Skolēns un darbs? Grūti, taču ne neiespējami. Tā vismaz apgalvo skolēni, kuri strādā ne tikai vasaras mēnešos, bet arī laikā, kad pilnā sparā rit mācību gads. Izrādās, Jelgavā tādu netrūkst. Tiesa gan – vairumam strādājošo skolēnu šogad jānokārto vidusskolas eksāmeni, tāpēc šobrīd daudzi priekšroku dod mācībām, naudas pelnīšanu atliekot uz vēlāku laiku.
Skolēns un darbs? Grūti, taču ne neiespējami. Tā vismaz apgalvo skolēni, kuri strādā ne tikai vasaras mēnešos, bet arī laikā, kad pilnā sparā rit mācību gads. Izrādās, Jelgavā tādu netrūkst. Tiesa gan – vairumam strādājošo skolēnu šogad jānokārto vidusskolas eksāmeni, tāpēc šobrīd daudzi priekšroku dod mācībām, naudas pelnīšanu atliekot uz vēlāku laiku. Viņi apzinās, ka pirmām kārtām skolēna «darbs» ir mācības, tomēr par visām varītēm cenšas kļūt patstāvīgi. Datu par to, cik tad Jelgavas skolēnu strādāšanu apvieno ar mācībām, nav, taču, uzrunājot vairākus strādājošos skolēnus, «Jelgavas Vēstnesis» gūst priekšstatu par jomām, kurās darbu atrast var arī skolēni, kā arī par to, vai naudas pelnīšana netraucē mācībām.
Santa Dagile, Jelgavas Valsts ģimnāzijas 11.d2 klases skolniece:
«Darba meklējumus sāku jau maijā, lai būtu ar ko nodarboties vasaras mēnešos. Meklēju internetā, zvanīju daudziem, rakstīju e-pastus, taču atbilde vienmēr bija noraidoša. No klasesbiedrenes uzzināju, ka skolēnus pieņem strādāt degvielas uzpildes stacijā «Statoil». Nolēmu pamēģināt, un izdevās! Nostrādāju visus trīs vasaras mēnešus un sapratu, ka esmu apmierināta un vēlos strādāt arī skolas laikā. Darba vadītāja bija ar mieru.
Tagad strādāju apmēram piecas dienas nedēļā. Darbs sākas pulksten 16, līdz ar to pēc skolas uzreiz eju uz darbu. Mājās esmu vienpadsmitos vakarā. Protams, miegam atliek pavisam maz laika – nieka četras stundas –, bet pie šāda režīma jau esmu pieradusi. Pašsaprotami, ka darbs ietekmē manu privāto dzīvi un arī skolu. Brīvā laika neatliek tik daudz, cik gribētos, arī atzīmes ir pasliktinājušās, bet nezinu, vai tas darba dēļ, drīzāk – slinkuma.
Īpašu spiedīgu apstākļu, lai sāktu strādāt arī es, ģimenē nebija. Strādāju, jo vēlos būt patstāvīga un neatkarīga – ir tik laba sajūta, ka nauda nav jāprasa vecākiem un to var tērēt pēc saviem ieskatiem! Esmu pietiekami pieaugusi, lai sāktu veidot pati savu dzīvi, un darbs ir lielisks variants, kā to sākt.
Manuprāt, ņemot vērā to, ka man nebija darba pieredzes un izglītības, mans atalgojums ir pietiekami labs. Cik nopelnu, gan nevēlos atklāt, taču pietiek visam, kas man nepieciešams. Nu naudu vecāki dod tikai skolai. Saprotams, ka arī par pārtiku, elektrību un citām sadzīves lietām man nav jāsatraucas.
Mācos tikai 11. klasē, tāpēc tuvākajā laikā darbu pamest negrasos. Kaut gan vēl man īsti nav skaidrs, par ko vēlos kļūt, zinu, ka nākamā profesija būs saistīta ar cilvēkiem un valodām. Pavisam noteikti zinu, ka, arī uzsākot studijas, turpināšu strādāt. Bez darba – nu nekādi!»
Sagatavoja Alise Česone
Maira Krūpiņa, Jelgavas Valsts ģimnāzijas 12.c klases skolniece:
«Sāku strādāt, jo vēlos iegūt autovadītāja apliecību. Lai to saņemtu, vajadzīga nauda. Vecāki negrasījās man to dot, tādēļ nolēmu sākt pelnīt pati. 19. janvārī apritēs seši mēneši, kopš strādāju par auklīti Rīgā, tirdzniecības centra «Mols» bērnu rotaļu laukumā. Izskatīju dažus darba piedāvājumus internetā, avīzēs, bet beigās darbu ieguvu ar paziņu starpniecību.
