Pilsētā

Ritma Gaidamoviča

Izrādās, geokešings ir
spēle, kuru spēlē nevis internetā, bet dabā, turklāt pa visu
pasauli, tostarp Latviju. Galvenais uzdevums – pēc internetā
publicētām koordinātām meklēt dārgums jeb slēpņus, atrast tos un
pierakstīties kastītē atrastajā blociņā, bet vēlāk par to
atskaitīties internacionālā mājas lapā, kurā apvienojušies
meklētāji un slēpēji no visas pasaules. Taču tas vēl nav
viss… 

«Viena vārda, kā tulkot šo spēli, latviešu valodā nav, tāpēc
šobrīd pamatā tiek izmantots angliskais nosaukums geocaching. No tā
tad arī izriet atvasinājumi – slēpņotāji, geokešings, kešings, bet
pašus spēles dalībniekus sauc par kešeriem, geokešeriem,
slēpņotājiem,» stāsta Māris.

Spēle izveidota Amerikā 2000. gadā, kad kāds amerikānis
izdomāja noslēpt pirmo kastīti, internetā publicēja tās
koordinātas, aprakstu un pārējiem piedāvāja iespēju meklēt. Vēlāk
atradēji izdomāja, ka arī viņi var noslēpt kādu kastīti un likt
citiem to meklēt, un tā viss sākās. Šobrīd pasaulē apslēptas jau
vairāk nekā 713 tūkstoši kastīšu. Latvijā vecākais slēpnis «Nida
stash» izveidots 2002. gada nogalē Liepājā, taču nu tas ir
izpostīts. Bet vecākais aktīvākais slēpnis, kas izveidots nedaudz
vēlāk, ir «Tebras trīs litru burka», kuru izvietoja bezceļu jeb 4×4
braucējs Edvīns Bauers. Jāpiebilst gan, ka šo slēpni Latvijas
spēles dalībnieki atrada tikai pērn novembrī.

«Es par spēli uzzināju kādā interneta blogā, un mani tā
ieinteresēja,» stāsta Māris. Gatim gan ceļš uz iesaistīšanos spēlē
bijis interesantāks. «Mans hobijs ir nakts orientēšanās un dažādas
orientēšanās piedzīvojumu sacensības. Pirms vairākiem gadiem
internetā izlasīju rakstu, ko rakstījuši pazīstami kolēģi,
atspoguļojot to, kā Spānijā meklējuši kādu slēpni. Man šķita
absurds, ka ir gatavas koordinātas un pēc tām vienkārši jāatrod šī
vieta, jo esmu pieradis, ka orientēšanā pašiem viss jāmeklē pēc
kartes. Pērnā gada pavasarī atcerējos šo rakstu un nodomāju, ka
jāpamēģina. Iesāku un saslimu,» tā Gatis.

Gan Gatis, gan Māris spēlē iesaistījušies 2008. gada vasaras
sākumā, taču viens otru līdz tam nav pazinuši. Par kopīgu
nodarbošanos uzzinājuši spēles portālā, bet dzīvē iepazinušies
reizē, kad Dalbē bija izlikti jauni slēpņi un Māris piezvanījis
Gatim, vai nevēlas doties reizē to meklēt, jo nereti kešeru
kompānijas apvienojas un dodas pa izplānotu maršrutu. «Kaut arī
reizē sākām, atšķirība tāda, ka es šajā laika posmā esmu atradis
162 slēpņus jeb šīs kastītes, bet Gatis pārspējis visus, kas ar šo
spēli Latvijā nodarbojas kopš 2005. gada, – viņš jau atradis vairāk
nekā 800 kastītes,» tā Māris. 

Bāze – mājas lapa internetā

Galvenā spēles doma – dalībnieki paslēpj kastītes, bet dara to
tādās vietās, lai cilvēkiem, meklējot kastīti, tiktu dota iespēja
apskatīt arī kādu nozīmīgu objektu, piemēram, kultūrvēsturiskas
vietas, ģeogrāfiskus objektus. Katram jaunizveidotam slēpnim tā
izvietotājs pēc izvēles dod nosaukumu.

