Kultūra

Ritma Gaidamoviča

«Aptuveni pirms mēneša ar tēti runājām, kurā vecumā bērni
vispār spēj izvēlēties, ar ko saistīt savu dzīvi, un saprast, ko
viņi vēlas, un viņš man teica: «Nerunā, tu jau man agrā bērnībā
pateici, ko vēlies!» Pati gan neko tādu neatceros. Izrādās, man
lika ēst putras, bet es, sīks knauķis, lepni paziņojusi: «Es nevaru
tik daudz ēst, jo būšu aktrise, bet aktrisēm ir jādomā par savu
figūru,» smejoties stāsta režisore. 

Taču bērnībā gan režisori vairāk saistījis sports, viņa
nopietni aizrāvusies ar peldēšanu, bet 12 gadu vecumā tam pielikts
punkts – viņa iestājusies Pionieru pils skolēnu teātrī, kam sekoja
mācības vidusskolas teātra klasē. «Vēlāk konservatorija, kur tajā
gadā bija uzņemšana amatieru teātra režijā. Jāteic gan, ka arī
studiju uzsākšana bija dīvains process. Aizgāju uz pirmo
konsultāciju, atnācu mājās un mammai paziņoju: nē, tas nav man, es
tur neiešu. Mamma bargā tonī, lai gan nebiju augusi kategoriskā
vidē, teica: «Kā – neiesi? Tas taču pa teātra tēmu un tev interesē,
neiestāsies šogad, neiestāsies nekad.» Viņa mani nolika pie vietas.
Konkurss bija milzīgs, seši cilvēki uz vienu vietu, taču mani
pieņēma,» stāsta režisore. 

Jelgavā «iekārtoja» 

Lūcija Ņefedova

«Kopdzīve» ar Jelgavu sākusies studiju laikā, kad meklētas
vietas, kur iestudēt diplomdarba izrādi. «Ņemot vērā, ka man vairāk
patika strādāt ar jauniešiem, kursa vadītāja, tagadējā Ādolfa
Alunāna teātra režisore Lūcija Ņefedova, laipni izkārtoja man vietu
Jelgavas Studentu teātrī, kura režisore tolaik bija Ruta Kaļasa. Un
es kopā ar šo teātri iestudēju pirmo darbu – Šela Dilēnī «Medus
garšu»,» tā A.Kacena. Tālāk  divas sezonas Līvbērzes kultūras
namā un tad jau sekojis uzaicinājums atgriezties universitātes
teātrī uz patstāvīgu darbu Jelgavā, kur iestudēta Daiņa Grīnvalda
luga «Teatrāļi», spožākā izrāde – Eižena Junesko «Basgalvainā
dziedātāja», arī atmiņā paliekošās V.Šekspīra «12. nakts»,
F.Molnāra «Lilioms» un neskaitāmas citas.  

Kāpēc studentu, nevis cits amatieru vai profesionālais
teātris? «Kad mācījāmies, pret profesionālo teātri mums visiem bija
ļoti liela pietāte: ja tu reiz esi iestājies tur, tad tavs ceļš pa
to arī ved. Ļoti reti ir gadījumi, ka kāds kaut kur pāriet.
Studentu teātris – varbūt tāpēc, ka es pati biju guvusi ļoti daudz
pozitīvu atziņu par dzīves un mākslas likumsakarībām, par iztēles
spēka nozīmīgumu, ētiskos kritērijus pionieru teātrī. Ar studentiem
tas ir cits spēles prieks, draugi, garīgo ideālu kopība, un
universitāšu teātriem jau vēsturiski ir sava noteikta nozīme. Kad
sāku strādāt ar studentiem, pati biju viņu vecumā, vēlāk mans dēls
bija viņu vecumā, tagad mana meita ir gandrīz viņu vecumā, tāpēc
arī nejūtos distancēta no  jauniešiem. Kas būs tālāk, kad
meita paaugsies, nezinu,» tā režisore.

