Pilsētā

Ilze Knusle-Jankevica

 

Kino pirmsākumi Jelgavā
varētu tikt datēti ar 19. gadsimta beigām, kad pilsētnieki varēja
noskatīties tā sauktās «miglas bildes» – uz ekrāna demonstrētus
krāsainus diapozitīvus vai uz stikla gleznotas miniatūras. Pirmo
īsto filmu «Vilciena pienākšana stacijā» Jelgavā demonstrēja 20.
gadsimta sākumā, bet neilgi pēc tam tirgus laukumos parādījās
«kinobūdas», kurās varēja noskatīties pa kādai filmai. Mēģinot
izsekot kino vēsturei Jelgavā, laikraksts «Jelgavas Vēstnesis»
centās noskaidrot, kāda bija kino nozīme pilsētas sabiedriskajā
dzīvē un kādi bija filmu skatīšanās paradumi. 

Kino – iecienīta izklaide

Jau kopš saviem pirmsākumiem kino Jelgavā bija visai iecienīta
izklaide. To apliecina fakts, ka pilsētā bija ne viens vien
kinoteātris. Tikai dažus gadus pēc pirmā kino atklāšanas, 1913.
gadā, Jelgavas pils dārzā uzcēla kinoteātri «Pils teātris» – tas
bija vislielākais un modernākais Jelgavas vēsturē. Lielākais, jo
tajā bija ap 1200 – 1300 sēdvietu, bet modernākais, jo tur 20.
gadsimta 30. gados sāka rādīt pirmās skaņu filmas. Ģederta Eliasa
Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja speciālisti Inese Stikute un
Aldis Barševskis stāsta, ka līdz 20. gadsimta 30. gadiem filmu
titri bija trīs valodās – latviešu, krievu un vācu. Turklāt laikā,
kad kinoteātros demonstrēja mēmo kino, bija speciāla profesija –
traperi. Traperis bija cilvēks, kurš sēdēja uz skatuves un spēlēja
uz klavierēm, lai kinoseanss nenoritētu klusumā. 

Pagājušā gadsimta 20. – 30. gados kino Jelgavā varēja
noskatīties vairākos kinoteātros, piemēram, «Apollo», «Gaisma»,
«Kristāls», «Kazino», «Modern», tomēr tie nevarēja sacensties ar
vērienīgo «Pils teātri». Diemžēl šī grandiozā kinoteātra mūžs
nebija diez ko ilgs – jau ap 1940. gadu šajā ēkā tika ierīkots
Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas (tagadējās Latvijas
Lauksaimniecības universitātes) sporta nams. Otrā pasaules kara
laikā ēka tika nopostīta, jo atradās tuvu stratēģiski svarīgajiem
tiltiem. Lai gan pēc kara daudzas apkārt esošās ēkas, piemēram,
Studentu klubu, viesnīcu, pili, atjaunoja, «Pils teātri» šāds
liktenis nepiemeklēja.

«Zemgale» – ar zaļo un sārto zāli

Kā zināms, Otrā pasaules kara laikā Jelgava tika nopostīta.
Līdz ar kultūras dzīves atjaunošanos atsāka demonstrēt arī kino,
piemēram, bijušā pasta zālē. Pagājušā gadsimta 50. gados sāka būvēt
jaunu kinoteātri. 1954. gada decembrī ēka toreizējā Komsomoļskas
ielā 47 (vēlāk Komjaunatnes, Pasta ielā) tika nodota ekspluatācijā.
Kā atceras Leons Skripa, «Zemgales» direktora vietnieks, ēkas
pamatiem izmantoti kapakmeņi, kas vesti no kapiem pie dzelzceļa
stacijas.

Pirmā iestādes direktore bija Lūcija Dlohi, kura dzīvojusi
kaimiņos Skripu ģimenei. Kādā Lūcijas un Skripu ģimenes jauniešu
sarunā Leona brālis Broņislavs izteicies, lai jauno kinoteātri
nosauc par «Zemgali». L.Dlohi ideja iepatikusies, un tā kino ticis
pie šī skanīgā nosaukuma.

Darba gada pārskats par 1955. gadu liecina, ka gada laikā bija
plānots parādīt 3650 kinoseansus, bet parādīti tikai 2709 – tātad
izpildīti 74,2 procenti no plāna. Arī apmeklētāju nav bijis tik,
cik plānots, vien 436 jeb 90 procenti. Līdz ar to arī ieņēmumi
mazāki – plānotā 1731 rubļa vietā iekasēti 1598 rubļi. Jau no paša
sākuma tika plānots pārraidīt piecus seansus dienā katrā zālē, bet,
tā kā dienas seansus vidēji apmeklēja 5 – 10 cilvēki, tie atzīti
par nerentabliem un dienā pārraidīti apmēram septiņi seansi. Tikai
1957. gadā kinoteātrim izdevās sasniegt un pat pārsniegt plānotos
rādītājus.     