Bet spēles galvenā bāze ir interneta lapa www.geocaching.com, kurā notiek
apmaiņa ar informāciju. Šeit parādās informācija par izveidotiem
slēpņiem, kartes ar vietām, kur tie atrodas, koordinātas, apraksti
par objektiem. Katrs spēles dalībnieks brīdī, kad atradis kādu
slēpni, piereģistrējas un pievieno arī objekta bildi. Tā tad arī
veidojas statistika, jo tiek uzskaitīti visi atrasties slēpņi, kas
parādās pie katra spēles dalībnieka profila. 

Galvenais instruments – GPS un smadzenes

Lai piedalītos spēlē, viena no neatņemamām sastāvdaļām ir GPS
jeb Globālā pozicionēšanas sistēma, ar kuras palīdzību, tajā
ievadot mājas lapā iegūtās koordinātas, var atrast kastītes slēpni.
Te gan jāpiebilst, ka spēlei nederēs navigācijas sistēma, ko
izmanto autobraucēji. «Šajā ierīcē ieprogrammēts maršrutu veidot
tikai pa ceļiem, taču spēlē slēpņi var būt arī neceļos, tāpēc labāk
izmantot rokas GPS ierīces. Un tāda jauna nopērkama, sākot no 60
latiem. Pēdējā laikā noder arī mobilie telefoni, kuros ir
navigācijas sistēma, taču tā neesot tik precīza,» stāsta Māris.
Protams, lietā jāliek arī smadzenes.

Dažādas grūtības pakāpes

Kešeri stāsta, ka izvietotie slēpņi ir dažādi – tādi, kur pēc
koordinātām piekļūt ir salīdzinoši vienkārši, un tādi, kur
nepieciešams pat speciāls ekipējums. Taču tie paredzēti
ekstrēmākiem spēlētājiem. «Piemēram, slēpni jeb šo kastīti izvieto
tādā vietā, kur var piekļūt tikai ar virvēm, jāpiebilst, ka šāds
slēpnis ir Jūrmalā, kur kastīte piestiprināta pie mājas gala sienas
– divas trešdaļas no augšas un vienu trešdaļu no zemes. Vienīgais
piekļūšanas veids – izmantojot 40 metrus garu virvi, pa kuru var
nolaisties un ierakstīt savu vārdu kastītē esošajā blociņā,» stāsta
Gatis. Taču katra paša ziņā paliek tas, cik tālu viņš gatavs iet un
cik ekstrēmus slēpņus atrast.

Visi slēpņi tiek iedalīti grūtības pakāpēs, tā izlicējs
novērtē, cik viegli vai grūti to atrast, cik viegli vai grūti tam
piekļūt, piemēram, cik šķēršļu jāpārvar, cik augstu kastīte
atrodas. Atkarībā no grūtības pakāpes tad piešķir attiecīgi no
vienas līdz piecām zvaigznītēm, kas arī uzrādās internacionālajā
spēles portālā pie slēpņa apraksta. Viena zvaigznīte nozīmē, ka šim
slēpnim var piekļūt arī cilvēks ratiņkrēslā, bet, ja divas, tad var
gadīties, ka ir jāpakāpjas, jāpastiepj roka… 

Gala koordinātas var iegūt, atrisinot vairākus
uzdevumus

Protams, ir slēpņi, kurus uzreiz pēc koordinātām var atrast,
bet ir arī tādi, pie kuriem var tikt tikai tādā gadījumā, ja būs
izpildīts viens vai vairāki uzdevumi vai galā pēc noteiktas
formulas aprēķinātas koordinātas – tādus sauc par multislēpņiem.
Piemēram, lai iegūtu vajadzīgos datus, tev jādodas pa konkrētu
maršrutu, jāsaskaita vienas ēkas logi, cik metru no turienes
atrodas viena vai otra lieta, cik torņu tam un tam, cik klucīšu
taksometra zīmei un līdzīgi dati, kurus slēpņa izlicējs saliek
izdomātā formulā un tikai tad iegūst vajadzīgās koordinātas.
Uzdevumi ir visdažādākie, jāatšifrē teksti, attēlos jāsaskata
skaitļi un vēl daudz kas cits.

