Pilsētā

Rūķu
Ziemassvētki 

Šneideru ģimene jau oktobrī zina, kuru no visas lielās saimes
būs jāapdāvina jeb kurš būs kura rūķis. Tas tiek noskaidrots,
velkot lozes. Un tad nu katru Adventes svētdienu rūķis savējam
sarūpē kādu nelielu dāvaniņu, bet lielajā pasākumā, kas parasti
iekrīt Pirmajos vai Otrajos Ziemassvētkos, kad kopā sapulcējas
vairāk nekā 30 radi – sešas kuplas ģimenes –, tiek pasniegta
lielāka dāvana.

Bet šaurākā lokā, kad kopā ir tikai mamma Edīte, tētis Kaspars
un bērni – Aija, Lauma, Roberts, Reinis un mazais Ralfs,
Ziemassvētku svinēšana notiek 24. decembra vakarā. «Tad parasti ir
gan svētku vakariņas, gan apdāvināšanās,» stāsta mamma, atklājot,
ka pirms tam bērni savas vēlmes paziņo pa Rūķa pastu. Čaklākie
raksta vēstuli, taču nu lielākoties rūķim vienkārši tiek aizsūtīta
īsziņa pa mobilo tālruni. Taujāta, vai bērni tic Ziemassvētku
vecītim, Edīte atbild, ka šo pasaku izdevies saglabāt vien
Ralfiņam. Pārējie jau ir gana pieauguši, lai saprastu, ka
Ziemassvētku vecītis jau tie paši tuvinieki vien ir. «Sākumā šo
noslēpumu centāmies saglabāt, bet parasti 1., 2. klasē bērni tam
vairs netic,» tā mamma. «Taču Ziemassvētku brīnumam mēs vienalga
ticam,» teic vecākās meitas sešpadsmitgadīgā Aija un gadu jaunākā
Lauma, neslēpjot, ka viņām Ziemassvētku laiks saistās ar
iepirkšanās prieku, pozitīvu satraukumu, tuvinieku satikšanu, kā
arī dāvanu saiņošanu, ko parasti gan uzņemas Lauma, tai lietai
pieejot īpaši radoši.

«Vidēji visām Ziemassvētku dāvanām mūsu ģimenē aiziet 150
lati. Dāvanu papīrs jau vien cik maksā!» noteic Edīte, piebilstot,
ka svētkos padomāts tiek ne tikai par ģimenes locekļiem un radiem,
bet arī par draugiem. «Tās parasti nav dārgas, drīzāk gan tādas
simboliskas dāvaniņas. Atgādinājums, ka par viņiem domāju,»
paskaidro Edīte, atklājot, ka tētis ģimenē ir tas, kurš pelna naudu
un noteikti neskopojas ar idejām. Kaut gan lielos vilcienos tas, ko
svētkos atnesīs Ziemassvētku vecītis, jau skaidrs. «Es gribētu
saņemt dāvanu karti. Nevaru uzreiz pateikt, kādu grāmatu es gribu,
bet, ja man būs dāvanu karte, varēšu izvēlēties pati. Manuprāt, tas
arī atvieglo dāvinātāja uzdevumu – viņam nav jāskrien pa
veikaliem,» prātīgi bilst Aija. Savukārt Lauma paziņo, ka
Ziemassvētkos gribētu saņemt rokas pulksteni, bet Ralfiņš ir
pieticīgāks. «Gribu dāvanas un končas,» viņš teic. «Robertam vasarā
nozaga mobilo telefonu, Reinis kāro tādu pamatīgu rāciju.
Ziemassvētku vecītis jau to zina,» tā mamma. 

Eglīte, tēta noskatīta, no meža atvesta jau pagājušajā nedēļā.
«Tad arī izpušķojām, un jau pirmajā naktī svētku noskaņa bija arī
kaķim – viņš eglīti sagāza un sāka spēlēties ar bumbuļiem…»
smaidot stāsta Edīte.

Starp citu – kad kopā sanāk visi radi, parasti tiek rīkoti
tematiskie Ziemassvētki. Vienu gadu akcentētas frizūras, citu –
cepures, pērn bijuši «degunu Ziemassvētki», bet šogad visi
ieradīsies, pārģērbušies par rūķiem. Šodien Šneideru ģimenes rūķi
jau cep piparkūkas. «Ja piparkūkas izceptu agrāk, tās vienkārši
kaut kur pazustu!» viltīgi smaida bērni.

 

«Nopirkt jau var daudz ko, protams, arī ļoti skaistas lietas,
taču es tomēr uzskatu, ka paša gatavota dāvana ir daudz vērtīgāka,
daudz sirsnīgāka,» pārliecināta Jeļena Dubovenko, kas jau sen vairs
neskaita adītu cimdu, zeķu pārus, cepures un šalles, kas, pašas
darinātas, kļuvušas par dāvanām mīļajiem.