L.Skripa atceras, ka kinoteātra pirmajā stāvā bijušas kases,
bufete un foajē ar parketa grīdu, kurā pirms seansiem uzkavējušies
apmeklētāji. Tajā bijuši avīžu galdiņi, pie kuriem varēja pasēdēt
un pašķirstīt jaunākos preses izdevumus, kā arī pirms seansiem
demonstrētas apmēram desmit minūtes garas kinohronikas, ko varētu
pielīdzināt mūsdienu ziņām. Kinožurnālā «Padomju Latvija» stāstīts,
piemēram, par to, kas noticis Dobelē vai Saldū, kāds bijis
izslaukums. Otrajā stāvā līdzās atradās divas zāles, kas pēc pirmā
lielā remonta nokrāsotas katra savā krāsā – viena zaļa, bet otra
sārta. Kopējais vietu skaits kinoteātrī bija 351. 

Kino strādājis katru dienu. Seansi sākti demonstrēt no
pulksten 14 ik pa divām stundām. Izņēmumi bija brīvdienu rīti –
tajos no pulksten 11 līdz 13 demonstrēti bērnu seansi. L.Skripa
stāsta, ka katrā zālē rādīta cita filma, arī seansu sākumi bijuši
atšķirīgi – ar pusstundas nobīdi. Tiesa, bijušas reizes, kad
populāra un pieprasīta filma rādīta abās zālēs, piemēram, Austrijas
«Lielais valsis». Te rādīja jaunākās filmas, ko L.Skripa pašrocīgi
reizi nedēļā vedis no Rīgas, bet tehniskās iespējas kinoteātrī
«Zemgale» ļāva demonstrēt tikai šaurekrāna filmas.

Platekrāna filmas – 

«Jelgavā»

Lai jaunāko modes kliedzienu – platekrāna filmas – varētu
demonstrēt arī mūsu pilsētā, 60. gados līdz galam neuzbūvētais
Mašīnbūves klubs tika pārveidots par kinoteātri «Jelgava». Tas
atradās tagadējā «Parex» bankas ēkā Raiņa ielā. «Tur, kur tagad ir
sēklu veikals, bija biļešu kases, pie kurām rindas stiepās pa
lauku. Kad biļetes bija nopirktas, cilvēki devās iekšā, lai
noskatītos filmu. Kino zāle atradās tur, kur tagad tirgo mēbeles,»
atceras I.Stikute. Kinoteātrī «Jelgava» bija gan viena liela zāle
ar 650 vietām, gan balkons, kurā satilpa ap 150 skatītāju, turklāt
2. stāvā bijusi arī kafejnīca, kurā varēja nopirkt sulu,
smalkmaizītes, saldējuma kokteili, konfektes un turpat, sēžot pie
galdiņa, nobaudīt.

Pēdējās filmas šajā kinoteātrī demonstrētas pagājušā gadsimta
90. gados. 1993. – 1994. gadā ēkā veikts remonts, pēc kura tajā
ierīkoja veikalus un vēlāk arī banku.

Kad Jelgavā uzcelts otrs kinoteātris, abiem bijusi viena
vadība. Pēc L.Dlohi par direktoru kļuvis Laimonis Birkens, bet pēc
viņa – Edgars Fridbergs. Sākot ar 1991. gadu, par abiem pilsētas
kinoteātriem atbildēja pašvaldības uzņēmums «Jelgavas pilsētas
kinodirekcija». 2000. gada 29. jūnijā Jelgavas domes sēdē tika
pieņemts lēmums par uzņēmuma likvidāciju.  

Filmas dažādām gaumēm

Lai gan pilsētā bijuši divi kinoteātri, skatītāji vairāk
iecienījuši «Zemgali». L.Skripa pieļauj – tāpēc, ka tas atklāts
pirmais, turklāt atradies labā vietā, līdz ar to iemīlēts. Tāpat kā
tagad, arī kādreiz kinoteātros tika demonstrētas filmas dažādām
gaumēm un dominēja tas pats princips – tika rādīts aktuālais un
modernais. A.Barševskis atceras, ka 1975. gadā kino rādīja
dokumentālās filmas par Otrā pasaules kara kaujām un viņš ar tēvu
arī uz tām gājis. Lai gan rādītas aptuveni 20 sērijas, zāle vienmēr
bijusi pilna. Mazliet vēlāk, 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā,
kino demonstrēja japāņu pilnmetrāžas multfilmas, kas bija
iecienītas bērnu un pusaudžu auditorijā. Šajā laikā bija populāri
rādīt filmas turpinājumos. Piemēram, poļu filmas «Plūdi» viena daļa
gāja trīs stundas, bet cilvēki mierīgi varējuši nosēdēt. 80. gados
iecienītas bija multfilmas «Nu, pagaidi!», vesela mēneša garumā
parādīja visas 20 sērijas, tiesa, pa daļām. Uz šiem seansiem
gājušas veselas delegācijas no skolām. 70. – 80. gados puiši īpaši
bija iecienījuši indiāņu filmas, franču komēdijas un filmas
«Fantomass» un «Zorro» – tad kinoteātri bijuši pilni. Savukārt, kad
rādījuši sieviešu iecienītās indiešu filmas, puiši bijuši
neapmierināti. «Ja kino rādīja indiešu filmas, mēs, puikas,
spļaudījāmies – atkal nav ko skatīties!» atceras
A.Barševskis. 

