Pilsētā

Zane Auziņa

 

Ar kādu vārdu jūs raksturotu Jelgavu ap 1990. gadu?

Dinamika. Tas ir visprecīzākais vārds. Diemžēl šī dinamika un
attīstība, ko nodrošināja ražotnes, bija vērsta nevis uz Jelgavu un
Latviju, bet Padomju Savienību. Tas, ka pilsētā notika intensīva
ražošana, protams, nav nekas slikts, pat ja saražotā produkcija
tiek eksportēta. Arī šodien ir neskaitāmi ražotāji, kuru produkcija
galvenokārt paredzēta eksportam, nevis vietējam tirgum. Taču
Jelgavā sliktums bija tas, ka ražošanas procesa nodrošināšanai tika
izmantoti nevis pašu spēki, bet ievestais darbaspēks. Jelgavā jau
gadiem mērķtiecīgi bija strādāts pie pārkrievošanas – milzīgas
pilsētas daļas bija izveidotas tieši iebraucēju – ukraiņu,
baltkrievu, krievu un citu – izmitināšanai. Attiecīgi Jelgava bija
ražošanas centrs, kas gan pats no tā guva maz.

Laikā no 1990. līdz pat 2001. gadam bijāt pilsētas vadītājs.
Pareizāk sakot – no 1990. līdz 1993. gadam bijāt priekšsēdētāja
vietnieks, bet vēlāk priekšsēdētājs. Jūsu vadīšanas laikā pilsētā
tika slēgts RAF, Lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīca, uzņēmumi juka
un bruka. Cik pamatoti ir to pilsētnieku pārmetumi, kas apgalvo, ka
jūs nepietiekami aktīvi strādājāt, lai glābtu šos
uzņēmumus? 

Varbūt ir lietas, ko mums var pārmest. Kopš valsts neatkarības
atjaunošanas mēs visu laiku saņēmām signālus, ka rūpnīcas darbība
ir apdraudēta, bet tas drīzāk bija valstisks, nevis lokāls
pašvaldības jautājums. Runājot, piemēram, par RAF, jāatzīst, ka
pašai rūpnīcai bija pārliecība, ka tā ir mūžīga, ka tas ir monstrs,
kas nekad nerimsies. Izrādījās, tas bija maldīgs priekšstats. Taču
mēs kā pašvaldība nemaz nevarējām jaukties šī vai cita uzņēmuma
iekšējās lietās. Iejaukšanās bija lūgta valstij, kas uz to arī bija
tiesīga, diemžēl tika saņemts atteikums. Proti, RAF bija atradis
ļoti nopietnu sadarbības partneri, šķiet, no Gorkijas. Taču pirms
investēšanas RAF un sadarbības sākšanas, kas pēc būtības ir ļoti
līdzīga tai, ko šodien īsteno Jelgavas pašvaldība, sadarbojoties ar
Maskavas ZIL, investors prasīja valsts garantijas. Protams, RAF
direktors tās lūdza, arī mēs, cik nu varējām, taču tolaik valdības
mainījās tik bieži un spontāni, ka neviens garantijas iedot tā arī
nepaguva vai nevēlējās pagūt. Tas, šķiet, bija izšķirošais, kas
pielika punktu varenajam monstram. To gan veicināja arī neapdomīga
barteru politika. Tolaik rūpnīcām savā starpā norēķinu veikšanai
populārākais risinājums bija barters – Krievijas rublim un citai
valūtai neviens lāgā neticēja, turklāt arī ne visiem bija nauda,
toties bija saražotā produkcija. Tādēļ bija populāri, piemēram,
metāla apstrādātājam Jelgavā apmaiņā pret produkciju saņemt
izejmateriālus, bet naudu iegūt, daļu produkcijas realizējot kādā
trešajā valstī. Tā gan ir vienkāršota shēma, kas realitātē bija
daudz sarežģītāka. Šo «spēli» lieliski īstenoja Pēteris Bila, kurš
šādā veidā saglabāja Mašīnbūves rūpnīcu, un viņam var pārmest
visdažādākās lietas, taču tas, ko viņš izdarīja, ir cieņas vērts.
Bet RAF vadības pieņemtie lēmumi par barteriem nebija tik
veiksmīgi. Nu, piemēram, zinu, ka bija bartera darījumi, kuros pret
saražotajiem RAF mikroautobusiem rūpnīca saņēma kažokus. It tā
patīkama lieta, bet – no kažoka jaunu mašīnu vai detaļu tai
neuztaisīsi… Noteikti būtu iespējams saglābt arī lauksaimniecības
mašīnu rūpnīcu, bet tas nebija pašvaldības kompetencē. Tā laika
pašvaldība nav salīdzināma ar šodienu, bet tik un tā mēs
attīstījāmies un panācām vērā ņemamas lietas, kuru augļus gan
jelgavnieki nereti piedzīvo tikai pēc laika un ar mums
nesaista.

