6.2 °C, 4.6 m/s, 99.7 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāSlimība, kas uzliesmo, iestājoties pirmajam salam
Slimība, kas uzliesmo, iestājoties pirmajam salam
18/01/2009

Rīts pēc pamatīgā sala janvāra pirmajās dienās nepatīkami pārsteidz – laukā vien plus trīs grādi, sniega sega pa nakti pamatīgi noplakusi, tomēr cerība, ka uz ledus satiksim kādu makšķernieku, nezūd. Un nojautas nepieviļ – Lielupe kā sētin nosēta ar bļitkotājiem, kaut arī, raugoties no krasta, to, kas uz upes, par ledu vis nenosauksi. Taču esam apņēmības pilni – ja reiz ledus iztur vairākus desmitus copmaņu, gan jau arī mūs izturēs.

Sintija Čepanone
Rīts pēc pamatīgā sala
janvāra pirmajās dienās nepatīkami pārsteidz – laukā vien plus trīs
grādi, sniega sega pa nakti pamatīgi noplakusi, tomēr cerība, ka uz
ledus satiksim kādu makšķernieku, nezūd. Un nojautas nepieviļ –
Lielupe kā sētin nosēta ar bļitkotājiem, kaut arī, raugoties no
krasta, to, kas uz upes, par ledu vis nenosauksi. Taču esam
apņēmības pilni – ja reiz ledus iztur vairākus desmitus copmaņu,
gan jau arī mūs izturēs.
«Nevienas zivis! Trīs dienas nosēdēju uz Lielupes, bet tā arī
neviena nepieķērās. Varbūt šodien paveiksies,» teic Aleksandrs, no
mašīnas bagāžnieka ārā velkot visu bļitkošanai nepieciešamo un pa
taciņu kāpjot lejā uz Lielupes ledus. Ieraugot šauro dēli, kas
pārmests no atkusušā krasta līdz puslīdz stingrajam ledum, kas,
protams, paslēpies zem ūdens, mums kājas kļūst stīvas, bet tuvumā
esošie bļitkotāji pamāca: jāiet droši, taču uz ledus gan labāk
turēties pa iemītajām taciņām. Taujāts, cik tad biezs pašlaik ir
ledus, Aleksandrs cērt ledū vergu (speciālu mietu) un nosaka – kādi
20 centimetri jau būs. Izrādās, pavisam droši uz ledus copmaņi
jūtas tad, ja līdz ūdenim verga izlaužas ar vismaz diviem
cirtieniem. Ja vēl ledus nekrakšķ, tad jau pavisam labi. Un pirmajā
atkušņa dienā nekrakšķ ar’. «Protams, ir jau arī mums reizēm bail –
kurš tad dzīvot negrib?!» izsaucas Viktors, kurš ziemā copē jau 46
gadus. Un tomēr kaislība jeb, kā saka paši zemledus makšķernieki,
slimība izrādās spēcīgāka par bailēm. 
Necopes dienu kļūst vairāk
Izrādās, esam trāpījuši necopes dienā – neķeras, un viss! Lai
gan bļitkotāji teic, ka tāda īsta cope sen nav piedzīvota. «Pirms
gadiem septiņiem – tad gan bija ķēriens! Bet tagad… Lielupē zivis
no jūras nemaz neiepeld,» teic Pēteris. Bet Viktors neslēpj, ka vēl
vecajā gadā izvilcis vairākus brekšus, kopumā ap 15 kilogramu
smagus.
Pēteris teic, ka agrāk ziemā copējis Lielupē tuvāk Kalnciemam,
bet nu jau 14 gadus bļitko netālu no pils. Pats gan zivis vispār
neēdot. «Ne jau zivīs tā lieta… Es veselu dienu varu tā nosēdēt,
pat ne reizi nepaēdis,» viņš nosaka, cenšoties definēt, kāpēc
laikā, kad termometrs rāda mīnus grādus, izvēlas sēdēt uz ledus,
nevis siltā istabā. «Tas ir interesanti. Tā ir mana aizraušanās –
viens dzer, cits ķer taureņus, bet es copēju. Dažreiz, kad neķeras,
jau ir garlaicīgi, bet vienalga nāku katru dienu. Tā ir atpūta,
laiks, kad nedomā ne par problēmām mājās, ne darbā. Vienkārši
aizmirsties un štuko, kā noķert lielo zivi,» tā piecdesmit gadus
vecais Pēteris, kuram copes māku savulaik ierādījis tēvs.
Jāpiebilst, ka Pēteris «uz aci» nosaka, ka pašlaik ledus vietā, kur
sēž viņš, ir kādus piecus sešus centimetrus biezs…
Jābūt veiksmei un talantam
Plikši, brekši, asarīši, raudas – tās ir biežāk noķertās zivis
Liel­upē. Arī vimbas, kaut gan tās te parādoties reti. Tiesa gan –
tieši tobrīd pa Lielupes ledu klīda baumas, ka vienam makšķerniekam
tomēr piekodusies vimba. Bet redzējis to neviens neesot…
Vīri bļitko kā bariņos, tā pa vienam. Tie, kas pa vienam,
teic, ka tieši tur jau ir tas kaifs – noķer zivi un nemanot ieliec
savā kastē, nevis noķer, un visi uz to skatās. Tā arī vieglāk tikt
galā ar āliņģiem – to ledū netrūkst, bet kurā katrā savu
mazmakšķerīti mest vis nevar. To var darīt tikai paša urbtajos,
kaut gan, kā atklāj bļitkotāji, ja caurums ledū brīvs un tuvumā
neviena nav, tad jau var mēģināt arī tajā. Piemēram, Viktoram
tuvumā izurbti kādi desmit āliņģi. Tiesa gan – tā īsti neķeras
nevienā. «Tas jau lielā mērā atkarīgs no gaisa spiediena. Varbūt
vakarā ķersies labāk,» cerības nezaudē Pēteris, gan piebilstot, ka
cope jau tā pati loterija vien ir – lai cik profesionāls būtu
bļitkotājs, veiksmei ir jābūt. Un veiksmi, laimi un talantu kā
nepieciešamāko bļitkošanai nosauc visi copmaņi. «Un copes
kalendāram arī nevar ticēt – tur rakstīts, ka ir copes diena, bet
neķeras ne velna, savukārt necopes dienās spēj tik vilkt ārā,» tā
Jānis. Protams, ir arī jāuzmin, kā kuru zivtiņu pielabināt. Viņš
zina stāstīt, ka, piemēram, asarītis mīl gaļas tārpiņu, vimba
dažkārt esot izvēlīga pat uz mormiškas krāsu – citreiz tai patīk
sarkana, citreiz spilgti zaļa vai pat melna. Kādai gribas
panašķēties ar kreveti, kādai labāk patīk motelītis.