Pirms seansa – didaktikas deva

Muzeja darbinieki atceras, ka agrāk pirms katra kino seansa
bija obligāti jānoskatās aptuveni 15 minūtes garš pamācošs
materiāls. Dažreiz tas bija dokumentāls kino, teiksim, par
aktuālajiem notikumiem Latvijā un Padomju Savienībā. I.Stikute
atminas, ka bērniem šīs filmiņas nepatika, bet neko nevarēja darīt
– ja gribēja redzēt filmu, bija vien jāskatās. Viņai pašai spilgti
palikusi atmiņā kāda filmiņa, kurā cilvēkiem ieteikts iet pie
zobārsta. Demonstrēti kadri, kuros bijuši cilvēki ar piepampušiem
vaigiem un sāpju izteiksmi sejā – lūk, kas notiek, ja laikus neiet
pie zobārsta. Bērniem labāk patika, ja pirms seansa rādīja tā
saukto «Degli» – īsfilmu ar humoristisku sižetu – vai
«Šurum-burumu», kurā galvenie varoņi bija bērni. Bet arī «Degļiem»
bija didaktisks raksturs.

Filma vai riekstiņi

Padomju laikos dārgākās kino biļetes vislabākajās vietās
maksāja 50 kapeikas, bet biļetes cena uz bērnu seansiem (pasaku
filmām, multfilmām) bija konstanta – 10 kapeikas, tikpat, cik
bulciņa, sulas glāze vai piena saldējums. Jo sēdvieta atradās tuvāk
ekrānam, jo lētāka bija biļete – tur skatīšanās bija neērtāka.
L.Skripa atminas, ka vienā rindā bijušas 20 sēdvietas. Pirmajās
trīs rindās biļetes maksājušas 30 kapeikas, pēdējās piecās – 50
kapeikas, bet pa vidu – 45 kapeikas. Vietās, kur biļetes maksāja
lētāk, parasti sēdēja publika, ko varētu nosaukt par huligāniem vai
pašpuikām. Viņi svilpa un smējās ainās, kur bučojās vai
atkailinājās. Savukārt, ja pārtrūka lenta, arī skanēja svilpieni un
kāju rībināšana. Šī publikas daļa kinoteātros regulāri grauza
saulespuķu sēklas un piecūkoja grīdu. Esot bijuši pat mēģinājumi
smēķēt, bet šādos gadījumos jaunekļi pieklājīgi, bet strikti no
zāles izraidīti. Lai gan kino bijuši koka krēsli ar paceļamiem
sēdekļiem, kas rindām pieskrūvēti pie grīdas, skatītāji šad tad
pamanījušies tos sabojāt vai nolauzt rokturi. Kinoteātra štatā bija
galdnieks, kas konstatētās nepilnības ātri vien likvidējis.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, 90. gadu vidū, biļete uz
kino maksājusi 50 santīmus, tikpat, cik bundžiņa sālīto riekstiņu
vai viena otra pirmās nepieciešamības prece. Ja vēl nesen cilvēki
uz kino gāja katru nedēļu, tad tagad viņi sāka izvērtēt, kas
nepieciešams vairāk – filma vai kas cits.

Kino bojā eja 

Pēc «Jelgavas pilsētas kinodirekcijas» likvidācijas kino
varēja skatīties «Kino 19», kas atradās LLU Lauku inženieru
fakultātē. Tas tika slēgts 2006. gadā. Tagad, pēc trīs gadiem,
jelgavniekiem tomēr ir cerības atkal pilsētā sagaidīt kino. SIA
«New Europe Cinemas» tuvākā gada laikā te plāno izveidot kinoteātri
ar piecām sešām zālēm, kuru kopējais vietu skaits būtu 800 – 1100.
Šobrīd uzņēmums izvērtē iespējamo kinoteātra atrašanās vietu.

Foto: Ivars Veiliņš un no Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un
mākslas muzeja arhīva. Materiāla tapšanā izmantoti Jelgavas Zonālā
Valsts arhīva materiāli.