Pilsētā

Pilsētā un, kā izrādās, arī Latvijā senākais naktsklubs ir
«Tonuss», kas izklaidi piedāvā jau 18 gadus. Ilggadējs kluba
naktsdzīves vadītājs un šobrīd SIA «Tonuss» īpašnieks Druvis
Kalniņš neslēpj, ka gandrīz 20 gadu garumā klubs ir mainījies un,
cenšoties izdibināt apmeklētāju vēlmes, piedāvājis dažādu
repertuāru, taču klienti ir tie, kas patiesībā diktē noteikumus,
viņi ir arī tie, kas atpūtas vietu izveido tādu, kādu to vēlas.
«Savulaik mēģinājām organizēt koncertus, kas orientēti uz
trīsdesmitgadniekiem un vecākiem, taču nekas nesanāca. Jauniešiem
šī «veco» cilvēku mūzika lāgā nepatika, savukārt tai
mērķauditorijai gribējās atpūsties «pa smalko» un koncertu baudīt,
sēžot mīkstā krēslā. Jūtot, ka šai nobriedušajai publikai tomēr
nevaram piedāvāt to, ko tā vēlas, jo mēs tomēr esam naktsklubs, tā
uz pasākumiem tāpat nenāca vai nāca neaktīvi, bet jaunie sāka
burkšķēt, ka mūzika jāliek modernāka. Bijām spiesti pakļauties
spiedienam – ja jāizvēlas starp aktīvajiem jauniešiem vai
mazaktīvajiem un grūti iekustināmajiem vidējās paaudzes cilvēkiem,
tad, protams, izvēlējāmies aktīvākos. Līdz ar to faktiski «Tonuss»
arī cauri visiem šiem gadiem bijis gados jaunas publikas naktsklubs
un tāds ir arī šobrīd, kaut, protams, ceram uz lielāku aktivitāti
no tiem, kas sasnieguši 25, 30, 35 vai pat 50 gadu vecumu,» atzīst
D.Kalniņš. 

Cīņa pret «kriminālajiem tusētājiem» beigusies ar 

panākumiem

Kluba īpašnieks atzīst, ka faktiski vienīgā nopietnā lieta, ko
kluba veidošanā izdarīja tā īpašnieki un vadītāji, nevis publika,
ir kriminālās auras likvidēšana. «1994. gadā, kad pārņēmām
naktsklubu, tas tiešām bija krimināls. Jāsaprot gan, ka tolaik
vispār valstī kriminālās darbības bija ļoti aktīvas – rekets,
laupīšanas un kas tik vēl ne… Protams, šo grupu pārstāvjiem
patika arī «zīmēties» un izklaidēties «Tonusā», kas tolaik bija
viens no lielākajiem naktsklubiem visā Latvijā, par Jelgavu nemaz
nerunājot. Taču, pārņemot klubu, atbrīvošanās no kriminālajiem
grupējumiem bija viens no mūsu svarīgākajiem uzdevumiem, kam
ķērāmies klāt. Tolaik Jelgavā darbojās Saeimas un Valsts prezidenta
Drošības dienesta struktūrvienība, ar kuru noslēdzām vienošanos par
apsardzes nodrošināšanu, un jāteic, ka ne bez problēmām un
neapmierinātības no atsevišķu kadru puses, tomēr apmēram gada laikā
mums klubu izdevās «iztīrīt»,» stāsta D.Kalniņš. Viņš uzsver, ka šo
gadu laikā klubs ir arī būtiski mainījis savu vizuālo noformējumu –
daudz darba un līdzekļu ieguldīts telpu iekārtošanā, remontos,
mūzikas aparatūrā, kam uzskatāms piemērs ir fakts, ka 1994. gadā
kluba vērtība ar visu bāra leti, kases aparātiem un pārējo mantību
bija vien 200 lati. Taču to, kāda mūzika te tiek spēlēta un kāda
atmosfēra te valda, ir noteikusi publika. 