Patiesībā man patīk auklēt bērnus, protams, reizēs, kad viņi ir ļoti nepaklausīgi vai arī ļoti daudz, ir grūti, taču šī darba priekšrocība ir tā, ka to varu viegli apvienot ar mācībām. Darba grafiku varu brīvi izvēlēties. Strādāju vakaros, sestdienās, svētdienās, kā arī bieži vien skolēnu brīvdienās. Saņemu 1,50 latus stundā, un algas apjoms atkarīgs no tā, cik stundu mēnesī strādāju. Daļa naudas aiziet ceļa izdevumos, daļa – apģērbam un izklaidei, bet pārējā – krājkasītē un bankas kontā.
Šajā laikā esmu lieliski iemācījusies saplānot savu laiku, tādēļ atliek gan mācībām, gan draugiem, gan arī visam citam. Sekmes, uzsākot strādāt, man nav pasliktinājušās. Tiesa gan – reizēm ir gadījies aizmigt vēstures vai kādā citā stundā. Reizēm miegs uznāk garajos starpbrīžos, tomēr cenšos turēties stundu laikā – parasti nosnaužos autobusā vai vilcienā, braucot uz darbu un atceļā. Manā klasē, šķiet, ir vēl trīs vai četras meitenes, kas strādā. Manuprāt, darbs skolēniem sniedz vairākas būtiskas priekšrocības – strādājoši jaunieši labāk prot saplānot savu laiku; viņiem vienmēr ir sava nauda, tāpēc nav jāčīkst vecākiem, lai to iedod; viņi ir patstāvīgāki un jau tagad var izbaudīt pieaugušo dzīvi.
Tuvākie lielie plāni man ir skolas absolvēšana. Ceru, ka ar labiem rezultātiem. Šobrīd domāju, ka strādāšu līdz martam, ieskaitot, un tad sākšu cītīgāk gatavoties eksāmeniem. Pēc tam, kad tie jau būs garām, atkal būs jāmeklē darbs un jāstrādā, jo nevēlos dzīvot vecākiem uz kakla – viņiem jādomā arī par manas māsas un brāļa apgādāšanu un izglītošanu. Pagaidām vēl neesmu izlēmusi, kur un par ko mācīšos, bet tā noteikti būs profesija, kurā varēšu parādīt sevi no radošās puses.»
Sagatavoja Inta Kola
Radoslavs Mļečko, Jelgavas 5. vidusskolas 12. klases skolnieks:
«Jau kopš jūlija strādāju restorānā «Hesburger» par pavāru. Darbu dabūju ar paziņu starpniecību, jo pašam atrast darbu, turklāt labi atalgotu ir neticami grūti – darba devējiem lielākoties ir negatīva attieksme pret potenciālajiem darbiniekiem, kuriem nav ne pieredzes, ne profesijas. Vēl jo vairāk, ja šis cilvēks ir skolēns, kurš darbu grasās apvienot ar mācībām. Kad sāku strādāt, pieredzes man nebija nekādas, taču darba devējs piedāvāja iespēju nedēļas laikā apgūt iemaņas. Un tagad es jau varu pagatavot jebkuru no piedāvātajiem ēdieniem.
Kāpēc nolēmu sākt strādāt? Patiesībā to darīt piespieda fakts, ka vienkārši bija apnicis lūgt naudu mammai. Nevaru teikt, ka naudas mums nebija vispār – vienkārši tik, cik nopelna māte, man nelikās pietiekami, pat dzīvojot tikai divatā. Nauda jau vajadzīga visiem, tāpēc, manuprāt, ja ir iespēja pašam nopelnīt, tā jāizmanto. Pašlaik lielāko daļu naudas es atdodu mātei. Manuprāt, tas ir tikai normāli, ka dēls materiāli atbalsta māti. Vismaz tādā veidā es viņai varu aizvietot vīru, jo citādi iztikt ģimenei būtu problemātiski. Bet pārējo tērēju sev – drēbēm, visādiem sīkumiem. Piemēram, nesen iegādājos jaunu mp3 atskaņotāju. Mēnesī saņemu aptuveni 250 latus – varu atzīties, ka tas ir vairāk nekā mēnesī nopelna mana mamma.
Strādāt man sanāk gandrīz katru dienu no pulksten puspieciem pēcpusdienā līdz pusnaktij. Jā, tas skan šausmīgi, tomēr visu nepieciešamo es paspēju izdarīt. Protams, mācos tikai naktīs. Dažkārt pats brīnos, ka darbs nekādi neatspoguļojas manās atzīmēs – kādas sekmes bija agrāk, tādas tās arī palikušas.
