Pilsētā

«Skulptūru veidošanas
process ir kā bērnu rotaļāšanās – iepazīsti materiālu, tad sāc
veidot – gluži kā bērnu spēlītes smilškastē. Mēs, skulptori, esam
kā pieauguši bērni, ar daudz trakām idejām, kuras vēlamies
īstenot,» tā par ledus skulptūru veidošanu teic 11. Starptautiskā
Ledus skulptūru festivāla 1. vietas ieguvēji komandu skulptūru
konkurencē lietuvieši Ķēstutis Musteiķis un Aļģirds Boss. Viņi
uzvaras laurus plūca ar skulptūru «Pa piena ceļu». Ķ.Musteiķis 2.
vietu un balvu ieguva arī individuālo skulptūru vērtējumā par
mākslas darbu «Viens mirklis kā visa dzīve». Jāpiebilst, ka arī
pirms pieciem gadiem viņš Jelgavā ieguvis balvu.  
    

Abu mākslinieku ikdiena jau gadiem ir skulptūru veidošana, par
skulptoriem kļuvuši universitātē un nu savas zināšanas krietnu
laiku pilnveido praksē. Jāteic gan, ka ar ledu abi sākuši strādāt
tikai pirms dažiem gadiem. Tagad viņi atzīst, ka tajā ir
iemīlējušies un tā ir mīlestība, bez kuras nevar dzīvot. «Mīlestība
pret ledu aizsākās pirms deviņiem gadiem, kad tapa mana pirmā
skulptūra, protams, ne tik liela. Uz kaut ko tādu pamudināja svētki
Viļņā, un tad jau… kā ielecu šajā vilcienā, tā turpinu braukt.
Motivācija tam neapšaubāmi bija iegūtā pirmā vieta par pirmo
skulptūru, vēlāk sniegu skulptūru veidošanā 2. vieta, pēc tam jau
darbs Norvēģijā, Šveicē, Jelgavā un citur,» stāsta Ķ.Musteiķis. Lai
arī savulaik izmēģinājis neskaitāmus darbus, kā pats teic, lai
nopelnītu maizi, māksla un tēlniecība nekad nav bijusi atstāta
novārtā, jo šeit atšķirībā no darba birojā neesot rutīnas. «Man kā
māksliniekam ir interesanti, tās ir dažādas pieredzes, darbs ar
kolosāliem cilvēkiem. Mums jābūt ļoti radošiem. Skaidrs, ka divi
mākslinieki nekad neuztaisīs vienādas lietas. Pat ja censtos, tās
sanāktu atšķirīgas,» stāsta Ķ.Musteiķis. 

Tā ir otrā kaisle aiz mīlestības

Arī A.Bosam uzkrāta krietna pieredze, un viņš atklāj, ka
skulptūras ir viņa otrā kaislība tūlīt aiz mīlestības. «Katram
materiālam vajag īpašu pieeju – nu gluži tāpat kā mīlestībā. Ja tā
būs šokolāde, varēsi īstenot vienas idejas, ar akmeni – citas, ar
ledu – vēl citas, bet galvenais ir visus šos materiālus iemīlēt,
lai izprastu, ko un kā darīt. Protams, ja es būtu ķīnietis, visu
varētu dabūt gatavu,» smaidot stāsta A.Boss. Ikdienā mākslinieks
strādā arī ar plastiku, gatavo medaļas, akmens skulptūras un citus
mākslas darbus. «Es, tā teikt, esmu vecā kaluma mākslinieks, kuram
vajadzēja prast visu – gan veidot, gan zīmēt, gan gatavot
skulptūras, gan arī pārējo, tāpēc jau man darba spektrs tik plašs.
Ne mirkli nevaru žēloties, ka būtu garlaicīgi,» tā mākslinieks.
Viņš atzīst, ka īpaši mīļi materiāli ir laukakmeņi un bronza. «Kaut
arī ar manām rokām top ledus skulptūras, kuras cilvēki novērtē, man
tomēr vairāk tīk tie darbi, kas paliek un dzīvo man blakus. Tā ir
paliekoša vērtība, bet ledus ir gaistošs – prieks ir vien mirkli,»
atzīst A.Boss. 

