Pilsētā

«Es jau savā esejā rakstīju, ka latvietis pēc desmit gadiem –
tā ir īsta kvalitātes zīme: «Gara milzis – latvietis». Tie ir mūsu
sasniegumi ekonomikā, kultūrā, sportā un citās jomās, kas mums ļaus
būt lepniem par sevi. Es jau šobrīd lepojos par to, ka esmu
latviete. Es nezinu, vai katrs jūt skudriņas pārskrienam, kad dzird
Latvijas himnu. Es jūtu.  

Kādu es redzu sevi pēc desmit gadiem? Pirmām kārtām man
gribētos, lai es būtu kļuvusi noderīga. Tā kā šobrīd mācos
komercvirziena klasē, tad likumsakarīgi, ka savu nākotni saistu ar
uzņēmējdarbību. Mans uzņēmums noteikti ir Jelgavā. Arī tādā
gadījumā, ja Rīga paver plašākas iespējas un sola lielāku peļņu, es
to nebūtu gatava mainīt pret savu pilsētu. Jelgavā tas īpašais ir
atmosfēra – mājas sajūta. Es zinu, ka man kā uzņēmējai pats
svarīgākais būtu radīt tādas darba vietas cilvēkiem, lai viņi uz
darbu nāktu ar prieku. Jā, tas droši vien nav viegli, bet es sev
noteikti to izvirzītu par vienu no galvenajiem mērķiem. Protams, ja
es strādāju savā pilsētā, tad viennozīmīgi man ir būtiski, ka ne
tikai pilsēta man sniedz ieguvumus, bet arī es varu tai dot kaut ko
pretim. Viena lieta ir uzņēmēju maksātie nodokļi, bet, manuprāt,
katram uzņēmējam ir jājūt atbildība arī pret pilsētu, iesaistoties
tās dzīvē, attīstībā. Tādu, lūk, es redzu savu, Jelgavas un
Latvijas nākotni. Un, ja es būšu viena no 90 jauniešiem, tad man
noteikti nebūs kauns pēc desmit gadiem atskatīties un novērtēt
paveikto. Nākamajos desmit gados es neko sliktu negrasos
darīt.»