāk, par to, ka zaudē darbu, viņiem tiks paziņots,
uzsākot jauno mācību gadu. Un mums vēl ir jāieplāno kompensācijas,
ko darbiniekiem izmaksāt šajā gadījumā.

Runājot par augstskolas specifiku – cik
lielā mērā piedāvātās studiju programmas attaisno Lauksaimniecības
universitātes nosaukumu, jo nu līdztekus lauksaimniecībai,
veterinārmedicīnai un citām iespējams apgūt arī tādas, kas tiešā
veidā ar lauksaimniecību nesaistās.

Protams, LLU sagatavo speciālistus ne tikai
lauku videi vien, taču tieši tādēļ ikvienam jāiziet mācību prakse
«Vecaucē», lai jaunajam studentam būtu priekšstats par ražošanu.
Turklāt arī lauku reģionos nepieciešami ne tikai lauksaimniecības,
bet arī citu nozaru speciālisti, kurus sagatavojam mūsu augstskolā.
Kā piemēru var minēt Informācijas tehnoloģiju fakultāti. Slaukšanas
roboti, biogāzes ražošana, programmētie darbgaldi metālapstrādē –
tam visam pamatā ir modernās informācijas tehnoloģijas, kuras var
apgūt pie mums.

Pēdējā laikā aizvien vairāk tiek
diskutēts par to, vai universitāte iekļaujas pilsētas dzīvē vai
tomēr tā ir tāda kā sava veida pilsēta pilsētā. Kāda, jūsuprāt, LLU
ir nozīme pilsētas ikdienas kontekstā?

Ja universitāti «izceltu» no Jelgavas, tad,
šķiet, šāds jautājums būtu lieks, jo visi uzreiz saprastu LLU
nozīmi. Līdztekus speciālistiem, kurus sagatavojam pilsētas un
rajona uzņēmumiem, nevar nepamanīt mūsu augstskolas aktivitātes,
piemēram, Studentu dienas, Mehu dienas. Tajās, kaut varbūt arī ne
tieši, iesaistīta visa pilsēta! Pēdējā laikā universitātes un
pilsētas ikdiena aizvien vairāk saplūst. Priecē, ka mums ir kopīgi
mērķi un mēs vairs nedarbojamies katrs par sevi, bet gan vienoti.
Runājot par pili – Imants Lancmanis savulaik norādīja: sazin kas ar
pili būtu noticis, ja tajā nemājotu LLU. Pils ir Jelgavas simbols,
mūsu pilsētas sirds, un ir patiess prieks, ka mums izdevies pamazām
to savest kārtībā.

Gribētos Jelgavā ieviest ārvalstu studentu pilsētu praksi –
proti, daudzviet, iebraucot pilsētā, kurā ir augstskola, ir norāde,
ka tā ir universitātes pilsēta. Un tad jau ikvienam top skaidrs, ka
šī ir Studentu pilsēta, ka šeit netrūkst gaišu un gudru cilvēku,
kas nemitīgi vēlas sevi attīstīt, ka arī ikdiena šeit būtiski
atšķiras no citām pilsētām – tā ir kustīgāka, aktīvāka… Un
Jelgava ir Studentu pilsēta.