Domāšanā diezgan līdzīgi

Lai arī, no malas vērojot darba procesu nedēļas laikā, varēja
šķist, ka abi mākslinieki, veidojot ledus skulptūras, pārī strādā
jau veselu mūžību, jo katrs zināja savas darāmās lietas un pie tām
arī strādāja, nejaucoties otra darbā, izrādās, ka Aļģirds un
Ķēstutis kopā ledus skulptūras veido tikai trešo reizi – divas
šeit, Jelgavā, un Norvēģijā. «Sastrādājušies esam simpozijos
Lietuvā, kur veidojam mākslas darbus no citiem materiāliem. Šķiet,
esam domāšanā diezgan līdzīgi, tāpēc darbi tik raiti sokas. Skaidrs
arī tas, ka uz vienu un to pašu darāmo neplēsīsimies, notiek darba
dalīšana: Aļģirds vairāk strādā ar sīkām detaļām, bet man atliek
lielākie darbi. Kad apnīk, pamaināmies lomām,» tā
Ķēstutis. 

Idejas pasaka dzīve

Taujāti par ideju ģenerēšanu, mākslinieki atzīst, ka
lielākoties tās rodas Ķēstutim, bet Aļģirds pieslēdzas kā
izpildītājs, taču arī viņš ieviešot kādu niansi no sava redzējuma.
«Nav jau tā, ka es atnāku un uzlieku skici galdā, bet Aļģirdam
jāpiekrīt to īstenot. Parasti mums pirms tam ir garas pārrunas. Tad
arī izliekam visu uz papīra un tikai pēc tam es taisu gala
variantu. Ar ledu jau ir tā, ka lielākoties viss atkarīgs no laika
apstākļiem, mazāk no mums pašiem. Varam sadomāt daudz ko, izpaust
savas fantāzijas par konkrēto tēmu, taču, ja par karstu, nevarēs
līmēt ledu, ja saule, nevarēs sīkas detaļas uztaisīt, ja vējš,
atkal problēmas, ja… Ledus ir specifisks materiāls, ar savām
īpatnībām, bet mēs to mīlam,» neslēpj Ķēstutis. Idejas darbiem tiek
smeltas no dzīves, jo, pēc mākslinieku domām, tieši dzīve pasakot
priekšā fantastiskas idejas, bet viņu spēkos esot tās vien īstenot.
Ķēstutis atzīst, ka viņam savos darbos mīļas idejas ir no
mitoloģijas, bet Aļģirdam vairāk tīk reālas lietas. «Man šķiet, ja
mākslinieks strādā tikai ar abstrakcijām, viņš ātri izkrīt no
mākslinieku aprindām, jo mūsdienu cilvēki vēl nav gatavi pieņemt
tādu mākslu. Nedaudz, protams, var, bet labāk izvēlēties ko tādu,
kas ir nepārprotams. Pats kā vecā kaluma cilvēks arī pieturos pie
klasikas,» tā Aļģirds. 

Abiem tīk paliekošas vērtības

«Man ir tā: kamēr taisu skulptūru, man tā patīk, pat ļoti, bet
tad, kad tā ir gatava, uz savu darbu skatos kritiski. Līdz ko darbs
pabeigts, patikšana kaut kur pagaist. Jā, esmu paškritisks, vienmēr
ir tā, ka savu ideju realizēju un tad domāju: tas taču nav labi, ko
es te esmu uztaisījis, tur taču vēl varēja to pielikt, to vispār
citādāk uztaisīt… Bet tad es to pieņemu kā pagātni, dzīvoju tālāk
un domāju, ka nākamreiz būs labāk. Protams, ar katru nākamo mākslas
darbu ir tāpat,» smaidot stāsta Ķēstutis. Mākslinieks atzīst, ka
arī darba procesā savu reizi tiek pamanīts, ka nav tā, kā
vajadzētu, taču tad viņš mēģina nevis labot, bet gan nojaukt un
celt no jauna. «Jā, tas ir liels darbs, bet labāk celšu no jauna,
nevis veco centīšos pārbūvēt – ja nav, tad nav! Tas attiecas ne
tikai uz ledus skulptūrām, bet visiem maniem tēlniecības darbiem,»
atzīst Ķēstutis. 