Teātris kā templis, 

kurā aktieris reizē 

kungs un kalps

Studentu teātrī ir savi nerakstīti likumi, rituāli un
tradīcijas, kas jāievēro. Tos režisore aizguvusi no, kā viņa pati
saka, tālas bērnības – pionieru teātra. «Mēs pāraujam apavus, pirms
kāpjam uz skatuves, mazgājam skatuvi pirms mēģinājumiem un izrādēm
– teātris ir kā templis, kuram mēs kalpojam, jo šeit nevar tā –
blīkšķ, blākšķ ar ikdienas domām un ielas apaviem kaut ko spēlēt.
Teātris ir kā prasīga mūza, kur reizē esi kungs un kalps – no
vienas puses, spoži izpaudies skatuviskos tēlos, no otras puses,
kalpo skatuvei, tātad mākslai. Amatieriem tas ir jo īpaši svarīgi,
jo te nav ne ģērbēju, ne grimētāju, ne skatuves strādnieku – visu
darām paši. Tas ir sarežģīts, kopīgs mehānisms, kurš var eksistēt
tikai tad, ja cilvēki gatavi sakārtot savas prioritātes tā, ka viņi
nepieviļ cits citu, prast vienoties un tad turēt doto vārdu. Tāpat
mēģinājums nevar notikt, ja kāds ir pārņemts ar privātām problēmām
un netiek ar tām galā, tieši tāpēc tās atstājam aiz teātra durvīm,»
stāsta A.Kacena. 

 

Saikne ar teātri Jelgavā 

nav zudusi nekad

«Teātris ir mans dzīvesveids, neapšaubāmi – arī mans
profesionālais pamats un darbs. Tas gan nenozīmē, ka es šeit ceļos
un guļos, man ir ģimene, vecāki, es dzīvoju Latvijā, esmu tās
pilsone, arī uz mani attiecas ļoti daudz citu lietu. Tāpat kā visi,
arī es maksāju par gāzi, elektrību… Tomēr varu sevi pieskaitīt
pie tiem laimīgajiem vai harmoniskajiem, ne pārāk spēcīgi
situētajiem cilvēkiem, kas dzīvo saskaņā ar savu profesionālo
dzīves aicinājumu. Kaut gan paralēli teātra pasaulei bijuši dzīves
periodi, kad esmu nodarbojusies ne tikai ar teātri, jo diezin vai
tā izdzīvošanas skola man citādi būtu izdevusies, saikne ar teātri
Jelgavā nav zudusi nekad,» atzīst režisore.   

Arī tajā brīdī, kad kopā brukusi teātra mājvieta – halle aiz
Valdekas pils –, universitātē bijusi štatu samazināšana, radies
jautājums, ka vienīgā iespēja teātrim strādāt ir auditorijā. «Es
teicu: ja mums jāiet strādāt auditorijā, tad vienkārši atbrīvojiet
mani un likvidējiet teātri, jo tas nav iespējams. Tomēr telpu
risinājums tika atrasts, un Studentu teātris kā Fēnikss no pelniem
cēlās augšā – trīs reizes mēs tā esam cēlušies,» atceroties stāsta
A.Kacena.

Viņa ir režisore, kura ar studentiem kopā dzīvojusi visos trīs
Studentu teātros – vispirms pie Valdekas pils, tad 1991. gadā
uzceltajā un 1999. gadā nojauktajā deju hallē, kur bijis Šekspīra
cienīgs koka amfiteātris, bet tagad Čakstes bulvārī 5a, kur
skatuves dēļi vēl saglabājušies no nojauktās deju halles
skatuves. 

