Kultūra

Ritma Gaidamoviča

Viņas vienīgais trumpis,
pirms 33 gadiem sākot strādāt Jelgavas kultūras namā, esot bijis
glīts rokraksts, kas nereti rotāja Ādolfa Alunāna teātra un citu
pasākumu afišas, bet tagad jau viņas pūrā glabājas neskaitāmas
skaistas lielās skatuves dekorācijas, kurās centusies ielikt savu
dvēseli, – tā īsumā varētu raksturot kultūras nama «Rota» un
Jelgavas kultūras nama mākslinieci dekoratori Annu Ziemeli.
  

«Es neesmu scenogrāfe, ko jūs, tas tā diži skan, es tikai
veidoju dekorācijas, un kaut kas mani tajā visā aizrauj. Kad pirmo
reizi atnācu strādāt uz Jelgavas kultūras namu jeb, kā es to
dēvēju, lielo namu, es mācēju tikai skaisti rakstīt, taču ar laiku
pašas spēkiem iemācījos visu to, ko māku tagad, jo mani tas
interesēja. Jau sen strādāju kultūras namā «Rota» un tur ilgus
gadus veidoju dažādas dekorācijas, bet lielajā namā viss tā pa
īstam sākās, kad Lolita Truksne pirms trim gadiem palūdza noformēt
labdarības koncerta skatuvi, kuram viņa gatavoja scenāriju. Tam
ķēros klāt ar lielām bailēm – ko gan lai dara ar tik lielu
skatuvi?! Tad ieraudzīju laukā skaistus pūpolus, sāku no papīra
griezt sīkas lapiņas, salīmēju, sakāru un tad uzticējos
gaismotājam, mums izdevās,» tā A.Ziemele. Tam sekojušas neskaitāmas
dekorācijas deju kolektīva «Diždancis» koncertiem, scenogrāfija
pareizticīgo Ziemassvētku koncertam, festivālam «Lieldienu zvans»
un citiem. Sadarbība dekoratorei veidojusies arī ar 4. pamatskolu.
Savu reizi arī «Vēja zirdziņš» ko palūdzot.

Pati gāja un interesējās

Par scenogrāfi A.Ziemele nav mācījusies, visu viņa apguvusi
pašmācības ceļā, daudz aizguvusi kursos – kamēr citi dzīvojuši,
pārkopēdami gudrības no grāmatām, A.Ziemele pa to laiku
«štukojusi», kā to var dabūt gatavu. «Gāju pie māksliniekiem ar
neskaitāmiem jautājumiem, prasīju, kā to var dabūt, kā to izdarīt.
Spilgti atceros Freiberga nedēļu ilgās nodarbības par skatuves
noformēšanu: kā uz skatuves tikai maisu var uzlikt un tas skaisti
izskatīsies, kā ar papīru strādāt, jo tas labi gaismojas. No tiem
laikiem man papīrs dikti mīļš palicis. Un kaut kā iemācījos,»
skaidro dekoratore. Gudrības aizgūtas arī no mākslinieka Edvīna
Kalnenieka, kurš strādājis blakus darbnīcā. «Redzēju, cik rūpīgi
viņš pie saviem darbiem strādā, kā pats saviem spēkiem visu veido,
šuj, līmē. Pie viņa noskatījos un iemācījos, kā darbā ielikt savu
dvēseli, kā darbu no A līdz Z izgatavot,» stāsta
A.Ziemele. 

Ar dusmām pie darba 

nedrīkst ķerties

Galvenais – viss esot jādara tikai tad, ja ir labs prāts, ar
dusmām pie darba nedrīkst ķerties. «Ja neesmu omā, vispār
nestrādāju, neskatoties uz to, ka darbs jāpabeidz noteiktā termiņā.
Tieši tālab man patīk darbus sākt savlaicīgi, lai ierēķinātu šīs
nelabās dienas,» ar smaidu saka māksliniece. 

«Jau gadu iepriekš zināju, ka dekorēšu skatuvi pareizticīgo
Ziemassvētkiem, tāpēc vairākkārt savā prātā esmu savandījusi
skatuvi krustu šķērsu – nonesusi zemē mākoņus, zvaigznes, uzliekusi
kokus un sākusi šķirot: nē, tas neder, tas arī ne… Bet pēc dažām
dienām jau atkal krāmēju visu atpakaļ un domāju, kādus atbilstošus
toņus piemērot, bet gala idejas vēl nav. Darbos izmantoju arī
idejas, kas aizgūtas no grāmatām, taču tām pielieku savu
interpretāciju,» par darba procesu stāsta māksliniece.

