Pilsētā

Sintija Čepanone

Latvijas Republikas pro­klamēšanas gadadiena, valsts
atbrīvošana no Bermonta karaspēka – Lāčplēša diena…
Likumsakarīgi, ka tieši novembris ir laiks, kad par savu valsti
ikdienā aizdomājamies biežāk. Par šiem Latvijai nozīmīgajiem
vēsturiskajiem notikumiem māca skolā, runā ģimenē, līdz ar to
pārdomājam, izvērtējam savu attieksmi pret Latviju. Šoreiz
«Jelgavas Vēstnesī» – saruna ar vēstures skolotāju Gunitu Smiltāni
par jauniešu attieksmi pret savu valsti un pilsētu.

Datumu zināšana nav 

cilvēka kvalitātes rādītājs

«Tuvojoties valsts svētkiem, katru stundu sāku ar atgādinājumu
par 11. novembra, 18. un 21. novembra nozīmi pilsētas un valsts
vēsturē (īpašs veltījums korespondentiem, kuri uz ielām uzdod šos
jautājumus un no atbildēm secina – skolās neko nemāca par Latvijas
vēsturi). Stundās izmantoju dažādas metodes, taču ilūzijas vairs
neloloju, jo esmu pārliecinājusies, ka vienmēr būs kāds, kurš
aizmirsīs, kas noticis šajos datumos! Bet vai tāpēc viņš ir slikts
cilvēks? Noteikti ne!» G.Smiltāne pārliecināta, ka datumu zināšana
vai nezināšana nav cilvēka kvalitātes rādītājs. Viņasprāt, mūsdienu
jauniešiem patriotisms vairāk izpaužas sajūtās, nevis patosa pilnos
saukļos. Sirdī. 

«Desmitajās klasēs katru vēstures stundu sākam ar kādas
patriotiskas dziesmas pirmā panta nodziedāšanu. Taču ceturtdien
(šodien – red.) audzināšanas stundā notiks visu desmito klašu
sadziedāšanās – viņi paši izteica šādu vēlēšanos, un sāksim mēs ar
«Div’ dūjiņas gaisā skrēja». Domājot par repertuāru, ierosināju
mūsu dziedāšanu noslēgt ar «Nevis slinkojot un pūstot», taču
skolēni izvēlējās dziesmu «Saule, Pērkons, Daugava». Kāpēc? Domāju,
to sajūtu, emociju, noskaņojuma dēļ, ko rada šī dziesma,» stāsta
skolotāja.

Līdzīgas emocijas izraisa arī Latvijas valsts himna, skolas
himna… G.Smiltāne novērojusi, ka arī mūsdienās ir skolēni, kuri,
skanot himnai, uzliek roku uz sirds un skatu pavērš pret karogu, un
var redzēt, ka tas tiešām ir no sirds. Turklāt vairums arī apzinās,
ka, piemēram, izlaidumā nest savas skolas karogu ir gods.

Skolotāja neslēpj, ka, gatavojoties valsts svētkiem,
jāsaskaras arī ar vairākām problēmām, kas neviļus likušas
aizdomāties par to, kas tiek vai, gluži pretēji, netiek darīts, lai
veicinātu patriotismu. «Meklēju patriotisko dziesmu vārdus,
izšķirstīju dažas mūzikas mācību grāmatas – plaši apraksti par
autoriem, viens, varbūt divi panti no dziesmas, bet tikai retais
zina, ka dziesmai «Div’ dūjiņas gaisā skrēja» ir deviņi panti! Vai
arī atribūtika, kas norāda valsts piederību – sarkanas un baltas
sveces var nopirkt, arī valsts karodziņus var iegādāties. Bet kur
meklēt sarkanbaltsarkanas lentītes, piespraudes ar valsts simboliku
vai citas līdzīgas lietas?» 

Izmanto iespējas 

un atgriežas Latvijā

«Valsts politiskās dzīves negācijas skar ikvienu no mums,
tāpēc vairs «skaļi» stundās nerunāju par patriotismu. Drīzāk
mudinu, lai jaunieši izmanto iespējas, ko sniedz dzīve brīvā
valstī, lai apgūst valodas, izstrādā zinātniski pētnieciskos
darbus, iesaistās nevalstiskajās organizācijās, piedalās dažādos
konkursos un izmanto stipendijas studijām ārzemēs. Iespējas, kas
agrāk bija liegtas.» Skolotāja ar gandarījumu atzīst, ka jaunieši
to izmanto un labprāt dodas uz ārzemēm studēt, lai atgrieztos un
iegūtās zināšanas izmantotu savā valstī. 

Viņa pieļauj, ka agrāk ne viens vien pēc skolas beigšanas
vēlējās ātrāk tikt prom no Jelgavas, studēt Rīgā, taču tagad tas
vairs nav tik aktuāli. «Izvēloties augstskolu, kur studēt, aizvien
vairāk jauniešu ņem vērā draugu, paziņu viedokli par kādu konkrētu
augstskolu. Viņi izvērtē studiju kvalitāti, nevis faktu, ka jātiek
prom no Jelgavas,» domā skolotāja.