Rīgas klubs Jelgavas publikai bija spiests padoties

Tieši apmeklētāji ir tie, kas tādu, kāds tas ir, izveidojuši
arī klubu «Jelgavas baltie krekli» – atpūtas vietu, kuras
īpašniekiem piecu gadu laikā nācies pārkāpt ne vienam vien iepriekš
pašu noteiktam uzstādījumam. «Pirms pieciem gadiem, ienākot
Jelgavā, mūsu mērķis bija izveidot Rīgas «kreklu» klonu – klubu,
kurā spēlē tikai latviešu mūziku, kur iekļūt var tikai personas,
kas sasniegušas 21 gada vecumu, bez sporta apaviem un tamlīdzīgi.
Pirmajos gados pie tā arī cieši turējāmies, un tāpat kā Rīgā Arnis
Mednis, Artūrs Skrastiņš vai citi mākslinieki pukojušies,
dusmojušies un «spļaudījušies», kad apsardze viņus atsakās ielaist
klubā ar supermodernām kediņām, tādēļ jāskrien uz mājām pēc kurpēm,
arī Jelgavā mums netrūka apmeklētāju, kas tieši nepiemērotā
ģērbšanās stila dēļ klubā netika ielaisti. Tāpat ilgi un spītīgi
neklausījāmies iebildēs, ka spēlējam tikai latviešu mūziku, un
citās. Taču fakts ir arī tas, ka publika ir tā, kurai pateicoties
mēs vispār varam pastāvēt, un apmeklētāji mūsu spītību tomēr ir
salauzuši, tā izveidojot atpūtas vietu, kas nosacīti līdzīga Rīgas
klubam,» vērtē «Jelgavas balto kreklu» direktors Ainārs Tamisārs.
Viņš tāpat kā «Tonusa» īpašnieks D.Kalniņš atzīst, ka Jelgavā tie
cilvēki, kas sasnieguši 30, 35, 40 gadu vecumu vai vēl lielāku, nav
aktīvi «tusētāji», bet balstīt biznesu uz cilvēkiem, kas nakts
izklaidēm ļaujas vien reizi mēnesī vai divos, nav iespējams. «Patīk
tas vai ne, bet Jelgava ir studentu pilsēta, un studenti ir
jaunieši, kas lielākoties ir arī aktīvākā naktsdzīves baudītāju
daļa. Tāda pati situācija ir arī Rīgā, taču, ja tur no miljons
iedzīvotājiem mums ir nepieciešams «atlasīt» vien divus simtus, lai
Rīgas «krekli» būtu pilni ar nobriedušo, pieaugušo publiku, tad no
Jelgavas 66 tūkstošiem atlasīt četrus simtus nav iespējams, vismaz
ne katru dienu. Tā kā «salasīt» šo pieaugušo publiku mums tā īsti
arī neizdevās, bet jaunieši lauzās iekšā, no daudzām normām esam
atteikušies. Tagad arī pie mums piektdienu un sestdienu vakaros
skan ārzemju dziesmas, bet pirmajā stāvā tiek spēlēta vismodernākā
šodienas ārzemju mūzika – tās nosaukumus veido kaut kādi burtu
salikumi, kurus, godīgi sakot, pat neatceros, bet kas esot ļoti
aktuāla un jauniešiem patīk,» atzīst A.Tamisārs. 

Jelgavnieki brauc uz Rīgu, rīdzinieki – uz šejieni 

Jāpiebilst, ka gan uz Jelgavas «krekliem», gan arī «Tonusu»
brauc izklaidēties arī cilvēki no Dobeles, Tukuma un Rīgas. «Uz
«Tonusu» īpaši bieži cilvēki no Rīgas un pat Liepājas, Ventspils un
citām krietni tālām pilsētām brauca laikā, kad šeit bieži viesi
bija Krievijas estrādes zvaigznes. Tās patiesi bija augstākā līmeņa
Krievijas estrādes zvaigznes, kas labprāt brauca un uzstājās
Jelgavā, šurp vilinot apmeklētājus no tālākām pilsētām. Bet tagad
tā jau ir pagātne – summas, ko šobrīd saņem krievu mūziķi, ir tādos
apmēros, ko varbūt varētu atļauties apmaksāt stadions, nevis klubs
ar ietilpību līdz tūkstoš cilvēkiem. Šobrīd «Tonusā» galveno
apmeklētāju «masu» veido Jelgavas jaunieši un viņu draugi no Rīgas,
Dobeles vai citām pilsētām,» vērtē D.Kalniņš. Bet A.Tamisārs, kurš
atzīst, ka arī «kreklu» lielāko apmeklētāju daļu veido Jelgavas
jaunieši, piebilst, ka šurp gan mēdz braukt arī solīdi cilvēki no
Tukuma, Dobeles, Bauskas un citām pilsētām. Savukārt tā saucamie
solīdie jelgavnieki paši kluba pārstāvjiem ne reizi vien atzinuši,
ka nakts dzīves baudīšanai izvēlas citas pilsētas, pat valstis.
«Piemēram, kāds dakteris man stāstīja, ka labprāt nāktu uz Jelgavas
«krekliem» atpūsties – mūzika viņu apmierina, arī interjers un
vispārējā atmosfēra, taču atpūsties kopā ar pacientiem nav īsti
pieņemami. To pašu var sacīt arī par daudzu citu profesiju
pārstāvjiem, kas neslēpj, ka «tvaika nolaišana» tik mazā pilsētā kā
Jelgava nav iespējama, ja tepat ir arī darbs, kolēģi un sadarbības
partneri, ar ko kopā jau nākamajā dienā pēc atpūtas būs jāstrādā
pie nopietniem jautājumiem,» tā A.Tamisārs. Viņš vien atzīst – lai
vairotu klientu ērtības un patīkamāku darītu ceļu uz Jelgavas
«krekliem», šajā rudenī veikta naktskluba pagalma pirmās kārtas
rekonstrukcija. Tās laikā labiekārtota automašīnu stāvvieta,
sakārtota brauktuve un gājēju ietve, uzstādīts apgaismojums un
izdarīti citi nozīmīgi darbi, kas nokļūšanu līdz klubam dara daudz
patīkamāku. «Ceram, mūsu darbu novērtēs arī apmeklētāji, kuriem nu
vairs nav pamata iebilst, ka pie mums sausām kājām nevar nokļūt,»
tā A.Tamisārs.  