 «Gadās, ka ir tādi slēpņi, kur pirmo uzdevumu izdodas
atrisināt ļoti ātri, bet ar pārējiem nevedas, tāpēc meklēšana
notiek pat vairākas reizes. Tā man ir ar slēpni «Saltavots» Vidzemē
– turp braukšu jau piekto reizi, bet tepat Jelgavā ir slēpnis, kurā
neatļauj iekļūt mani izmēri, varētu jau paņemt, bet negribas
sabojāt slēpni, lai citiem liegtu šo meklēšanas prieku, tāpēc
jāatrod cits risinājums,» tā Gatis.

Kastītē – blociņš, sīkumi un «ceļotājs»

Kastītes jeb konteineri, kuri tiek paslēpti, ir visdažādākie,
sākot ar tādu, kas mazāks par uzpirksteni, beidzot ar gana palielu
kasti. Vislabākās esot plastmasas kastītes, kas hermētiski
noslēdzas, jo tajās nevar iekļūt mitrums.

Katrā kastītē obligāti jābūt blociņam vai kādam papīram un
rakstāmajam, ar kuru varētu veikt savas atzīmes, apliecināt, ka tu
šeit esi bijis un to atradis. Labāk ir, ja kastītē ielikts zīmulis,
jo aukstā laikā pildspalva var nerakstīt, un arī zīmuļ­asināmais,
lai nepieciešamības gadījumā varētu to uzasināt. Neatņemama
sastāvdaļa ir arī spēles apraksts, lai nejaušs kastītes atradējs to
nesaplēstu un nepārvietotu. Jāpiebilst, ka informācija rakstīta gan
valsts valodā, gan angļu, lai to saprastu tūristi. Kastītē atrodas
arī dažādi nieciņi, ar kuriem spēles dalībnieki var apmainīties,
piemēram, monētas, piekariņi, nauda, taču tas nav obligāti. Ja tu
šajā slēpnī kaut ko paņem, tev vietā jāatliek kaut kas cits. Nereti
kastītē atrodas arī ģeokapeikas jeb kešeru sauktie «ceļotāji» –
monēta ar īpašu simboliku – lieta, kurai var izsekot, kur tā
ceļojusi. Monētai ir unikāls numurs, klāt pievienots īpašnieka
apraksts, kurā definēts monētas mērķis. Piemēram, vēlme, lai šī
monēta nonāk augstākajos kalnos, aizceļo līdz Sidnejai un atpakaļ
un citi. Bet meklētāji palīdz šos mērķus izpildīt – ja kāds no
atradējiem dodas virzienā, kas varētu palīdzēt šo mērķi sasniegt,
viņš paņem monētu un nogādā tālāk. Protams, gadoties, ka monētas
aiziet arī pavisam citā virzienā, bet laime esot, ja kāds tomēr to
nogādā atpakaļ. Pērn izdotas arī pirmās Latvijas ģeomonētas 250
eksemplāros, kas tagad ceļo pa visu pasauli.  

Labs veids, kā plānot ceļojumu

«Tas ir interesanti – tu redzi tik skaistas un ievērojamas
vietas! Iespējams, ka visu mūžu netālu no tām dzīvo, bet neesi tur
bijis, un tagad tev ir iespēja. Daudzas vietas arī vari ieraudzīt
pavisam no cita skatu punkta. Spilgti atceros slēpni Mežaparkā –
vieta it kā vēl pilsētā, bet, aizejot tur, jāuzkāpj uz ēkas jumta,
kur atrodas kastīte, un izjūta ir tāda, it kā atrastos laukos,
pļavā, jo apkārt čivina putni, blakus dīķis. Izjūtas neiet kopā ar
to, kā ir patiesībā,» tā Gatis.

