Pilsētā

Būvmateriālu tirdzniecība nav izņēmums, arī tajā mazie
veikali, kas darbojas atsevišķi, šajos apstākļos neizdzīvos.
Pastāvēs tie, kas apvienosies. «Lai kā izturamies pret kooperāciju,
tomēr, tikai veidojot kooperatīvus un tīklus, iespējams pastāvēt,»
atzīst pasniedzēja, piebilstot, ka tīkla veikaliem tomēr ir
izveidojies savs – stabilāks – klientu loks, kaut arī apgrozījums
ir krities visiem. Savas priekšrocības ir ārzemju kapitāla
veikaliem, kam pieejams ārvalstu mātes uzņēmuma finansējums un nav
jāņem kredīts bankā. Savu iespaidu uz katru ir atstājuši debitoru
parādi, kam ne visi regulāri sekojuši līdzi. Pērkot preci uz
nomaksu, riskēja abas puses – gan tie, kas ņēma, gan tie, kas deva.
Tagad ne vienam vien radušās likviditātes problēmas. 

Teju visi cer, ka pavasarī aktivitāte augs un varēs
atsperties. Tomēr prognozes par krīzes saglabāšanos nekustamā
īpašuma tirgū ir dažādas. Netrūkst tādu, kas uzskata – «sasalums»
varētu ieilgt. «Bet tas savukārt nozīmē, ka ieilgs arī būvnieku,
būvmateriālu tirgotāju un ražotāju problēmas,» domā R.Zvirgzdiņa,
piebilstot, ka arī šajā nozarē traucē daudzas valstiskā līmenī
nesakārtotās lietas. 

Krīzes apstākļi visu nozaru uzņēmējiem liek mobilizēties.
Ikdiena liecina, ka ne visi to līdz galam izprot, ir tādi, kas,
līdzīgi «labākajiem paraugiem» valstī, izvēlas vienkāršāko ceļu un,
nopietni neizvērtējot savas stiprās un vājās puses, visu mēra pēc
vienas mērauklas. Ir uzņēmumi, kas no darbiniekiem atbrīvojas nevis
ekonomiskās situācijas dēļ, bet tāpēc, ka tas ir labs arguments,
lai tiktu vaļā no «nevēlamiem» cilvēkiem. 

Pārstāvēdami apkalpojošo sfēru, arī būvmateriālu tirgotāji
atkarīgi no tā, kāda katrā konkrētajā veikalā ir attieksme pret
klientu. «Atbildība par šo attieksmi lielā mērā atkarīga no
uzņēmuma vadības. Ja darbinieks nav motivēts, strādā tikai
izdzīvošanas pēc un viņam vēl nākas dzirdēt neiepriecinošas ziņas
par iespējamo atbrīvošanu, cilvēku pārņem vienaldzība. Tāpēc
uzņēmumā jāseko līdzi situācijai. Jāsaprot, ka vadītāju klients
neredz, viņa iespaids par veikalu veidojas no kontakta ar
pārdevēju. Ja viņam trūkst motivācijas, nav ko gaidīt atdevi,»
spriež pasniedzēja.

Viņa ievērojusi, ka privātajā sektorā darbinieku algu
samazinājums ir krietni lielāks nekā valsts sektorā. Ne vienmēr gan
ir skaidrs, vai konkrēto rīcību patiešām ietekmējusi krīze. Nevar
izslēgt gadījumus, kad tā kalpojusi tikai kā aizsegs taupības
pasākumu pamatošanai. 

Ikdienā vērojams, ka ir darba devēji, kas, piekopjot
iebiedēšanas taktiku, darbiniekiem it kā atspēlējas par laiku, kad
tie varēja diktēt nosacījumus. Šie vadītāji domā, ka tas cilvēkiem
liks strādāt ar lielāku atdevi. Taču bailes kā motivācija darbojas
īsu laiku, tās drīzāk iedzen cilvēkus stresā un nomāc. Ir
darbinieki, kas cenšas izpatikt priekšniecībai. Taču ne jau no tā,
bet no klienta un attieksmes pret viņu atkarīga uzņēmuma
izdzīvošana. «Klientam tagad tiešām jāpievērš pastiprināta
uzmanība. Varbūt ne visi darbinieki ir pietiekami zinoši, bet
lielākā problēma visdažādākajos uzņēmumos, šķiet, ir motivācijas
trūkums. Arī psiholoģiskajam klimatam ir būtiska nozīme. Kad
cilvēks nejūtas savā ādā, viņam ir grūti visu dienu būt formā. Bet
pārdevējam, kā jebkurā darbā ar klientiem, kaut vai ūdens smeļas
mutē, bet ir jāsmaida, viņš nevar atļauties izrādīt savas emocijas.
Ja tā nenotiek, vadība izvēlējusies nepareizu taktiku. Protams, var
aizbildināties, ka nav resursu vai vēl kaut kā, bet lietas ir
jāsakārto,» uzskata R.Zvirgzdiņa, piebilstot, ka darbinieks no
svaiga gaisa vien nevar iztikt un viņu nevar tikai nospiest.
Jāsaprot, ka tieši no darbiniekiem atkarīga paša uzņēmēja
labklājība.