 

«Ar paveikto esmu 

apmierināta labi 

ja dažas minūtes»

«Vienmēr, kad kaut ko lielu uztaisu, skatos no malas un
domāju, vai tiešām to esmu veidojusi es, vai tiešām varu ko tādu
paveikt, taču ar darbu esmu apmierināta labi ja dažas minūtes.
Tūlīt seko kritizēšana: to vajadzēja tā, to šitā, kāpēc izdarīju
šitā, ne savādāk. Es sevi ļoti kritizēju un pēc tam vēl ilgi mokos,
pārdomājot kļūdas, kas darba procesā rodas atkal un atkal,» tā
māksliniece.

«Katrai skatuvei ir svarīgs tās ietērps, vārds, ko uz tās
pasaka, un gaisma. Ja tas viss saiet, tad ir labi, tad arī es jūtos
daudz mierīgāka. Katru reizi, kad darbs padarīts, tas aiziet
pagātnē, tiek nolikts, un dzīve sākas no jauna,» tā
māksliniece. 

Svarīgi iesākt, 

pārējais pats veidojas

Dekorāciju veidošana A.Zie­melei jau esot kļuvis par
dzīvesveidu. «Vakaros eju gulēt un domāju, kur ko likt, no rīta
pamostos ar jaunām idejām un citām domām. Gadās, ka visu krustu
šķērsu esmu izprātojusi, nonākusi pie gala varianta, bet vienu rītu
pamostos ar citu domu: taisi šitā! Gadās jau arī, ka naktī jālec
augšā un jāuzskicē kaut kas,» atzīst A.Ziemele. Galvenais visā esot
ielikt ko savu, nevis kopēt no grāmatām, plakātiem. «Svarīgi ir
iesākt, pārējais jau pats no sevis veidojas,» tā
māksliniece. 

«Katru darbu cenšos jau laicīgi saskaņot, jo var gadīties, ka
mans uztaisītais nemaz neder. Piemērs: pareizticīgo Ziemassvētki,
kur vienmēr konsultējos ar Jeļenu Vavilovu, vai mana iecere atbilst
šiem svētkiem, jo uz koncertu var atnāk mācītājs un pateikt, ka tas
nu gan neizskatās. Īstenībā ir grūti taisīt dekorācijas ticīgajiem,
jo uz skatuves vienmēr jādabū baznīcas dvēsele,» skaidro
māksliniece.  

Gandarījums, ja par to 

pateikts vienkāršs paldies

«Ja ir sanācis, tad jau tāds gandarījums ir. Jāsaka gan, ka
lielāks prieks ir tad, ja par to pateikts vienkāršs paldies – nauda
paliek otrā plānā. 

Idejas lielākoties māksliniece smeļas no dabas. «Daba mums
visapkārt ir tik skaista. Un debesis… Jau no bērnības atceros, ka
nogūlos zālītē, vēroju debesis un redzēju tur visu ko – bija man
suņi, kaķi, pūkaini lāči un daudz kas cits, arī tagad daudz ideju
turpinu aizgūt no debesīm. Arī gadalaiki ir noteicošie – pavasaris
man ir ļoti skaists, bet Ziemassvētki ir mani mīļākie svētki, kad
es gaidu brīnumu, arī savos darbos,» tā A.Ziemele. 

Atpūtu meklē mājas 

tīrīšanā, pārkārtošanā 

un veļas mazgāšanā

«Parasti šos mājas darbus daru atvaļinājumā un tādā veidā
atpūšos no radošā procesa. Visa māja tiek savandīta, nevajadzīgas
lietas izmestas, gadās jau, ka par daudz izmests, bet nekas.
Sakārtoju māju, notīru logus, pielieku tīrus aizkarus, nu tā… Tad
arī lasu grāmatas, jo varu to darīt visu cauru dienu, pamosties,
paēst brokastis un atkal iet gultā lasīt – tas man ir kā saldais
ēdiens. Nesen man uzdāvināja grāmatu par brāļiem Kokariem, bet es
to taupu atvaļinājumam, jo man nepatīk tikai pa vakariem izraustīti
lasīt. Iedvesmu smeļos arī vijoles spēlē, klavieru koncertos, īpaši
ap Ziemassvētkiem,» tā A.Ziemele. 

