Kultūra

Ritma Gaidamoviča

Lugas izvēli režisore pamato ar vairākiem argumentiem.
«Galvenais – šis rakstnieks, Marks Tvens, ir ar lielu iekšēju
pozitīvo lādiņu. Man šķiet, ka pašlaik šī izrāde ļoti sasaucas ar
dzīvi mums apkārt. Visiem vajadzētu mīlēt tos, kuriem iet grūti,
just līdzi un arī palīdzēt, nevis tikai katru dienu biedēt – mēs
jums atņemsim to un to, tādējādi gan garīgi, gan materiāli
iznīcinot. Izrāde sasaucas ar to, kas šobrīd notiek valstī,» spriež
L.Ņefedova. Viņa gan atzīst – brīdī, kad pieķērusies šim darbam,
diezin vai domājusi tik ļoti par cilvēci, taču viņai ir lielas
simpātijas pret lugas autoru M.Tvenu, pret viņa pieeju pasaules
vērtībām. «Viņš mīl cilvēkus, kuriem iet grūti, un bezgalīgas
simpātijas izjūt pret bērniem, jo tie ir visneaizsargātākie,
visbezpalīdzīgākie. Jāatzīst, ka arī mums tagad nav zelta dzīve,
tieši trūcīgākajiem bērniem vienmēr klājas grūtāk, jo turīgu vecāku
bērni viņus bieži apceļ,» tā L.Ņefedova. Bet galīgo lēmumu, ka
izrāde taps, režisore pieņēmusi reizē, kad atskārtusi – viņai ir
dvīņubrāļi, kas ir ļoti līdzīgi, kā divas ūdens lāses. «Jānis pie
manis strādā jau vairākus gadus, ir ļoti interesants un apdāvināts
puisis, bet nu man ir iespēja strādāt arī ar otru brāli –
futbolistu Māri. Šobrīd mums ir priekšrocība, kādas nav nevienam
teātrim. Izrādi var iestudēt tikai tajā brīdī, kad ir galvenais
varonis, un man ir,» stāsta režisore. Viņa gan atzīst, ka futbola
kluba «Jelgava» futbolistam teātrī nav viegli, ļoti daudz jāstrādā.
«Bet paldies Mārītim – viņš pret darbu izturas ar ļoti lielu
centību, taču tik un tā lielākā daļa uzticēta brālim,» atzīst
režisore. 

Brālis palīdz iegūt 

lielo lomu

Ilggadējais Alunāna teātra aktieris, Latvijas Universitātes
students un Jelgavas Valsts ģimnāzijas matemātikas skolotājs
J.Dūrējs atzīst, ka jau sen vēlējies, lai režisore iedod viņam kādu
lielāku lomu. «Lūcija nolēma, ka varētu iestudēt «Princi un ubaga
zēnu», bet mans uzdevums bija pierunāt dvīņubrāli, kuru režisore
bija pamanījusi. Tad nu, lai piepildītu savu sapni un iegūtu
nozīmīgāku lomu, pateicu brālim, ka jānāk un jāpalīdz man,» stāsta
Jānis. Puiša brālis, Latvijas Lauksaimniecības universitātes
students un futbola kluba «Jelgava» futbolists, Māris vien
piebilst, ka izvēle neesot bijusi, bet nenoliedz, ka arī pašam
bijusi vēlme iemācīties pareizi runāt un pamēģināt, kā tas ir – būt
uz skatuves, jo līdz šim publikas priekšā bijis tikai futbola
laukumā. «Šeit iemācītais man noteikti dzīvē noderēs. Kāpēc gan
nepamēģināt, ja ir tāda iespēja?!» teic Māris.

