Pilsētā

«Jā, es varbūt pat sākumā neaptvēru, cik tas ir nopietni – es
varu būt viens no 90 izraudzītajiem, kas kopā ar Valsts prezidentu
simboliski no jauna proklamētu Latviju. Vau!!! Es pat nespēju
iedomāties, kādas sajūtas tas manī varētu radīt, bet noteikti
justos pacilāts. Ne tikai es, bet arī mani vecāki. 

Vai es esmu Latvijas patriots? Es pat gribētu teikt: kārtīgs
Latvijas patriots. To sajūtu visspilgtāk raksturo Dziesmu svētki –
nezinu, var jau būt, ka kādam tas tiešām ir tikai izpriecu laiks,
bet man tā nav izklaide – tā ir garīga vērtība. Esmu piedalījies
jau trijos Dziesmu svētkos, un tā sajūta, kad tu dziedi lielajā
kopkorī vai dejo kopā ar tūkstošiem, ļauj būt lepnam par to, ka
esmu latvietis. Taču to tā īsti var izprast tikai tad, ja cilvēkam
ir skaidra mūsu tautas vēsture. Jau piedaloties skautos, es izjutu
milzīgu cieņu pret latviešu strēlniekiem, kas ar tādu drosmi
cīnījās, lai atgūtu mūsu tautas brīvību. Un, ja es zinu, cik grūti
tas ir nācis, es apzinos, cik ļoti mums par to jāpastāv. Nevar
gaidīt, kamēr citi tavā vietā izcīnīs cīņu vai izdarīs darbu – ir
jāsāk ar sevi, jo mēs taču veidojam savu valsti, savu pilsētu. Ko
es būtu gatavs darīt? Pirmām kārtām jau es nekad nebraukšu strādāt
uz ārzemēm. Manuprāt, tie, kas izvēlas vieglāko ceļu un labākas
dzīves meklējumos dodas uz citām valstīm, viennozīmīgi sevi nevar
saukt par Latvijas patriotiem. Es uzskatu, ka tā ir gļēvulība. Jā,
Latvijā ir ne mazums problēmu – varbūt tas neiet tā, kā gribētos,
un šitas, bet aizbēgšana jau nav risinājums. Cilvēks nevar mainīt
citus cilvēkus, taču var mainīt sevi. Tāpēc es arī iesaku –
uzdrošināsimies un darīsim, jo brīžiem šķiet, ka latviešiem
pietrūkst drosmes. 

Kādu es redzu sevi pēc 10 gadiem? Es būšu ieguvis augstāko
izglītību un darbošos kultūras jomā. Lai arī šobrīd mācības mani ir
«aizvilkušas» uz Rīgu, es skaidri zinu, ka sava pirmā darba
meklējumos noteikti visupirms nelūkošos Rīgas virzienā. Es esmu arī
savas pilsētas patriots, un man šķiet, ka manas zināšanas pēc
gadiem te varētu noderēt.»