Savukārt aizvien mazāk ir tādu, kas pašlaik apsver iespēju pēc
vidusskolas doties strādāt uz ārzemēm – arī tur darba iespējas
samazinās. Uz jautājumu, vai Īrijā strādājošajiem var pārmest savas
valsts patriotisma trūkumu, G.Smiltāne atbild: «Manuprāt, ne.
Neapšaubāmi, viņos mīt kāds iekšējs aizvainojums par to, ka bijuši
spiesti pamest Latviju, taču esmu pārliecināta: ja Latviju
piemeklētu grūti laiki, ja atkal vajadzētu piedalīties barikādēs,
viņi brauktu atpakaļ un aizstāvētu savu tēvu zemi.» 

Piederība savai pilsētai

Neesmu dzimusi jelgavniece, taču, dzīvojot un strādājot
Jelgavā, domāju, ka vairums jelgavnieku ir arī savas pilsētas
patrioti,» tā, taujāta par cieņu un mīlestību pret Jelgavu, teic
skolotāja. To apliecina jelgavnieku aktivitāte pilsētas sakopšanas
talkās, iesaistīšanās dažādos atmiņu pasākumos. «Arī piedalīšanās
Pilsētas svētku gājienā, lāpu gājienā Lāčplēša dienā vai uguns
zīmju veidošana valsts svētkos – tā taču nevienam nav spiesta
lieta. Jaunieši to dara labprāt, un tas šos svētkus padara īpašus,»
teic G.Smiltāne.

Patriotisms pret savu pilsētu neapšaubāmi izpaužas cieņā pret
savu skolu – Spīdolas ģimnāzijas dibināšana bija patriotisma idejas
caurstrāvota. «Bet vai tādēļ mūsu skolā mācās patriotiskāki skolēni
nekā citās skolās?» retoriski vaicā skolotāja.

«Darba gaitas uzsākot Spīdolas ģimnāzijā, redzēju, kā Andris
Tomašūns, Gunārs Kurlovičs audzināja un veidoja pozitīvu attieksmi
pret savu pilsētu, mācīja būt patriotiem. Viņu iedibinātās
tradīcijas tiek turpinātas. Šodien mācību priekšmetu skolotāji
sadarbojas ar A.Tomašūnu, organizējot ekskursijas pa mūsu pilsētas
baznīcām (kultūras vēstures stundās), kā arī dažādos projektos,»
G.Smiltāne norāda, ka savā ziņā tā taču ir ekskluzīva iespēja, ko
skolēni arī labprāt izmanto.

«Katru rudeni savus skolēnus cenšos aizvest ekskursijā uz
Jelgavas Zonālo valsts arhīvu, kur notiek nodarbības par vēstures
avotiem, un jauniešiem tas interesē. Aktīvi sadarbojamies ar
Jelgavas muzeju, gan organizējot lekcijas, gan piedaloties muzeja
rīkotajās konferencēs. Ļoti skaists pasākums Ģederta Eliasa
Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā notiek valsts svētkos – visām
klasēm īpašas stundas, bet divpadsmitie tiek uzaicināti uz svinīgo
pieņemšanu pie skolas direktores Ilzes Vilkārses, muzeja direktores
Gitas Grases, piedalās arī īpašs viesis – šogad tas ir Latvijas
institūta direktors Ojārs Kalniņš,» G.Smiltāne pārliecināta, ka
tieši skolas tradīcijas ir tās, kas veicina piederību skolai,
pilsētai, valstij. Kā apliecinājums tam kalpo arī absolventu
nēsātie žetongredzeni ar skolas simbolu. 

Skolotāja neslēpj, ka lokālpatriotisma jomā varētu darīt vēl
vairāk, taču diemžēl laika trūkums to neļauj.

«Mans patriotisms 

ir darbs skolā»

Taujāta, kā pati izprot jēdzienu «patriotisms», G.Smiltāne
neslēpj, ka pašlaik, vērojot norises valstī, izjūtas ir krietni
mainījušās salīdzinājumā ar tām, kādas bija pirms desmit gadiem.
Viņasprāt, notiekošais valstī neiet kopā ar jēdzienu «tēvzemes
mīlestība»…

«Būs skaista Latvijas pro­klamēšanas 90. gadadiena – visi
dziedās, dejos, skatīsies salūtu, soļos militārās parādēs, teiks
svētku uzrunas, bet paralēli domās, kādas būs siltuma izmaksas,
kura banka būs nākamā, kuru pēc svētkiem atlaidīs no darba…»
savas izjūtas raksturo vēstures skolotāja.

Viņa neslēpj, ka vienīgais, kas pašlaik spēj iedvesmot, ir
atcerēties valsts raksturīgākās pazīmes. «Nācija, teritorija, bet
publiskās pārvaldes vietā es liktu izcīnītā brīvība gan 1918. gadā,
gan 1991. gadā. Tāpēc nebraukšu projām no Latvijas un turpināšu
strādāt savā skolā,» teic G.Smiltāne.