Pilsētā

«Nav noslēpums, ka bērnunama bērniem nav pietiekami attīstītas
prasmes, kas nepieciešamas patstāvīgai dzīvei. Lielākoties viņi ir
pieraduši tikai saņemt, nevis uzņemties atbildību par savu rīcību,
pieņemt atbildīgus lēmumus, saimniekot. Tieši tādēļ arī radās doma
par šādas grupas izveidi,» stāsta sociālā darbiniece Viktorija
Lasmane, atklājot, ka pagaidām nosacīti patstāvīgi dzīvo četri
puiši – Māris, Valdis, Deniss un Edgars, bet nākamajā gadā viņiem
varētu piepulcēties vēl divi, jo telpas to atļauj. Jāpiebilst, ka
tas, kuriem bērnunama audzēkņiem būs šāda iespēja, tika rūpīgi
apsvērts, viedokli aicinot izteikt kā centra darbiniekiem, tā arī
pašiem bērniem. Un jauniešu viedoklis arī pašlaik tiek ņemts vērā
it visā.

Un tā jau trīs mēnešus puiši saimnieko paši – mēnesī viņiem
tiek piešķirta kopīga uzturnauda apmēram 300 lati uz četriem
jauniešiem (2,50 lati cilvēkam dienā), un viņiem pašiem izdevumi
jāsa­plāno tā, lai pietiktu visam. Pašiem uz maiņām jāiepērkas,
jāgatavo ēst, jāuzkopj telpas un jādara viss, kas piedienas
patstāvīgai dzīvei. «Audzinātājs ir tāds kā vērotājs no malas –
piepalīdz, pamāca, dod padomu, kā ar atlikušo naudu «izvilkt» līdz
mēneša beigām, kā atlicināt kādas jubilejas svinēšanai,» paskaidro
V.Lasmane, norādot, ka lielos vilcienos pamatiemaņas puiši jau
apguvuši. Tagad vien tās «jāpieslīpē».

Tiesa gan – pirms pāris nedēļām jaunieši vienojās, ka
pamēģinās katrs dzīvot pa savam – katrs pats iepirksies un gatavos
ēst. Taču ilgi nebija jāgaida, līdz puiši par labāku atzina jau
ierasto sistēmu. «Nu nemācējām mēs tā īsti labi izdzīvot. No vienas
puses – atnāc mājās no skolas, kaut ko uztaisi, paēd, un viss, bet,
no otras – vakariņas mums bija tādas švakākas, gaļu nepirkām…
Laikam jau tā atvēlētā naudas summa ir par mazu, lai pilnvērtīgi
varētu dzīvot. Kopā saimniekot tomēr ir izdevīgāk, vieglāk,» atzīst
puiši.

Pēcpusdienā, kad pie puišiem viesojās «Jelgavas Vēstnesis»,
saskaņā ar grafiku ēst bija jāgatavo Valdim. Ieejot telpā, aiz
aizvērtām durvīm skan mūzika. Valdis jau rosās virtuvē. «Ko taisu?
Pats nezinu! Kas sanāks, tas arī būs jāēd,» griežot sīpolus un
pannā apmaisot malto gaļu, smaida puisis. Ēdienkartē paredzēts, ka
vakariņās būs makaroni ar maltas gaļas mērci. «Un tad nu es te
eksperimentēju. Visi jau mēs te esam iesācēji!» Valdis piebilst, ka
pats savas gatavotās maltītes neēd – vēders pilns jau no
pagaršošanas. Jautāts, cik ilgi aizņem vakariņu pagatavošana, viņš
nosaka – atkarībā no tā, ko gatavo. «Bet es jau speciāli gatavoju
ilgāk, jo tad varu skaļi mūziku klausīties. Es bez mūzikas neesmu
pavārs!» nosmej Valdis.

Tikmēr pārējie gaida. Taujāti, ko viņiem nozīmē šī savā ziņā
ekskluzīvā iespēja dzīvot atsevišķi no citiem, puiši atbild:
«Mieru. Klusumu. Agrāk grupā mēs patiešām bijām pārāk daudz
cilvēku, tagad ir vieglāk.» Kaut arī pavisam patstāvīgi dzīvot
nesanāk, jo jārēķinās, ka dienas lielāko daļu kopā ar viņiem ir arī
kāda audzinātāja, Deniss un Edgars atzīst, ka tas netraucē. «Vismaz
mums ir jautrāk, ir ko pakaitināt,» pieķeršanos audzinātājām pa
savam neslēpj puiši. Citādi viņu ikdiena daudz neatšķiras no tās,
kādu vada pārējie bērnunama iemītnieki. Tiesa gan – šie četri puiši
ir vēl soli tuvāk durvīm, aiz kurām sāksies lielā dzīve. «Mazliet
jau ir bail no tā, kad vajadzēs dzīvot vienam, kā mainīsies mana
dzīve. Šeit es tomēr esmu nodrošināts…» neslēpj viens no puišiem,
gan apliecinot, ka visiem spēkiem centīsies nepievilt cilvēkus, kas
viņam devuši šādu iespēju.