Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvs

Ilze Knusle-Jankevica

Vai aizvadītajā sezonā izdevās sasniegt izvirzītos
mērķus?

Esam izdarījuši tik, cik varējām, un vēl mazliet vairāk.
Spēlējām divos čempionātos – Baltijas Basketbola līgā (BBL) un
Latvijas Basketbola līgā (LBL). Var teikt, ka abās šajās līgās
spēlējām pirmo sezonu.

Runājot par BBL – pirmo reizi spēlējot starptautiskā arēnā,
guvām astoņas uzvaras un iekļuvām 2. kārtā, tiesa, play-off
neiekļuvām. Arī 2. posmā nepalikām pēdējie, no sešām komandām esam
piektie. Principā mūsu grupā līdz iekļūšanai play-off varēja
pietikt ar uzvaru vairāk – uzvarot pareizo pretinieku.

Runājot par LBL, mūsu primārais uzdevums bija neizkrist no šīs
līgas. Tas ir izpildīts, tomēr gribējām iekļūt arī izslēgšanas
spēlēs. Principā jau arī te pietrūka ļoti maz – viena vai divas
uzvaras sezonas laikā. Divi zaudējumi Gulbenei un viens Valmierai
ar mīnus viens un «Ķeizarmežam» savās mājās ar mīnus seši. Tāpat
līdzīgas spēles spēlētas ar «Baronu», ko veiksmes gadījumā pat
varējām uzvarēt gan izbraukumā, gan mājās. Vienmēr jau var atrast
iespēju, kā varēja nospēlēt labāk, bet jāņem vērā mūsu komandas
sastāvs un tas, ka visas sezonas garumā esam cīnījušies ar traumām,
ka no ierindas bija izsisti vadošie komandas spēlētāji. Ar tādu
sastāvu, ar kādu sākām gatavoties pirms sezonas sākuma, pat pusi no
spēlēm neesam nospēlējuši. Tāpēc domāju, ka uzdevums ir izpildīts.
Es varu atcerēties pāris spēļu sezonas laikā, kad komanda
piedzīvoja sagrāvi vai nespēlēja un tai galīgi negāja. Sezonas
sākumā zaudējām «VEF Rīga» ar 30 punktiem, vēl tā katastrofālā
spēle pret «Ķeizarmežu» BBL, kur iemetām tikai 54 punktus. Vairāk
vai mazāk ar visiem pretiniekiem esam spēlējuši līdzīgi. Šajā
sezonā mums neviens ar tanku pāri nepārbrauca.

Ko vajadzētu uzlabot «Zemgales» spēlē?

Tāda līmeņa komandai, kāda ir šī, tikai strādāt un strādāt. Es
uzskatu, ka jebkura līmeņa komandām ir kur pilnveidoties un
attīstīties – neviena komanda nemet ar 100 procentu precizitāti un
nekļūdās spēlē nevienu reizi. Vienas sezonas laikā izveidot
pilnvērtīgu basketbola komandu, kurā viens spēlētājs otru pazīst
ļoti labi, komanda taktiski sagatavota no A līdz Z un pārzina visu,
ir ļoti grūti. Strādāts ir pie visa, bet, lai sasniegtu līmeni, kas
ir tuvu pilnībai, jāstrādā gan pie aizsardzības, gan uzbrukuma. Šīs
sezonas laikā klupšanas akmens vairākas reizes bijis tieši
aizsardzība. Ja individuāli spēlētāji viens pret vienu vēl var
nosegt, tad izpratne par komandas aizsardzību klibo visvairāk. Pie
tā jāstrādā ilgu laiku, bet mūsu spēlētājiem, kas nav pirmā lieluma
zvaigznes, jāstrādā ar dubultu sparu. 

Par treniņu procesu man nav absolūti nekādu pretenziju. Tādu
gadījumu, ka kāds apzināti kavē treniņu, nav bijis. Ja cilvēks
slims vai traumēts – tā ir cita lieta. Uz roku pirkstiem varētu
saskaitīt gadījumus, kad spēlētāji nokavējuši treniņu kaut vienu,
divas vai piecas minūtes. Vienīgi rīta treniņiem lielā mērā traucē
tas, ka te tuvumā ir skola un bērni, augšā ēdnīca. Tādā burzmā
pastrādāt uz taktiku ir praktiski neiespējami. Tāpēc esam laimīgi
par katru iespēju trenēties uz abiem laukumiem, kad ir četri grozi,
nevis divi. Trenēties uz diviem groziem basketbola komandai ir
apgrūtinoši: mest pa grozu vai uzspēlēt viens pret vienu vai divi
pret divi – to pusotrā stundā praktiski nav iespējams izdarīt. Tādu
vingrinājumu, kur vienlaikus var trenēties 12 – 14 spēlētāji, ir
maz, turklāt tiem ir ļoti neliela intensitāte. Tāpēc vajadzētu, lai
zālē ir vismaz četri grozi, tad varētu teikt, ka komandai ir
normāls treniņu process. Šeit pie četriem groziem mēs tiekam ļoti
reti – tas ir viens no mīnusiņiem.