Dzīvē lomām nemainās

Pēc gariem mēģinājumiem Jānis atzīst, ka būt galvenajam
varonim ir grūti, vēl jo vairāk tāpēc, ka jānotēlo ne tikai sava
loma, bet vairākos skatos jādublē arī brālis, taču ar savu izvēli
viņš ir apmierināts. «Esmu no tiem cilvēkiem, kuri nevar nīkt
bezdarbībā, tāpēc priecājos, ka izrādē man nav jāsēž un jāgaida –
visu laiku esmu kustībā,» tā Jānis. Ņemot vērā, ka Jānis dažās
epizodēs dublē Māri, puiši stāsta, ka interesantākais esot
pārģērbšanās, tērpu apmaiņa, kura vēl līdz galam neesot atstrādāta.
«Kā to dabūsim gatavu, vēl nezinu, bet galā tiksim,» teic Jānis.
Māris nenoliedz, ka līdztekus režisorei liels palīgs darbā esot
tieši brālis, kurš pa ceļam uz mēģinājumu un mājām vienmēr stāsta,
kas un kā jādara. «Šobrīd vēl nevaram teikt, ka ar saviem varoņiem
esam sadzīvojuši un iejutušies viņos, jo līdz šim mēģinājumos
izspēlējam tikai epizodes, taču jūtam, ka lomas radītas tieši
mums,» tā Māris un Jānis. 

Abi brāļi atzīst – kaut arī uz skatuves notiek mainīšanās
lomām, dzīvē to nedarot viena iemesla dēļ: iespējams, ka viņš
neizdarīs to tik labi, cik spēju es. «Varētu jau, bet mēs baidāmies
no tā – labāk iztikt ar savu galvu. Taču cilvēki gan mūs pamaina
lomām, nereti sajaucot, kurš ir kurš,» nosaka Jānis. 

Pēc smagā darba Māris atzīst, ka stingru «nē» pēc šīs izrādes
teātrim gan neteiks – ja vajadzēs, ir gatavs piedalīties vēl. Taču
viņš skaidri liek noprast, ka futbols ir pirmajā vietā un tikai tad
aktiermāksla. 

 

Plus vēl viens 

personāžs

Režisore stāsta, ka izrādē ieviesusi arī savas izmaiņas –
jaunievedumus. «Es ieliku vēl vienu personāžu paralēli visiem
pārējiem – M.Tvenu, kurš izrādes laikā runā ar publiku un informē,
pastāsta, paskaidro, lai skatītājiem būtu saprotamāk, kas noticis,
kāpēc tā. Manuprāt, ne visi cilvēki zina visu, iespējams, no
publikas ir divi trīs, kuri zina, bet pārējie groza galvu un prāto,
kāpēc tas tur tā ir. Man šķiet, ka ir vajadzīgs skaidrojums. Tieši
tāpēc arī pirms citām mūsu izrādēm cenšos pastāstīt, kas notiks,
bet šajā reizē to darīs personāžs – M.Tvens. Man šķiet, ka viņa
stāstījums daudz vairāk sasaistīs šo materiālu,» spriež L.Ņefedova.
Izrādē skatītājiem būs iespēja vērot vairāk nekā 35 aktieru
veikumu, kuri, veidojot izrādi, strādājuši ļoti aizrautīgi. «Teikšu
godīgi, šīs izrādes veidošanā man ļoti palīdzēja asistente Kristīne
Zotova – jauna un talantīga meitene, Latvijas Lauksaimniecības
universitātes studente,» tā L.Ņefedova. 

Izrāde nesīs prieku 

un skaistumu

«Šajā grūtajā laikā, kuru paši esam radījuši, manuprāt,
izrādei ir jānes cilvēkiem prieks un skaistums. Un man šobrīd
šķiet, ka tas izdosies, jo tajā ir brīnišķīgas I.Kalniņa tautā tik
pazīstamās dziesmas, ko paši esam iedziedājuši, – «Zilais putniņš»,
«Astoņkājis», «Princesīte» un citas, daudz azarta un viscaur ticība
labajam. Tā ir skaista izrāde pieaugušajiem un skolēniem, bet ne
pašiem mazākajiem, kuri vēl neiet skolā, jo, iespējams, no dažiem
skatiem viņi tomēr varētu nobīties. Mēs vēlamies spēlēt, lai
cilvēkiem patīk un ir prieks skatīties mūsu veikumu,» nobeigumā
atzīst režisore.