Cilvēki atceras, ka tika slēgti kinoteātri, ka ielas bija
sliktas un palika vēl sliktākas, ka dzīve kļuva dārgāka, bet darbu
atrast grūtāk… 

Cilvēka atmiņa vispār ir jocīga lieta. Nesen man vajadzēja
bankā kārtot dažus papīrus, vajadzēja, protams, rādīt arī personu
apliecinošus dokumentus, un te pēkšņi man bankas darbiniece saka:
«Jums tāds dīvains uzvārds. Nekad tādu neesmu dzirdējusi.» Es viņai
saku – tas mani pārsteidz, desmit gadus tomēr biju šīs pilsētas
domes priekšsēdētājs, uz ko viņa nosarkst un atzīst, ka to vairs
neatminas. Jūs sakāt – ielas bija sliktas, bet es saku, ka tās tika
remontētas. Turklāt nevis tikai bedrīšu lāpīšanas līmenī, bet
nopietni. Toreiz mēs rekonstruējām un visus pamatus nomainījām
Lielajai ielai posmā no Svētās Annas baznīcas līdz Driksas tiltam,
jaunu asfaltu uzklājām Zemgales prospektā līdz Lauku inženieru
fakultātei, arī Svētes ielā. Mēs strādājām pilsētas attīstībai, un,
liekot roku uz sirds, varu atzīt, ka par daudzām lietām esmu
lepns. 

Kas ir tās lietas, ar ko lepojaties visvairāk?

Pirmkārt, tas ir Driksas tilts. Šis projekts Jelgavai ļāva
glābt studentu dzīvības – līdz tam tur nebija tuneļa, studenti
mēdza skriet pāri Lielajai ielai, un tas diemžēl mēdza beigties
traģiski. Pēc tilta rekonstrukcijas un tuneļa izbūves es šādas
traģēdijas uz Driksas tilta vairs neatminos. Pēc tam jau nākamais
pilsētas vadītājs Andris Rāviņš darbus turpināja – tika uzbūvēts
arī Lielupes tilts. Ļoti nozīmīgs bija ūdensvada un kanalizācijas
sistēmas rekonstrukcijas projekta aizsākums. Jā, jā – tas pats
projekts, kas vēl šodien tiek turpināts. Atceros, ka 1999. gadā
kādā televīzijas intervijā sacīju, ka 2003. gadā prognozēju
projekta pabeigšanu, bet patiesībā izrādījās, ka birokrātijas
process Eiropas Savienības finansējuma saņemšanai ir tik sarežģīts
un ilgstošs, ka reāli tikai ap šo laiku projekta realizācija varēja
sākties. Tāpat esmu gandarīts par to, ka Jelgava bija pirmā, kas
saņēma Pasaules Bankas kredītu siltumapgādes uzņēmuma sakārtošanai.
Piekrītu, mēs, būdami pirmie, kas pieprasīja šo kredītu, pieļāvām
kļūdu, kad nevis saņēmām valsts galvojumu, kā tas bija gadījumā ar
visiem mūsu sekotājiem, bet gan bijām spiesti Finanšu ministrijai
maksāt par šī kredīta apkalpošanu. Taču jebkurā gadījumā – darbs,
kas bija paveikts, ir milzīgs. Diez vai kāds vēl atceras, ka
savulaik visa Pasta iela pat bargākajā salā bija zaļa – milzīgās
siltumtrases neefektivitātes un lielo siltuma zudumu dēļ zeme tur
visu laiku bija silta, līdzīgi piemēri atrodami arī citviet.
Piekrītu, šī kredīta dēļ rēķini iedzīvotājiem palielinājās, bet –
vai kāds ir padomājis, kādi tie būtu, ja siltumtrases netiktu
sakārtotas un milzīgie siltuma zudumi nebūtu novērsti? Turklāt
Jelgavā maksa par siltumu ne tuvu nav tā augstākā
Latvijā. 

Kas ir tie darbi, ko šodien vērtējat kā paša savulaik
pieļautas kļūdas? 

(Diezgan ilgu laiku domā – red.) Iespējams, mūsu domes kļūda
bija pārāk lielā pievēršanās kultūrai, izglītībai… Mēs cerējām,
ka ar šīm vērtībām spēsim panākt rezultātus visās jomās. Cerējām,
ka izglītots un kulturāli bagāts cilvēks būs savas pilsētas
patriots un ar vislielāko atdevi strādās tās attīstībai. Tagad ir
redzams, ka nesalīdzināmi vairāk vajadzēja pievērsties rūpniecībai,
ražošanas uzņēmumiem. Diemžēl arī ne visas mūsu idejas tika
realizētas, kā nākas. 

Jūs sakāt, ka ap 1990. gadu Jelgava bija ļoti dinamiska
pilsēta, pieļauju, jūsu «valdīšanas» laikā ap 1995., 1998. gadu tā
bija depresīva. Kādu jūs to redzat tagad, kādu redzat
nākotnē?

Es nevēlos piekrist, ka tā bija depresīva. Jā, ražotnes bija
slēgtas, cilvēki zaudēja darbu, bija tādi, kas jaunajiem apstākļiem
tā arī nespēja pielāgoties, bet lielākoties cilvēki nezaudēja
ticību un māku rosīties. Viņi pielāgojās dzīvei jaunos apstākļos,
to izdarīja arī pilsēta. Jelgava šodien ir atguvusi agrāko laiku
dinamiskumu, mums ir ražotnes, ar kurām varam lepoties, turklāt
tagad tās strādā arī pilsētai, kas ir ļoti būtiski. Es ticu, ka
nākotnē tā turpinās attīstīties un kļūs aizvien spēcīgāka. Te
jāpiemin gan jaunās ražotnes un biznesa inkubatori, gan ielas un
vērienīgie projekti, kuros pilsēta veiksmīgi iesaistījusies. Es
esmu jelgavnieks četrās paaudzēs, mani bērni – jelgavnieki piecās
paaudzēs. Mēs jūtamies lepni par piederību šai pilsētai. Zinu, ka
lepni jūtas arī daudzi citi jelgavnieki, un tas ir galvenais
priekšnoteikums, kas ļauj teikt, ka Jelgava ir pilsēta ar sekmīgu
tagadni un panākumiem bagātu nākotni.