Tāpat ir daudzas lietas, kas jaunajiem spēlētājiem netiek
iemācītas vai tiek iemācītas nepareizi, kuras pēc tam pārmācīt ir
praktiski neiespējami. Piemēram, taktika stresa situācijās.
Spēlētājs mierīgos apstākļos daudz ko saprot un var izdarīt, bet,
nonākot konkrētā spēles situācijā, kad ir publikas un rezultāta
spiediens, cīņa par uzvaru, viņš var kļūdīties pat elementārās
situācijās.

          

Kā komandas sniegumu ietekmē spēlētāju rotācija?

Sezonas beigās zināmā mērā komandas sniegumu iespaidoja
Mārtiņa Berķa aiziešana. Bet nekad nav ļaunuma bez labuma. Aizejot
Berķim, piemēram, vairāk dabūja spēlēt Andris Justovičs, nespēlējot
Kasparam Raiskumam, vairāk spēlēja Edgars Rēķis. Viss plūst, viss
mainās, nav viens – ir cits. Runājot par M.Berķi, jāsaka –
izveidojās incidents, kura dēļ viņš bija spiests aiziet. Principā
palikt šeit viņam nebija iespējams.

Protams, katrs jauns spēlētājs, ko sezonas vidū paņem no
jauna, rupji sakot, treniņu procesu čakarē. Ir jāiet no jauna cauri
visai taktikai, kurai jau esi izgājis ar 12 cilvēkiem. Augstas
klases profesionālis visu saprot aptuveni piecu treniņu, nedēļas
laikā, bet zemākas klases spēlētājam vajadzīgs ilgāks laiks.

Jelgavas komanda ir specifiska ar to, ka puse spēlētāju pirmo
reizi šogad spēlēja LBL un BBL – tādā līmenī un tādā apritē. Viņiem
daudz kas ir 

jauns, viņi saskaras ar pilnīgi citu basketbolu. Te ir
cilvēki, kas var sasniegt kaut ko ar darbu – trenējoties, ievērojot
spēles disciplīnu, sagatavojoties spēlei, motivējot sevi spēlei.
Tikai tad var uzvarēt, citādi ir grūti.

Cik lielā mērā komandas sniegumu ietekmē līdzjutēji?

Divu sezonu laikā izveidojusies līdzjutēju grupiņa, kas dzied
dziesmas, sit bungas un sauc «Zemgales» saukļus – cepuri nost!
Daudziem klubiem nav tādu atbalstītāju. Labi, ka ir tāda
iniciatīvas grupa, kas pavelk sev visus līdzi. Protams, komandai ir
labi jāspēlē, lai visi pavilktos. Mums ir bijis arī tā, ka neiet,
bet fani iztur līdz galam, uzmundrina un pēc spēles pasaka paldies.
Man vienīgi nepatīk, ka neilgi pirms spēles beigām skatītāji
pieceļas un dodas prom. Es prom neietu un noskatītos līdz beigām,
pat ja komandai spēle neiet, jo tā tomēr ir mana komanda. Jelgavā
gan tā notiek reti, bet ir bijuši gadījumi.

Kāda, jūsuprāt, būs nākamā sezona?

Domāju, ka otrā sezona noteikti būs grūtāka. Pirmajā sezonā
varbūt virkne komandu tevi nenovērtē, tāpēc ir iespējams apspēlēt
un tikt pie uzvarām arī pret nosacīti stiprākiem pretiniekiem.
Piemēram, mēs divas reizes uzvarējām Nor­čepingas «Dolphins», kas
BBL iekļuva «Final Four». Mūsdienās basketbolā daudz kas atkarīgs
arī no veiksmes. Šīs spēles galotnes, kas beidzas punkts punktā,
tālie trīspunktu metieni, septiņi astoņi punkti minūtes laikā
absolūti neko neizšķir, tur ātri daudz kas var mainīties.

Vispār ir ļoti grūti runāt par nākamo sezonu. Zinot, kāda ir
situācija valstī, ir grūti spriest, kāds būs komandas sastāvs, kā
mainīsies spēlētāji, cik paliks, cik nepaliks, cik viņi būs
pieredzējuši, cik nepieredzējuši. Es gribētu saglabāt komandas
pamatkodolu plus jaunos spēlētājus. Papildinājums varētu būt viens
labs 2. numurs – uzbrūkošais aizsargs – un spēcīgs 4./5. numurs,
kas var spēlēt abās šajās pozīcijās. Saka, ka komanda ir spēcīga,
ja tai ir labs 1. un 5. numurs. Pārējiem jābūt labiem palīgiem.
Skaidrs ir viens – sastāvam jābūt sabalansētam: ja kāds izkrīt,
jābūt, kas spēlē vietā. Visvērtīgākie ir spēlētāji, kas var spēlēt
divās trīs pozīcijās.

Protams, nākamsezon turpināsim spēlēt LBL un labprāt arī
piedalītos BBL, jo vietu tajā esam saglabājuši. Bet, iespējams, arī
pašā LBL un BBL būs kādas izmaiņas, tādēļ to, kā viss būs, redzēsim
ne ātrāk kā septembra sākumā.