Uzskatu, ka darba apvienošana ar mācīšanos skolā pašlaik ir aktuāla daudziem jauniešiem, jo paša nopelnītais ļauj būt neatkarīgam. Tomēr, ja darba dēļ pasliktinās sekmes skolā, labāk ir pievērsties mācībām – pirmām kārtām mēs taču esam skolēni! Jau tagad zinu – ņemot vērā, ka šogad man jāpabeidz vidusskola, kad sāksies eksāmeni, visus spēkus noteikti veltīšu mācībām. Visticamāk, tad strādāt vairs neturpināšu – skola tomēr ir pirmajā vietā.»
Sagatavoja Olga Tiļecka
Olga Matosova, Jelgavas 5. vidusskolas 12. klases skolniece:
«Veikalā strādāju kopš 15 gadu vecuma – kamēr biju nepilngadīga, aizvietoju citus pārdevējus un par to saņēmu tīri simbolisku samaksu. Protams, kad bija nepieciešams, palīdzēju mammai, jo viņa arī strādā šajā veikalā. Jā, jā, darbu atrast man palīdzēja mamma – es viņai to palūdzu. Manuprāt, ja nav paziņu vai radinieku, kas var palīdzēt, dabūt darbu skolēnam ir ļoti grūti. Nu nevēlas darbā pieņemt jauniešus! Gan tādēļ, ka skolēns nevar strādāt pilnu slodzi – vien vakaros un brīvdienās, gan tādēļ, ka viņam pietrūkst pieredzes un nereti arī izpratnes par saviem pienākumiem un atbildība. Pati esmu novērojusi, ka darbam veikalā piesakās meitenes, kas pat neprot skaidri un laipni runāt, kur nu vēl kontaktēties ar klientiem!
Tiesa gan – kopš šā gada sākuma vairs nestrādāju un nu visu brīvo laiku veltu mācībām, lai sekmīgi nokārtotu eksāmenus.
Mani vecāki bija ļoti apmierināti, ka es nopelnu pati. Īpaši atvieglota jutās mamma, jo, piemēram, apģērbu pirku pati. Nopelnīju vidēji 120 latus mēnesī. Tiesa gan – to arī ļoti ātri iztērēju, jo nemēdzu ilgi domāt, ko nopirkt, arī nekrāju – priekšroku dodu ātriem pirkumiem un iegādājos to, ko man tajā brīdī sakārojas. Bet ar pārējam lietām mani apgādāja vecāki, vienīgi naudu pusdienām skolā es tērēju savu – ļoti reti kad prasīju vecākiem.
Nenoliegšu – apvienot mācības un darbu ir grūti, jo jauniešiem, kas strādā, vismaz mūsu skolā nekādu privilēģiju nav. Pieļauju, tas tāpēc, ka vairums skolotāju nemaz nezināja, ka strādāju. Tagad pavisam droši varu apgalvot, ka cilvēks ar laiku pielāgojas visam, tādējādi arī paspēj visu. Piemēram, es strādāju četras dienas nedēļā – darbadienās no pulksten 15 līdz 19 un brīvdienās no pulksten 10 līdz 17, paspēju arī izpildīt mājas darbus, izklaidēties un, protams, atlika laika arī personīgajai dzīvei, jo tā «personīgā» dzīve parādījās tikai tad, kad sāku strādāt, tāpēc jau pašā attiecību sākumā bijām spiesti plānot laiku. Varbūt visu paspēju tāpēc, ka vēlu eju gulēt un agri ceļos? Pie šāda ritma jau esmu pieradusi. Agrāk, protams, izjutu laika trūkumu, taču pēc pusgada pielāgojos. Protams, dažreiz jau piektdienas vakarā gribējās satikties ar draugiem, aiziet uz naktsklubu, bet apzinājos, ka nevaru to atļauties, jo no rīta jāstrādā. Mierināju sevi ar domu, ka par darbu saņemu labu samaksu, turklāt apzinājos, ka darbu var viegli pazaudēt, bet izpriecas jau nekur nepazudīs.
Kā pozitīvu vērtēju to, ka beidzot esmu iemācījusies racionāli plānot savu laiku un netērēt naudu visādiem sīkumiem, ko tik bieži dara jaunieši, kuriem naudu dod vecāki. Manuprāt, saņemot naudu no vecākiem, neviens līdz galam nesapratīs, cik grūti to nopelnīt un cik svarīgi to pareizi iztērēt. Strādājot es sapratu, ka naudai ir vērtība.
