Kultūra

Ritma Gaidamoviča

«Es varēju būt balerīna, mūziķe, dziedātāja vai režisore, bet
māksliniece jebkurā gadījumā. Tā nu sanācis, ka tomēr izvēlējos
gleznotājas profesiju. Kārtojot iestājeksāmenus, lai kļūtu par
režisori, sapratu: ja iestāšos šeit, vairs nekad negleznošu. Manī
iekšā kaut kas protestēja, jutu, ka jāglezno, un otro gadu stājos
Latvijas Mākslas akadēmijā. Biju apņēmusies: stāšos kaut desmit
reizes, bet savu panākšu, tāpēc gāju uz pilnu klapi. Man izdevās!»
stāsta māksliniece. 

«Es gan sevi vairāk uztveru nevis kā mākslinieci, bet gan
cilvēku, kurš tiecas uz gara gaismu. Un šādam cilvēkam dzīvē ir
kaut kā jāizpaužas, un man to izdarīt palīdz gleznošana. Ar savām
gleznām cenšos parādīt visas savas jūtas un gaišumu, pastiprināti,
lai cilvēki to ierauga un paši gūst pozitīvu dzīves redzējumu,»
atzīst L.Grīnberga.

Lien kaut no ādas ārā

«Mums apkārt ir ļoti daudz problēmu, sliktu lietu, cilvēki
arvien vairāk koncentrējas uz negatīvo, savās nelaimēs vainojot
citus. Bet es, radot darbus, cenšos līst kaut no ādas laukā, lai
parādītu, ka nav jau nemaz tik slikti – šajā dzīvē ir gaišais un
pozitīvais, tikai pašiem to vajag rast un vairot ar savām domām.
Gleznas ir kā manas mīlestības materializējums,» tā māksliniece.
Tieši tāpēc L.Grīnberga atzīst, ka savā ikdienas darbā nevarētu
iztikt bez mīlestības, gaismas un dievišķā, kas darbam dod lielu
enerģiju. «Vienmēr jāatceras, ka pašam cilvēkam jāpiesauc sevī
gaismas enerģija, jo tā nemēdz uzbāzties. Jāteic, ka es šobrīd
cenšos savu dzīvi vērst apzinīgāku – izzināt, kas manī notiek katru
mirkli. Tas nav viegli, bet tas ir dižais darbs, kas, manuprāt,
jāizdara katram cilvēkam. Mums katram ir trūkumi, jo uz zemes
neviens nav bez tiem, un, lai tos apzinātos, jāizzina, no kurienes
tie radušies, un jānovērš jeb jāizgaismo, lai varam augt lielāki
savā garā,» tā māksliniece. 

Grib, lai cilvēki 

pievēršas saviem sapņiem

Gleznotāja atzīst, ka viņai ļoti patīk Konfūcija teiktais:
«Dari dzīvē to, kas tev patīk, tad tev nekad mūžā nebūs jāstrādā.»
«Tā ir liela patiesība, jo cilvēkam visu laiku ir laimes sajūta, ja
dara to, kas patīk. Es esmu ceļā uz to,» stāsta māksliniece.
L.Grīnberga min, ka viņai gribētos, lai cilvēki vairāk pievēršas
saviem sapņiem. «Jo mēs ar domu palīdzību radam realitāti. Mūsos ir
miljoniem domu, ego, kas uzspiež, ka jābūt šitādam vai tādam,
drīkst darīt to, nedrīkst to, novirza mūsu uzmanību no galvenā. Tie
ir domu režģi, kas rada mūsos tādus kā virtuālus krātiņus – baiļu,
skaudības, lepnības un citus. Bet, manuprāt, cilvēkiem vajadzētu
izgaismot šo krātiņu saturu, tikt vaļā no tām bailēm un citām
lietām, lai varam brīvi lidot,» tā māksliniece.   

Vajadzēja ieiet cilvēkā 

un izlaist caur sevi

Viens no pēdējiem un lielākajiem mākslinieces darbiem nu
atrodas Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas
fakultātē: četru bijušo fakultātes dekānu – Voldemāra Strīķa,
Gaidas Kalniņas, Baibas Rivžas un Andas Vītiņas –
portreti. 

