Pilsētā

Guntars Gulbis, LLU Meža fakultātes mežinženieru specialitātes
3. kursa students:

«Pašlaik jau divus mēnešus strādāju LLU žurnālā «Plēsums» par
videoinženieri, un tas ir mans pirmais legālais darbs. Iepriekš,
pateicoties tētim, iesaistījos meža darbos, tostarp jaunaudžu
kopšanā. Tiesa gan – pašlaik nekāda lielā alga jau man nesanāk, jo
strādāju pusslodzi, taču arī tie 160 lati «uz papīra» studentam ir
pieņemami, vēl jo vairāk tādēļ, ka filmēšana un montāža vienlaicīgi
ir arī mans hobijs. 

Darba iegūšana nebija mērķ­tiecīga, drīzāk daudzu apstākļu
sakritība, jo ekonomiskā situācija nemaz tik dramatiska man nav –
esmu viens no tiem, kas saņem stipendiju 70 lati mēnesī par labām
atzīmēm, man vēl pienākas «Latvijas Valsts mežu» stipendija, ko
visā Latvijā ir iespēja iegūt vien astoņiem cilvēkiem, turklāt
dzīvoju dienesta viesnīcā ar visiem «lētākas dzīvošanas» priekiem.
Ja būtu jāīrē dzīvoklis, ar stipendijām vien nepietiktu, bet tagad
tā pavisam normāli var izdzīvot ar kādiem 150 latiem mēnesī. Esmu
rēķinājis, ka vislielākā naudas summa tiek tērēta tieši ēšanai –
pats nemēdzu gatavot, tādēļ parasti ēdu kafejnīcās,
ēdnīcās. 

Pirmos gadus naudu man deva vecāki – viņi mani un brāli ļoti
atbalsta, jo uzskata, ka mans galvenais uzdevums ir mācīties, taču
nu šo naudu – vidēji 100 latus mēnesī – viņi atliek, lai beigās es
varu nopirkt kaut ko lielāku, piemēram, mašīnu. Protams, tagad jau
arī uz mājām pie vecākiem aizbraucu krietni retāk – ja agrāk to
darīju gandrīz katru nedēļas nogali, tad tagad sanāk labi ja reizi
mēnesī. Un arī tas nav nekāds lētais prieks – esmu no Jēkabpils
rajona, un vienā virzienā ceļš maksā vismaz četrus latus.

Patiesībā, kopš strādāju, noslodze palielinājusies jūtami, un
aizvien mazāk laika atliek mācībām. Jā, jā, esmu aizdomājies arī
par to, ka darba dēļ varētu ciest manas sekmes, kas savukārt var
draudēt ar stipendiju zaudēšanu. Reāli domājot – nopelnu mazāk nekā
potenciāli varētu zaudēt, taču vismaz pagaidām izdodas noturēties.
Pozitīvi, ka man nav jāsēž visu laiku birojā – man zināms darba
plāns, un tas tad arī jāizpilda, pašam organizējot savu laiku.
Protams, lielākoties jau sanāk strādāt brīvdienās un vakaros, taču
tādējādi vismaz varu nekavēt lekcijas.

Apzinos, ka nākotni ar video diez vai saistīšu – kandidēju uz
darbu «Latvijas Valsts mežos», kas tomēr garantēs labu atalgojumu,
bet pašlaik man galvenais ir studijas.»