Jeļena ir mājturības skolotāja, kas arī bērniem māca dāvanas
veidot pašiem. «Ne jau tikai adīt vai tamborēt viņiem mācu. Es mācu
prast ieskatīties cilvēka dvēselē, lai uzminētu, kas otram sagādās
vislielāko prieku,» teic Jeļena. Piemēram, aizvadītās nedēļas
nogalē dāvanas Ziemassvētkos saņēma viņas kolēģi. Tamborēti
eņģelīši, sedziņas, adīti cimdi – tādas, lūk, ir Jeļenas dāvanas.
«Ar kolēģiem kopā strādāju jau neskaitāmus gadus, tāpēc viņus esmu
iepazinusi, zinu, kas viņiem patīk, kas nepatīk, kāda ir viņu
dvēsele, kāds mājās interjers. Latviešu kolēģēm patīk kaut kas
tautiskās, un to visu es ņemu vērā, katram īpaši veidojot dāvanas,»
teic skolotāja. Protams, lai ar rokdarbiem apdāvinātu visus mīļos,
par dāvanām jāsāk domāt jau savlaicīgi. «Nu jau arī mani skolēni
Ziemassvētkiem dāvanas ir sarūpējuši, un šie rokdarbi, kaut kur
noglabāti, gaida, kad varēs iepazīties ar savu saimnieku,» tā
Jeļena, atklājot, ka pašlaik viņi jau domā, kā savējos iepriecināt
Lieldienās.

Jeļena teic, ka Ziemassvētki neapšaubāmi ir ģimenes svētki,
kas arī jāatzīmē ģimenes lokā. «Zinu, ka manām mazmeitām – Simonai
un Sofijai – dāvanas nes Ziemassvētku vecītis, taču parasti visus
apsveicu arī es. Meitenes jau no manis nemaz negaida dārgas dāvanas
– esmu vecmāmiņa, un vecmāmiņas dāvina sirds siltumu, kaut ko ļoti,
ļoti dvēselisku. Mans dvēseles siltums ir pašas radīti rokdarbi,»
tā vecmāmiņa, tomēr uzskatot, ka nav jāgaida Ziemassvētki, lai
iepriecinātu mīļos. To var darīt visa gada garumā.

Jeļena nav skaitījusi, cik daudz rokdarbu pa visiem gadiem
uzdāvinājusi, taču atklāj: «Man ir tāda lādīte, kurā glabāju savus
rokdarbus, un šī lādīte man ne vienu reizi vien ir palīdzējusi. Ja
man pēkšņi iegribas kādu iepriecināt, nav jāskrien uz veikalu – es
veru vaļā lādīti un dāvinu no sirds…»     

 

«Reiz pie kādas nabadzīgas ģimenes durvīm pieklauvēja ubags un
lūdza paēst. Ģimene viņu aicināja istabā un, kaut arī paši palika
bešā, maltītē padalījās arī ar ubagu. Kad viņš aizgāja, izrādījās,
ka tas bijis Ziemassvētku eņģelis, un ģimenei vairs nekad nebija
jāpiedzīvo trūkums…» pāris vārdos pasaku par Ziemassvētku eņģeli,
ko ik gadu bērniem – deviņgadīgajai Klintai un trīsgadīgajam Dīvam
– stāsta Ziemassvētku vakarā, atklāj mamma Līga Damberga.

Visticamāk, Līgas un Sandra Greilifa mājās jau tagad smaržo
piparkūkas – tās tradicionāli tiek ceptas 24. decembra rītā. Arī
eglīte ir izrotāta, un mazie nepacietīgi gada Ziemassvētku vecīša
ierašanos. Izrādās, Klintai un Dīvai dāvanas nes arī rūķi, taču
viņi, kamēr neviena nav mājās, mazos apciemo ik dienu visas
pirmssvētku nedēļas laikā, bērnu atstātajā maisiņā ieliekot kādu
našķi, rotaļlietu vai citu noderīgu mantu, piemēram, cimdus. Līga
teic, ka rūķis mēdz atnākt arī pēc svētkiem un arī gadu mijā
pamanās sarūpēt kādu pārsteigumu, piemēram, nākamā gada kalendāru,
piparkūku… 

Svētkus gaidot, Ziemassvētku vecītim tiek rakstītas vēstules.
«Tā rakstītāja pagaidām vēl ir tikai Klinta. Vienu vēstuli viņa
rakstīja skolā, otru – mājās. Sākumā nevarēja izdomāt, ko tādu
paprasīt dāvanā, tāpēc skolā uzrakstīja to, kas pirmais ienāk
prātā, bet mājās savu lūgumu rūpīgi pārdomāja,» stāsta Līga,
piebilstot, ka parasti jau Ziemassvētku vecītis mazo vēlmes ņem
vērā – tas redzams pēc prieka, kad Ziemassvētku vakarā dāvanu
saņem. «Mūsu Ziemassvētku vecītis nekad nav centies dāvināt kaut ko
ļoti dārgu. Prieku jau nevar izmērīt naudā! Un arī šogad nekas nav
mainījies,» teic Klintas un Dīva mamma.