Uz kustēšanos un muzikālu izklaidēšanos mudina 

arī citus

Taču, kamēr abu Jelgavas lielāko klubu pārstāvji nebeidz
uzsvērt, ka pilsētnieki pēc 30 nav nekādi lielie nakts dzīves
baudītāji – vismaz ne paši savā pilsētā, mūsu vidū ir uzņēmīgi
cilvēki, kas uz dejošanu un labu laika pavadīšanu aicina tieši tos,
kuriem pāri 30. Proti, ja darba dienās krogs «Cepuri nost» strādā
vien dažas stundas un orientējas uz pusdienu pasniegšanu, tad
piektdienu un sestdienu vakaros te iet vaļā danči dzīvās mūzikas
pavadījumā. Arī šīs atpūtas vietas īpašnieces neslēpj, ka
jelgavnieku lielais kūtrums, kas turklāt nāk komplektā ar skaļu
pukošanos, ka pilsētā neesot nekādu atpūtas iespēju, bijis
lielākais un nepatīkamākais pārsteigums, taču viņas ir cerību
pilnas šo situāciju mainīt. «Viss sākās ar to, ka pašām gribējās
laiku pa laikam vakarā iziet ārā no mājas un labi atpūsties ar
mūziku, dejām, labām maltītēm un dzērieniem. Bet tobrīd patiesi
nebija kur aiziet. Jelgavas klubi tomēr vairāk orientēti uz
jauniešiem. Tā nu saņēmāmies un taisījām augšā tādu vietu, kur
patiktu pašām un patiktu arī citiem solīdās paaudzes pārstāvjiem.
Šobrīd ar paveikto esam apmierinātas. Cilvēki, kas reiz šeit
pabijuši, ir patiesi apmierināti. Viņi ir arī mūsu galvenie
reklāmas nodrošinātāji. Daloties savos pozitīvajos iespaidos, viņi
uz mūsu nedēļas nogales muzikālajiem vakariem atvilina apmeklētājus
arī no tālām pilsētām, un viss notiek. Jelgavnieku kūtrums reizēm
uzdzen dusmas – nu kā tu vari sēdēt mājās un sūkstīties, ka nekā
nav, ja patiesībā ir, tikai tu esi slinkts un neproties dibenu no
dīvāna pacelt?! Bet gan jau arī jelgavnieku kūtrumu izkausēsim,»
pārliecināti teic viena no kroga «Cepuri nost» īpašniecēm Evita
Badune. Bet otra īpašniece Evitas māsa Marita Gruziņa pārliecināti
piebilst – kaut arī Jelgava ir studentu pilsēta, viņas tic, ka
atpūsties māk un grib arī nopietni cilvēki, un viņas šo atpūtu
piedāvā. «Pie mums ir nākuši pat pāri, kas krietni pārsnieguši ne
vien 40, bet arī 50 gadu slieksni, un viņi kopā ar
trīsdesmitgadniekiem jūtas ļoti labi. Tā ir mūsu labākā alga, un
ticam, ka arī tie, kuriem ir daudz darba, jāpelna nauda un
jārūpējas par ģimeni, tomēr atcerēsies, ka bez labas atpūtas nekāda
sakarīgā strādāšana nesanāks,» tā Marita. 

Visu triju atpūtas vietu pārstāvji gan atzīst – līdz ar krīzes
iestāšanos cilvēki kļuvuši taupīgāki un mazāk līdzekļu velta
izklaidei, tieši tāpēc šobrīd vairāk nekā jebkad iepriekš jāpadomā
par dažādām akcijām, bonusiem un privilēģijām pastāvīgajiem
apmeklētājiem. Tiesa, vienlaikus viņi ir arī pārliecināti – krīzes
nāk un iet, bet cilvēki un vēlme atpūsties paliek, tādēļ ar
kvalitatīvu piedāvājumu no mājas piektdienas vai sestdienas vakarā
ir izkustināms arī taupīgais un izvēlīgais jelgavnieks.