Piedalīšanās spēlē labumu dodot arī ekskursiju laikā. «Tā ir
lieliska iespēja, kā apskatīt ievērojamākās vietas, jo parasti
slēpņi izlikti objektos, ko vērts redzēt. Nereti tiek apmeklētas
arī tādas vietas, kur tūrists nekad neies – armijas bāzes, meža
būdiņas un citas,» tā Māris, kurš vasarā ar draudzeni šādā veidā
izplānojis ceļojumu uz Sāremā salu un apskatījis daudz ievērojamu
vietu, pie reizes sameklējot slēpņus.

Kopā Latvijā reģistrēti teju 500 slēpņi, bet aktīvi no tiem ir
mazāk, jo palaikam kādu slēpni diemžēl mēdz izpostīt. Taču pasaulē
kopumā ir jau 713 tūkstoši šādu slēpņu. Gatis Latvijā atradis jau
422 slēpņus, vēl jāatrod 37, bet pārējie atklāti dažādās Eiropas
valstīs. «Nereti dodos uz ārzemēm darba darīšanās, bet brīvo laiku,
ja tāds ir, izmantoju slēpņu meklēšanai. Mana meita nopietni
nodarbojas ar klinšu kāpšanu un bieži dodas uz čempionātiem, es
braucu līdzi un izmantoju iespēju sameklēt kastītes. Pagājušajā
vasarā bijām pasaules čempionātā Austrālijā, arī tur izdevās atrast
diezgan daudz slēpņu. Austrālija ir ļoti liela, ko apskatīt, ir
daudz, un kešings sniedz risinājumu – apskati kartē, kur atrodas
slēpņi, un dodies pa tiem, jo zini, ka tur būs ko redzēt!» stāsta
Gatis. Māris līdz šim atradis daudz objektu tepat Latvijā, dažus
Ukrainā, Lietuvā, Igaunijā un Zviedrijā.

Paši viņi izveidojuši tikai dažus slēpņus – Gatim ir četri,
kas atrodas Jelgavas apkārtnē un Līgatnē, bet Mārim septiņi, no
kuriem daļa ir Jelgavā, daļa Grobiņā – viņa dzimtajā pusē. «Slēpņus
nevar izveidot pārāk tālu no mājām, jo par tiem ir jāgādā,
jāsakārto, ja kaut kas noticis, jāuzrauga. Tālu objektu izveidošanu
nepieļauj arī noteikumi,» stāsta Gatis. 

Cik izplatīta šī spēle šobrīd ir Jelgavā? Māris ir dzirdējis,
ka bez viņiem ir vēl citi interesenti, bet tie vairāk esot
padsmitgadnieki, kuri pret spēli izturas visai nenopietni. Lai
Latvijā sazinātos par spēli un apspriestos ar kolēģiem tieši mūsu
valstī, izveidots kešeru forums – www.geoforums.lv –, kurā sarunājas un
pieredzē dalās latvieši, kas iesaistījušies šajā spēlē. 

Abi kešeri atzīst, ka uz ielas neviens nevar pateikt, ka
cilvēks ir kešers, taču sava pazīšanās zīme viņiem ir – īpaša
uzlīme uz automašīnas. «Parasti tādas vienkopus var redzēt pie
objektiem, kur apslēpta kāda kastīte. Uzreiz redzam, ka tur jau
kāds priekšā. Bet tādas īpašas pazīšanās zīmes cilvēkam nav, tāpēc
nereti, īpaši pilsētas slēpņos, gadās, ka to meklē cilvēki, kas
viens otru nepazīst un viens no otra baidās, jo nosacījums ir, ka
tu nevari pārējiem parādīt, kur slēpnis atrodas, vēl jo mazāk
tādiem, kas šajā spēlē nav iesaistījušies, lai slēpni neizpostītu,»
stāsta Gatis.

Spēles dalībniekam «apslēptie dārgumi» jāpaņem tā, lai neviens
par to nezinātu un to neredzētu…