Pilsētā

«Man ļoti patīk ceļot, taču, lai cik tas arī būtu vilinoši,
vienmēr kaut kāds spēks velk atpakaļ uz mājām, Latviju. Jelgava jau
sen man nav vairs tikai pilsēta – tās ir manas mājas, kur mīt mani
draugi, paziņas. Tomēr savu nākotni es vairāk iedomājos ārpus
Latvijas – es vēlos strādāt starptautisko attiecību jomā. Jā, no
vienas puses, varbūt kāds var pārmest manu vēlmi strādāt citā
valstī, taču es uzskatu, ka tā ir būtiska atšķirība, vai tu dodies
peļņā uz ārzemēm un lasi tur zemenes vai stādi kāpostus, bet cita
lieta, ja tur ar savām zināšanām spēj būt noderīgs savai valstij.
Manuprāt, joprojām ļoti maz cilvēku plašajā pasaulē zina, kas ir
Latvija. Es gribu ticēt, ka spēšu to kaut nedaudz mainīt. Mēs
neesam liela valsts ar varas ietekmi vai energoresursiem, kas spētu
darīt tevi neaizstājamu, kā tas, piemēram, ir Krievijas gadījumā,
kad jau šobrīd ES praktiski ir atkarīga no Krievijas. Taču es
uzskatu, ka nav jābūt varenam, lai tevi cienītu un atpazītu.
Manuprāt, galvenais ir cilvēks, viņa zināšanas, prasmes, kas ļauj
sasniegt ļoti daudz. Tieši tāpēc arī nākotnē Latvijas galvenais
resurss, manuprāt, būs izglītots cilvēks, un tad jau nav svarīgi,
vai viņš strādā Latvijā vai ārpus tās, ja vien ar savu darbu ceļ
valsts prestižu.

Jāatzīst, ka šis konkurss un iespēja tajā startēt man ir ļoti
nozīmīgs notikums. Ja man būs iespēja kopā ar 90 jauniešiem 18.
novembrī stāvēt kopā ar Valsts prezidentu un simboliski proklamēt
Latviju, es jutīšos ļoti lepna – sabiedrība uz mums taču skatīsies
kā uz nākotni, un tas uzliks arī pienākumu.»