Arī Aļģirds min, ka pēc skulptūru pabeigšanas vienmēr novēro
un skatās uz tām no malas – tā izdzīvos, tā ne… «Man patīk tās
lietas, kas ir paliekošas, jo apzinos, ka tādas vairs es
neuztaisīšu. Es savus darbus iedalu tādās kā divās virtuvēs – vienā
ievietoti labie, manuprāt, izdevušies darbi, bet otrā – tie, kurus
nevēlos pārējiem rādīt,» tā Aļģirds.  

Māksliniekiem šeit patīk

«Man ir tā iespēja salīdzināt Jelgavas festivālu pirms pieciem
gadiem un tagad. Teikšu godīgi, gribas smieties par to, kā
strādājām tolaik. Pašlaik līmenis ir daudzkārt audzis –
māksliniekam ne par ko nav jāsatraucas, vien jāīsteno sava ideja,
lai skatītājiem būtu kur acis priecēt,» tā Ķ.Musteiķis. 

«Kā gan šeit var nepatikt, tik skaistas meitenes visapkārt,
organizācija laba, instrumentu netrūkst, atliek vien strādāt! Ja
vēl būtu nedaudz vairāk laika, tad vispār – lieliski!» nosaka
Aļģirds.

 

Mintauts Buškevics,
aģentūras «Kultūra» un Starptautiskā Ledus skulptūru festivāla
direktors:

«Esam gandarīti par paveikto un 11. Starptautisko Ledus
skulptūru festivālu vērtējam pozitīvi, jo viss izdevās tā, kā bijām
plānojuši, bez aizķeršanās – ieradās visi mākslinieki, arī ledus
atbrauca laikus. Liels prieks ir par to, ka atšķirībā no pagājušā
gada laika apstākļi mūs šoreiz nedaudz pat palutināja – nevar
teikt, ka pievīla, taču, protams, varējām vēlēties vēl aukstāku
laiku. Arī notikumiem piesātinātākā diena – sestdiena – spītējot
salam un aukstajam vējam, izdevās. Notika gan plānotais uguns un
pirotehnikas šovs, gan gaismas spēle ar mūziku, izgaismojot
skulptūras. Šis bija vērienīgākais festivāls, jo piedalījās krietni
vairāk mākslinieku nekā iepriekš, līdz ar to arī ledus bija vairāk.
Bet organizatoriskā ziņā, manuprāt, šis bija precīzākais festivāls,
jo gan aģentūras darbinieki, gan tehnika bija uzdevumu augstumos.
To, ka tas ir izdevies, apliecina arī lielais skatītāju skaits – 45
tūkstoši cilvēku. Atzinīgu vērtējumu saņēmām arī no dalībniekiem un
žūrijas komisijas, kas paslavēja – ar katru gadu festivāls aug gan
augumā, gan profesionalitātē. Mūsuprāt, arī vietas izvēle ir
attaisnojusies, jo tā bija baudāmāka un sakārtotāka. Ja Hercoga
Jēkaba laukumā bija tā kā garām skrienot, tad te tas viss bija
daudz intīmāk un personiskāk. Liels pluss arī tas, ka varējām daudz
brīvāk izvietot visas 45 skulptūras un vēl Ledus bāru un arī
cilvēkiem nebija tik ļoti jādrūzmējas, plūsma varēja brīvi izklīst
un pārvietoties pa parku. Skaidri redzams, ka audzis arī skulptūru
līmenis. Šobrīd ar aģentūras speciālistiem vēl izvērtējam festivāla
norisi un plusus, mīnusus, taču skaidri zināms, ka 12.
Starptautiskais Ledus skulptūru festivāls Jelgavā būs.» 

 