Ir sava kosmiskā 

banka un caurlaide

Idejas? «Man ir sava lielā kosmiskā ideju banka, kurā esmu
nopelnījusi caurlaidi,» smejas režisore. Bet atzīst, ka, protams,
viņa ir reāls cilvēks, kas dzīvo reālā vidē, pati dzīve vienmēr
rada iespēju mākslai, spēku radošajam darbam dod daba, bērni,
ģimene, ikdienišķākas lietas un labi radoši kontakti ar kolēģiem –
vairāk starptautiskā līmenī. «Tas viss sniedz līdzsvaru, jo vadīt
amatieru trupu tik ilgi, cik to daru es – 25 gadus –, nav
vienkārši, taču man palīdzējuši labi kolēģi, mans scenogrāfijas
pasniedzējs, nu jau gan nelaiķis Andris Merkmanis, daudzi citi un
arī mans vīrs, ar kuru mēs abi savulaik Studentu teātrī kopā
strādājām, kā arī absolventi, kuri ar vienu kāju jau bija savā
biznesā, bet ar otru – mākslā,» stāsta režisore.

Dzīve visu pati sakārtoja

Taujāta, vai tiešām ir studenti, kas vēlas ziedot savus
vakarus un nākt darboties teātrī, režisore bez minstināšanās teic –
jā, ir. «Te atceros spārnoto citātu no «Teatrāļiem», ko mēs te šad
tad atminamies un par ko ļoti jāsmejas – «visas mīlestības ir
pārejošas, mūžīga ir tikai tautas mīlestība uz teātri». Šobrīd uz
teātri nāk vairāk dalībnieku, nekā telpu ziņā varam nodrošināt
darbošanos,» teic režisore. 

Kāpēc Jelgavas studenti, nevis Rīgas, jo dzīvesvieta
galvaspilsētā, arī pati savulaik strādājusi ar Rīgā studējušiem
jauniešiem? «Godīgi sakot, es pati to sev varu jautāt – tā lietas
ir sakārtojušās. Jā, vienu brīdi man vairāk pienākumu un darba bija
galvaspilsētā, saikne ar Jelgavu nezuda, lai arī karājās mata galā,
un es vairāk svēros uz Rīgas pusi. Dzīve visas pozīcijas pati
sakārtoja, atrisinājās jautājums ar telpām, Rīgas darbi atkāpās,
pamats izveidojās šeit,» situāciju skaidro A.Kacena.  
 

Šovakar «Muitnieka māja»

Tieši šovakar Studentu teātris skatītājus gaida uz Hermaņa
Paukša lugu «Muitnieka māja», kas iestudēta ar Kultūrkapitāla fonda
atbalstu un ko teātris skatītājiem piedāvās pēdējo reizi, jo
projekts noslēdzies un absolventiem par grūtu izbraukāt uz
mēģinājumiem – viena aktrise pat no Liepājas brauc. Izrāde tapusi
teātra nometnes laikā Latvijas Lauksaimniecības universitātes
atpūtas bāzē Engurē un tā atdzīvinājusi teātra nometņu tradīciju.
Lai arī tā iestudēta pirms dažiem gadiem, aktualitāte saglabājusies
arī šodien. «Muitnieka māja» ir skaniski ritmiska parodija pēc
H.Paukša lugas ar tādu pašu nosaukumu motīviem. Tajā līdztekus
teātriniekiem piedalās mūziķi Arnis Miltiņš un Aleksandrs
Jalaņeckis jeb Alex. «Šajā izrādē priekšroka dota vecajiem Studentu
teātra dalībniekiem jeb absolventiem, bet vakantās vietas
aizpildījuši tagadējie maģistranti,» tā par izrādes aktieru atlasi
teic režisore. 

Lugas autors H.Paukšs pēc redzētās izrādes atzinis, ka šo
teātri no citiem atšķir tā režisore: «Par to, ka viņa šo materiālu
uz skatuves «uzliks» labi, nemaz nešaubījos, taču vienmēr pārsteidz
veids, kā viņa to ir izdarījusi. Šeit strādā ļoti talantīgs cilvēks
un spēcīgs aktieru ansamblis,» tā par redzēto izrādē teic lugas
autors. A.Kacena min, ka vēl šogad plānots parādīt kādu no jau
iestudētām lugām, bet šobrīd aug jaunā paaudze, no kuras arī
drīzumā varēs ko sagaidīt.