Pēc padarītā māksliniece atzīst, ka ikreiz, saņemot
piedāvājumu, vienmēr pastāv izvēle darīt vai nedarīt. «Ekonomikas
fakultātes dekānu portreti ir secīgs turpinājums novadnieka Jāņa
Bisenieka portretam, kuru gleznoju pirms dažiem gadiem. Darbs gan
bija interesants, jo man vajadzēja izpētīt ļoti daudz materiālu par
šiem cilvēkiem, atlasīt fotogrāfijas no viņa bērnības līdz
mūsdienām. Man kā māksliniecei vajadzēja ieiet šajā cilvēkā un
izlaist to caur sevi. Tikai tad, kad man bija skaidrība, novedu šo
portretu līdz galam. Rezultāts tagad redzams fakultātē. Jāpiebilst
gan, ka es apzināti koncentrējos uz šī cilvēka gaišāko dvēseles
daļu, lai caur skatītāju to vairotu,» tā māksliniece.

Viens krāsas triepiens var

izjaukt līdzību

Runājot par darba procesu, L.Grīnberga stāsta, ka portreti
galvenokārt tapuši pēc fotogrāfijām, bet divi no dekāniem gleznoti,
izmantojot skices, kuras zīmētas, dekāniem pozējot. «Protams,
neiztikām arī bez dzīvā kontakta, sarunām un sazvanīšanās,» stāsta
L.Grīnberga. Šis gan noteikti esot ilgāks darbs un prasa vairāk
enerģijas nekā parasta glezna, kas rodas spontāni. «Nebija tā –
uzreiz piesēdos, un pēc dažām stundām gatavs. Līdz tam gāju
pakāpeniski. Brīžiem gadījās, ka pat viens krāsas triepiens izjauca
visu līdzību. Šķita, ka visu daru pareizi, vaibsti ir uztverti
precīzi, bet tomēr… Tad nākamajā dienā uz to paskatījos citām
acīm un ar jaunu enerģiju un sparu darbu turpināju, iejutos šajā
tēlā, meklēju nianses,» stāsta māksliniece. 

Ir «interesanti» vai «neinteresanti»

Māksliniece savā darbā nekad neuzņem laiku, jo arī brīžos, kad
viņa nestāv pie molberta, turpina gleznot savā prātā. Viņai nav arī
iedalījuma, kādas gleznas mīļākas – ainavas, klusās dabas,
portreti… «Ja man iekšējā gara sajūta saka, ka jāķeras pie
gleznošanas, tad šis brīdis jāizmanto. Piemēram, man uzdāvina
ziedus. Bet es gleznoju nevis vienkārši ziedus, bet ar tiem pasaku
visu, kas mani tajā brīdī iekšēji piepilda. Nav tā, ka gleznā ir
tikai ābols, jūra vai ainava, tur ir ielikta mana enerģija.
Noteikti cilvēks, kurš jūt enerģijas, paskatoties uz gleznu, to
sajutīs,» tā māksliniece. 

Taujāta, vai vieglāk strādāt ar cilvēku vai gleznot pēc
fotogrāfijas, L.Grīnberga atzīst, ka viņas darbā nav vārda
«vieglāk» vai «grūtāk», bet gan «interesanti» vai «neinteresanti».
«Ja ir neinteresanti, grūti gan vienā, gan otrā gadījumā, bet, ja
ir interesanti, darbs aizrauj. Ja nepatīk, tad esi kā vergs un
strādā. Šajā gadījumā man bija interesanti, tāpēc biju gatava
lielus kalnus gāzt, jo vēlējos panākt labu rezultātu,» tā
māksliniece. 

  

Sapnis – pastāvīga gleznu 

ekspozīcija Jelgavā

Runājot par mākslinieces nākotnes plāniem, tuvākajiem darbiem,
gleznotāja atzīst, ka viņas lielākais sapnis ir atrast piemērotu
telpu Jelgavā, kurā izveidot pastāvīgu izstādi, kas ikvienam
sniegtu prieku. «Tāda doma radās pēc personālizstādes Pētera
baznīcā, kur cilvēki ienāca drūmi, bet izgāja starojoši. Tieši
tāpēc es gribētu radīt vietu, kur cilvēki var atnākt un uzlādēties.
Es nevēlos, lai manas gleznas stāv un noput. Ja mans sapnis tiešām
īstenotos, es būtu ļoti laimīga,» atzīst L.Grīnberga.