Kaislība desmitiem 
gadu garumā
Pat skraidot no viena bļitkotāja pie cita, mums ātri vien sāk
kļūt vēss. Izbrīna, ka bļitkotāji, kaut arī silti ģērbušies, kailām
rokām nekustīgi sēž pat vairākas stundas. «Foršs laiciņš, svaigs
gaiss… Vismaz gripas nebūs, jo vēl vakar dzirdēju pa televizoru,
ka vairāk jāuzturas svaigā gaisā, un es to daru!» teic Jānis. Rokas
viņam nesalstot. Nesalst arī Pēterim. Tiesa gan – cimdi viņam
esot… kastē. Galu galā viņi taču ir sala rūdīti, jo vairums copē
vismaz trīsdesmito gadu. Un visi uzrunātie šajā «pasākumā»
ievilināti vēl puiku gados, visbiežāk «vainīgais» bijis tētis. Vīri
spriež, ka jauno bļitkotāju nav nemaz tik daudz – jaunajiem esot
citas intereses. Taču tam, ka kādreiz bļitkošana kā vaļasprieks
varētu «izmirt», viņi gan netic. «Nekad! Nekad tā nebūs,»
pārliecināts Aleksandrs.
Tiesa gan – ar katru gadu šis vaļasprieks kļūst dārgāks.
Taujāti, cik tad vidēji tas viņiem izmaksā, vīri pasmaida. Vien
Jānis nosmej: «To labāk nerēķinu. Ja mana sieviņa zinātu, cik tas
man izmaksā, viņa nebūtu laimīga. Viena šitā mormiškiņa maksāja
1,40 latus!» 
Pāris zivteles, kamēr esam uz ledus, gan izdodas redzēt
izvilktas. Bet copmaņi padoties negrasās. Novēlam – ne asakas! un
dodamies tālāk. Vīri zina, ka Jelgavas apkaimē bļitko uz Svētes.
Taču viņi brīdina, ka tur būs vien pāris makšķernieku.
Svētē – raudiņas un blicīši
Taču, jau tuvojoties tiltam pār Svētes upi, pamanām, ka
ceļmalā tā īsti nav pat kur mašīnu nolikt – par spīti atkusnim, arī
uz Svētes ledus bļitko, turklāt nevis, kā brīdināts, pāris cilvēku,
bet gan vismaz trīsdesmit. Jau Lielupē pārliecinājāmies, ka kurā
katrā vietā no krasta uz ledus vis neuzkāpsi, bet situācija Svētē
izrādās vēl trakāka, proti, ej, pa kuru taciņu gribi, uz ledus
nokļūt, pamatīgi nesaslapinot kājas, nevar – krastā ledus jau
atkusis. Bet bļitkotājiem tas nav šķērslis, un, kaut virs ledus jau
sakrājusies pamatīga ūdens kārta, viņi nesteidzīgi copē. Ledus esot
vismaz 15 centimetru biezs, taču vīri lēš – ja uzlīs, tad gan vairs
copēt nevarēs, jo «lietus ledu pacels augšā un krastus
atlaidīs».
Tiesa gan – arī Svētē zivis nekožas. Līdzās viena otra
makšķernieka āliņģim lēkā vien pāris sīku zivteļu – raudiņas,
blicīši. «Ar zivīm ir tāpat kā ar sievietēm – viss atkarīgs no
garastāvokļa,» nosmej Jānis, kurš todien pamakšķerēt nolēmis, lai
«nomierinātos par krīzi». Aizvedis mazo uz bērnudārzu un tagad ir
te. «Bet neķeras – tikai kaķim pietiks, jo zivtiņas ir mazā
pirkstiņa smalkumā,» tā bļitkotājs, piebilstot, ka brīvdienās
nolēmis veiksmi pamēģināt Lielupē.
Taujāti, kāpēc izvēlējušies Svēti, vīri ir vienisprātis – te
ūdens ir tīrāks nekā Lielupē, līdz ar to arī zivis
garšīgākas.
Gan uz Lielupes, gan Svētes satiktajiem bļitkotājiem
piesardzīgi, taču jautāju, vai, gadu no gada copējot, nācies
piedzīvot arī kādu negadījumu. Visi uzrunātie pārspļauj pār kreiso
plecu un atbild noliedzoši. Taču anekdote gan kādam ir prātā: «Iet
bļitkotājs pār tiltu un dzird, ka, ledū ielūzis, cits makšķernieks
sauc: «Palīgā! Palīgā» Vīrs paskatās lejā un noprasa: «A zivis tur
ir?».»