Gatavojas valsts svētkiem

Māksliniecei aizmirsta jau kompozīcija, kas rotāja kultūras
namu 160. Ādolfa Alunāna dzimšanas dienas svētkos, taču jau
sestdien A.Ziemeles veikumu varēs vērot koncertā «Rudens danči».
Bet paralēli tam A.Ziemeles prātā jau ir idejas, kā izdekorēt
kultūras namu 18. novembra svētkos. «Jāizdomā, kā noformēt skatuvi,
lai tā iegūtu majestātisku izskatu. Idejas ir, bet vēl neteikšu,
zinu tikai to, ka man būs palīgi, jo viens to visu nevar paveikt,»
noslēpumaini, it kā ieliekot daudzpunkti, nobeidz
māksliniece.

 

«Anniņa ir talantīga māksliniece, ar kuru vismaz reizi gadā
tiekos uz skatuves «Diždanča» gada noslēguma koncertā, jo viņa ir
tā, kura veido mūsu skatuvisko noformējumu. Šogad viņai esam
uzticējuši arī šīs sestdienas koncerta «Rudens danči» scenogrāfiju.
Ar viņu ir ļoti viegli sastrādāties, jo Anniņas galva vienmēr pilna
neskaitāmām idejām, atliek vien pateikt, kam tev tas vajadzīgs, un
nepaiet ne minūte, kad viņa jau izsaka savu skatījumu, kas ar laiku
tiek papildināts. Anniņa jau zina, kā tas viss varētu izskatīties.
Viņa ir tāds dabas cilvēks – regulāri darbiem ir kaut kāda saistība
ar dabu. Piemēram, sestdienas koncertā viņa iecerējusi izmantot
rudenīgas krāsainas lapas. Anniņai raksturīgi ir noformējumus
veidot, izmantojot vienkāršus materiālus, viņa ir ļoti pacietīga,
jo nereti vienkāršo materiālu izmantošana pārvēršas smalkā,
kaligrāfiskā darbā, un, kad darbs gatavs, neviens nevar pat
iedomāties, no kā tas veidots un kā. Šobrīd jau esam sarunājušas,
ka viņa dekorēs skatuvi arī mūsu kolektīva 30 gadu jubilejā.
Sadarbojamies ne tikai lielajā kultūras namā – mums arī katru gadu
kultūras namā «Rota» notiek Ziemassvētku pasākumi, kuros emocijas
pastiprina Anniņas veidojumi – tie liek justies kā pasakā.»

 

«Ja Annu Ziemeli pirms laika Jelgavā pazina kā kultūras nama
«Rota» mākslinieci, tad pēdējos gados viņa ir iepazīta arī kā
kultūras nama lielās skatuves scenogrāfe. Viņa ir veidojusi
brīnišķīgu un atmiņā paliekošu skatuves ietērpu dažādiem kultūras
sarīkojumiem. Piemēram, pareizticīgo Ziemassvētku koncertam,
Jelgavas krievu biedrības «Istok» 15 gadu jubilejas sarīkojumam,
festivālam «Lieldienu zvans» Jelgavā un Rīgā, ciešanu laika garīgās
mūzikas koncertiem. A.Ziemeles jeb, kā es vienmēr viņu saucu,
Anniņas veidotais skatuves noformējums ir vienmēr atmiņā paliekošs.
Viņai piemīt spēja režisorisko ideju realizēt skatuves ietērpā,
viņas veidotā scenogrāfija ir sarīkojuma idejiskais turpinājums.
Viņa prot sadarboties ar gaismas māksliniekiem, Anniņas veidotā
scenogrāfija iegūst kustības ritmu un noskaņas atmosfēru. Viņa
savas idejas iznēsā kā māmiņa savu bērniņu. Viņa to dara lēni, ar
pietāti, milzīgu atbildības sajūtu un vienmēr uztraucas – vai
vizuālais tēls iegūs tādu veidolu, kā gara acīm skatītais un
redzētais. Viņa ir klusa brīnuma radītāja, tikai tas brīnums
neuzzied pēkšņi vienā naktī, bet lēni, rimti un saskaņā ar dabas
ritmiem. Viņa, manuprāt, uz šo pasauli un dzīvi skatās ar citādām
acīm – vienmēr visur saskatot lielo, neparasto, skaisto, citiem
neredzamo…»