Izrādās, Ziemassvētku vecītis mēdz izspēlēt visādus jokus –
vienā gadā pats ierodas, citā dāvanu maisu atstāj uz balkona vai
piezvana pie durvīm, bet pats aizbēg… «Kā būs šajos
Ziemassvētkos, nemaz nezinām,» pasmaida mamma. Parasti Klinta un
Dīvs esot ļoti nepacietīgi un pēc iespējas ātrāk grib zināt, kas
dāvanu maisā iekšā. «Un tad viņi skaita dzejoļus, dzied, mazais
Dīvs arī padanco, lai dabūtu Ziemassvētku vecīša sarūpēto,»
Ziemassvētku vakara norisi Greilifu ģimenē atklāj Līga. Bet 25.
decembrī visa ģimene tradicionāli dodas apciemot vecvecākus, kur
atkal vecītis pamanījies aizstiept dāvanas…

Jāpiebilst, ka parasti dāvanas ir godam nopelnītas, jo bērni
paši iesaistās svētku egles rotāšanā. Līga atceras, ka kopā ar
Klintu no pērlītēm veidojušas un tamborējušas eņģelīšus, ko iekārt
egļu zaros, un pa gadiem jau sakrājies tik daudz rotājumu, ka galva
par to nav jālauza. «Vienīgi egles galotni parasti izpušķoju es vai
tētis, jo to viņi vēl nevar aizsniegt,» nosaka Līga, atklājot, ka
šogad svētku egli mežā izvēlējusies Klinta.   

 

«Mums ir ģimenes uzņēmums, tātad kopā strādājam, kopā pelnām,
kopā domājam un arī kopā tērējam,» teic «MK virtuves» īpašnieki
Kristīne Nartiša un Māris Bečers. Un tas «kopā» attiecināms arī uz
Ziemassvētku dāvanām – nav tā, ka viss gulstas tikai uz viena
pleciem – domā un dara tas, kuram gadījies brīvāks brītiņš.

Kristīne stāsta, ka parasti jāsarūpē kādas divdesmit
Ziemassvētku dāvanas. «Gan lielākas, gan mazākas. Lielākās parasti
tiek tiem, kas dāvanas visvairāk gaida, – bērniem, protams! Bet
mazākas – draugiem, radiem. Pieaugušajiem taču svarīgāks ir
sirdssiltums, kopā būšana, un to arī Pirmajos un Otrajos
Ziemassvētkos cenšamies sarūpēt, jo noteikti dodamies apciemot
savus tuviniekus,» teic Kristīne. Taujāta, cik naudas vidēji tiek
iztērēts Ziemassvētku dāvanām, Kristīne atbild, ka summu nosaukt ir
grūti, taču neslēpj, ka pagājušajā gadā iztērēts ļoti daudz, taču
šogad, ņemot vērā saspringtos apstākļus arī biznesā, vairāk rēķina
līdzi un skatās. «Patiesībā jau bērniem aiziet visvairāk,» tā
uzņēmēja. Taču tas nebūt nenozīmē, ka tiek piepildītas visas viņu
vēlmes.

Bečeru ģimenes dēli Rihards un Armands zina, ka pirms svētkiem
visas viņu vēlmes dzird rūķis, kas klausās aiz loga. «Rihards grib
ātrās palīdzības mašīnu ar pulti. Līdzīgas mantas viņam jau ir,
tādēļ šogad dāvināts tiks kaut kas praktiskāks – zinu, ka prieks
par dāvanām viņam būs tikpat liels,» tā mamma, sakot – bērni zina,
ka dāvanas varēs saņemt, noskaitot dzejolīti, nodziedot dziesmiņu.
Tas gan pagaidām vēl attiecas tikai uz Rihardu, kurš šajā ziņā esot
liels malacis – viņš iet bērnudārzā, tāpēc Ziemassvētku dzejolīšus
jau iemācījies. Turklāt viņš kopā ar tēti arī brauc uz mežu nolūkot
svētku egli, kas parasti tiek darīts 23. decembrī. Protams, arī
mammai un tētim dāvanas par velti neviens nedod… 

Uzņēmēji atzīst, ka gatavošanos svētkiem parasti cenšas
aizvadīt mierīgi, bez lieka satraukuma. «Ko dāvināt, apsveram jau
laicīgi, un dāvanas cenšamies iegādāties agrās rīta stundās, kad
veikalos mazāk cilvēku,» tā Kristīne, piebilstot – turklāt dienā
taču arī jāpelna naudiņa!