«Šogad pirmo reizi piedalījos kā vērtētājs. Jāatzīst, ka tas
ir daudz grūtāk nekā būt māksliniekam vai vienkārši skatītājam,
taču jāatzīst – ir sajūta, ka festivāls izdevies, neskatoties uz
tomēr siltajiem laika apstākļiem, kas pēdējos gados Jelgavā jau ir
tāda kā tradīcija. Manuprāt, visveiksmīgākie šajā gadā bija mazie
darbi, kas tapa pirmajās dienās, kad vēl bija auksts, un vēlāk tika
ievietoti saldētavā. Tajos varēja redzēt visas mākslinieciskās
nianses un tēlnieka radošo izdomu. Neliela muļļāšanās gan sanāca ar
lielajām skulptūrām, jo tieši pēdējā dienā kļuva siltāks, ledus
sāka duļķoties un zaudēt savu formu, līdz ar to nevarēja uztaisīt
pilnīgi visu, ko mākslinieki vēlējās. Tomēr prieks, ka pasākuma
kulminācijā mūs atkal piemeklēja aukstums. Esmu pabijis neskaitāmos
festivālos citās valstīs – izrādās, to ledus mākslinieku nemaz nav
tik daudz un gandrīz visur var satikt vienus un tos pašus cilvēkus.
Iespējams, tas tāpēc, ka ledus skulptoriem ir īpašs dzīvesveids,
kuru ne visi iztur – liela slodze, nepārtraukti pārbraucieni,
salšana… Manuprāt, Jelgava šobrīd jau ir sasniegusi pasaules
līmeni, jo te ierodas tie paši mākslinieki, kas brauc uz Holandi,
Helsinkiem un citām vietām. Arī apjoms ir daudz vērienīgāks nekā
citur, izņemot Japānu un Ķīnu. Visi darbi tiešām bija vienlīdz
labi, tāpēc žūrijas komisijas domas atšķīrās – katram pie
mākslinieciskā vērtējuma klāt nāca arī subjektīvais skatījums.
Neskatoties uz to, ka mākslinieki strādā tādā mazā valstī kā
Latvija, viņi strādā no sirds, tieši tāpēc te redzamas tādas pašas
klases skulptūras kā citviet. Man no mazajām skulptūrām patika
Ķēstuša Musteiķa skulptūra, bet no lielajām es kā mākslinieks
izvirzīju lielbritāniešu Darena Džeksona un Stefānijas Kueiles
skulptūru – tā bija augstākā visā parkā.» 

 

«Skulptora darbs ir kā slimība, kas diemžēl nepatīk ģimenei,
taču nu viņi pēc daudziem gadiem ir pieņēmuši, ka ik pa laikam mēs
braucam vienā vai otrā virzienā pa pasauli, nepārtraukti atrodamies
kustībā. Protams, katrs festivāls ar kaut ko atšķiras, bet pēc
vairākiem šeit pavadītiem gadiem varu teikt, ka Jelgavas festivāls
man šķiet draudzīgāks nekā citviet. Te gan organizatori, gan paši
mākslinieki ir kā liela ģimene. Protams, mēs ne tikai kopā visu
dienu esam parkā un veidojam skulptūras, bet dalāmies pieredzē,
kopā dzeram tēju un piedalāmies vakara pasākumos. Man ir prieks, ka
organizatori mums sarūpējuši ne tikai darba vidi, bet arī izklaides
– boulingu, koncertu.»

«Man jūsu pilsētā īpaši patīk, jo šeit iepazinos ar savu
tagadējo pārinieci un draudzeni Stefāniju Kueili. Nu jau vairākus
gadus mēs kopā strādājam un veidojam ledus un smilšu skulptūras ne
tikai Jelgavā, bet arī citviet pasaulē, piemēram, nesen bijām
Norvēģijā. Mums ļoti patīk draudzīgā atmosfēra, kas valda gan
festivāla norises vietā, gan ārpus tās. Organizatori vienmēr ir
parūpējušies, lai mums nebūtu garlaicīgi arī tajos brīžos, kad
nevaram turpināt darbu pie skulptūrām, piemēram, sarīko atpūtas
vakarus, iešanu uz klubiņu padejot un sildīšanos pa vakariem
pirtī…»

«Jelgavā esmu jau ceturto reizi. Teikšu tā – esmu iemīlējies
latviešu meitenēs, viņas tiešām ir skaistas. Īpaši man priecē
fakts, ka te atbraucu ne tikai strādāt, bet arī izklaidēties,
piemēram, nedēļas sākumā mēs visi devāmies uz boulingu, sestdien,
kā jau pieklājas Valentīndienā, – uz koncertu par mīlestības tēmu,
bet teju katru vakaru pēc darba visi tikāmies pirtī, kur risinājās
ne tikai sarunas. Vienu vakaru pat bija sarīkots koncerts, kurā
uzstājās Ledus bāra veidotājs Viļus Matutis. Viņš spēlēja skotu
dūdas un pat sniedza ātro apmācības kursu, kā tas
jādara.»