Mācību apvienošana ar darbu skolēnam neapšaubāmi ir lietderīga, jo tas palīdz sagatavoties «lielajai» dzīvei – tas jaunieti padara atbildīgāku, nopietnāku. Pēc skolas absolvēšanas apsveru iespēju doties strādāt uz ārzemēm, taču, ja to neizdosies īstenot, studēšu un, protams, strādāšu.»
Kitija Valeiņa, Jelgavas Valsts ģimnāzijas 12.c klases skolniece:
«Kopš augusta strādāju «Jelgavas Baltajos kreklos» par viesmīli, bet pavisam nesen darbu pārtraucu, jo tomēr prioritāte man ir pēc iespējas labāk nokārtot eksāmenus. Tomēr iegūto pieredzi vērtēju ļoti augstu.
Jau agrāk biju strādājusi par viesmīli dažādās kafejnīcās, tāpēc nolēmu, ka vēlos apvienot skolu ar darbu. Manuprāt, vislabākais variants bija mēģināt dabūt darbu tieši «Jelgavas kreklos», un tas arī izdevās. Tā kā esmu pilngadīga un man bija pieredze tieši viesmīles darbā, darbu atrast nebija īpaši grūti. Bonuss bija arī tas, ka darbu meklēju vasaras sezonā, kad to ir vieglāk atrast. Bet vispār sāku strādāt septiņpadsmit gadu vecumā un pirmo darbiņu atradu caur paziņām – citādāk septiņpadsmit gados strādāt nekur neņem. Izvēlējos tieši viesmīles darbu, jo man tas ļoti patīk. Patīk apkalpot cilvēkus, censties tā, lai viņiem pēc kafejnīcas apmeklējuma būtu labs garastāvoklis un ļaudis gribētu pie mums vēl atgriezties.
Strādāju aptuveni trīs reizes nedēļā kādas astoņas stundas dienā – apkalpoju galdiņus, pieņēmu pasūtījumus, pienesu cilvēkiem ēdienus un dzērienus. Kad sāku strādāt, nesāku līdz ar to dzīvot neatkarīgi no vecākiem. Tā kā pašlaik mācos divpadsmitajā klasē, darbu pārtraucu, lai varētu pievērsties tikai skolai. Ja priekšā nebūtu eksāmeni, strādātu vēl ilgi, jo man patiešām patīk šis darbs. Ar eksāmeniem darbu nevēlos apvienot, kaut «kreklos» strādā meitene, kas pagājušajā gadā vienlaicīgi gan lika eksāmenus, gan strādāja. Viņa pati saka, ka darbs neietekmēja atzīmes eksāmenos. Man ar mācībām bija tā: kad atnācu no skolas, izmācījos, bet pēc tam gāju uz darbu. Pēc darba mājās biju tikai ap pulksten diviem vai pieciem atkarībā no tā, kurā dienā strādāju. Kopš sāku strādāt, vecāki naudu principā man vispār vairs nedeva. Es nemaz nejautāju. Patiesībā ir tā, ka beidzot es apzinos naudas vērtību. Agrāk biju dusmīga, ja mamma, piemēram, neiedeva naudu kaut kādām izklaidēm, bet tagad pati saprotu, ka vajag taupīt uz visu, uz ko vien tas ir iespējams. Tiesa gan – savu nākotni es vēlos saistīt ar pilnīgi kaut ko citu – vēlos strādāt finanšu jomā. Katrā ziņā ar viesmīles darbu savu dzīvi nesaistu.
Savienojot mācības ar darbu, ieguvu ļoti daudz, īpaši morālā ziņā. Palielinājās atbildības izjūta par to, ka visu jāpaspēj izdarīt, tādējādi iemācījos saplānot savu laiku, darbā iepazinos ar ļoti daudziem cilvēkiem, tātad ieguvu jaunus kontaktus. Protams, arī šo to nopelnīju. Tagad gan kāds pusgads jāizlaiž, lai veiksmīgi nokārtotu eksāmenus. Situācijā, kāda valstī ir pašlaik, ļoti svarīgi ir tikt mācīties budžeta grupā. Pat tad, ja naudu pelna pats. Arī vecāki mani vienmēr ir atbalstījuši un priecājas, ka es pati strādāju un pelnu naudu. Taču pašlaik arī viņi uzskata, ka darbiņš ir jāpārtrauc, lai es veiksmīgi nokārtotu eksāmenus.»
Sagatavoja Vita Anstrate
6.2 °C,
4.6 m/s,
99.7 % 
6.2 °C,
4.6 m/s,
99.7 %