Pilsētā

Kaut arī pasaules prakse pierādījusi, ka arodbiedrības ir
efektīvākais veids, kā strādājošs cilvēks var aizstāvēt savas
tiesības, pašlaik Latvijā to dibināšanā vērojams tāds kā panīkums.
Speciālisti skaidro, ka tas, visticamāk, tādēļ, ka pietiekami
grūtajos ekonomiskajos apstākļos iedzīvotāji baidās eksponēt savu
viedokli, kas, dažkārt būdams kardināli pretējs darba devēja
uzskatiem, var draudēt ar izrēķināšanos. 

Par to pārliecinājās arī «Jelgavas Vēstnesis», interesējoties
par arodbiedrībām mūsu pilsētas uzņēmumos. Izrādās, Jelgavā
arodbiedrības, kas aktīvi darbojas un pārstāv savā nozarē
strādājošo intereses, galvenokārt uzņēmumā saglabājušās vēl no
padomju laikiem un, Latvijai atgūstot neatkarību, transformējušās
un atdzimušas jaunā kvalitātē. Tiesa gan, piemēram, Jelgavas
Cukurfabrikas un Jelgavas maiznieka arodbiedrības darbību bija
spiestas pārtraukt uzņēmumu slēgšanas dēļ. Savukārt privātajos
uzņēmumos, kaut arī ļoti lielos, darbinieki arodbiedrības nedibina
tikai tā vienkāršā apsvēruma dēļ, ka baidās pazaudēt darbu.

«Jautājums par arodbiedrības izveidi mūsu uzņēmumā pat netiek
apspriests – tas ir vienkārši neiespējami, ja vēlies saglabāt savu
darba vietu,» teic kāda Jelgavas uzņēmuma darbiniece, gan norādot –
protams, ja būtu līderis, kas uzņemtos iniciatīvu, atrastos arī
sekotāji, taču pati, visticamāk, arodbiedrībā nestātos. «Neticu, ka
tas kaut ko mainītu,» viņa nosaka, atminoties gan, ka pirms
vairākiem gadiem šāda iespēja pavīdējusi, taču rezultātā aktīvistam
tika uzteikts darbs. Un šādu viedokli nācās dzirdēt vēl no virknes
citu uzņēmumu darbiniekiem. 

Aptaujājot vairāku uzņēmumu vadītājus un strādājošos, izrādās,
šāda situācija Jelgavas uzņēmumos ir ierasta: no vienas puses,
strādājošais, kurš sūkstās par darba apstākļiem, taču rīkoties
baidās; no otras – darba devējs, kurš arodbiedrības izveidē saskata
sava uzņēmuma stabilitātes apdraudējumu. Tiesa gan – tajā pašā
laikā tiek arī norādīts, ka darba apstākļu, sociālo garantiju,
atalgojuma uzlabošanai līdzekļi taupīti netiek.

«Manuprāt, nav ne mazākās nepieciešamības mūsu uzņēmumā
strādājošajiem dibināt arodbiedrību, jo vadība par darbiniekiem
rūpējas – ir gan sociālās garantijas, gan veselības apdrošināšana,
tiek izmaksāti arī pabalsti svarīgos dzīves notikumos, darbiniekiem
rīkoti pasākumi,» norāda kādā firmā, pieļaujot gan, ka
arodbiedrības esamība uzņēmumā tomēr liecina par kādām problēmām.
Arī kādā citā uzņēmumā teic, ka darbiniekiem neesot ne laika, ne
arī vajadzības «ņemties ar arodbiedrībām». «Turklāt uzņēmuma
iekšējās kārtības likumā arī ir norādīts, ka nekādas arodbiedrības
dibināt nedrīkst.» Pirms kādiem trijiem gadiem darbinieki šādu domu
apsvēruši, taču no tās atteikušies par labu darbavietas
saglabāšanai.

Uzrunātie darba ņēmēji sākumā runā negribīgi – sak, mums viss
kārtībā, darba apstākļi normāli, vadība par mums rūpējas. Taču
sarunas gaitā atklājas, ka viss nemaz tik gludi nav un
arodbiedrība, kaut arī būtu nepieciešama, netiek dibināta, lai
nesekotu sankcijas no vadības. Uz norādi, ka arodbiedrību var
dibināt, darba devējam nezinot, tā iegūstot arī juridisko
aizsardzību, strādājošie vien nopūšas: «Labāk nevajag, mums taču
ģimene jāuztur.» Turklāt, izrādās, ir uzņēmumi, kuros, stājoties
darbā, arī jānorāda piederība kādai arodbiedrībai, un, ja tāda ir,
tas par labu darba ņēmējam nerunājot.

Jau nodibināto arodbiedrību pārstāvji, runājot par pašreizējo
situāciju, norāda uz vairākām problēmām. Būtiskākā no tām – biedru
«staigāšana». Izrādās, šajā ziņā izveidojas tāds kā apburtais loks,
jo ikmēneša biedra nauda tieši atkarīga no atalgojuma apmēra – jo
lielāks atalgojums, jo attiecīgi lielāka summa jāmaksā, un
strādājošie nav tam gatavi: no vienas puses, arodbiedrības cīnās
par lielāku atalgojumu, no otras, – tādējādi viņi arī pakļauj
riskam savu biedru skaitu – tam ir tendence samazināties. «Bijuši
gadījumi, kad darbinieks no arodbiedrības izstājas, taču ar viņu
notiek kāda nelaime, piemēram, salauž kāju, un tad nu arodbiedrība
ir teju pirmā, kur izbijušais biedrs vēršas, lūdzot viņu pieņemt
atpakaļ un sagādājot iespēju saņemt šādos gadījumos paredzēto
materiālo pabalstu,» situāciju ieskicē kādas arodbiedrības
vadītājs.  

Visticamāk, par dažādu nozaru, kas būtiskas arī Jelgavai,
arodbiedrībām vēl dzirdēsim – pašlaik, kā noskaidroja «Jelgavas
Vēstnesis», tapšanas stadijā ir vismaz divas šādas organizācijas,
kas vērstas uz strādājošo darba tiesisko aizstāvību.

 

• pārstāv darbinieka tiesības un intereses attiecībās ar darba
devēju;

• piedalās darba koplīgumu slēgšanā ar darba devēju, lai
nodrošinātu labākus darba un dzīves apstākļus; 

• sniedz biedriem bezmaksas juridisko palīdzību darba tiesisko
attiecību, darba aizsardzības un sociāli ekonomisko jautājumu
risināšanā; 

• izglīto biedrus darba tiesību, darba aizsardzības un sociāli
ekonomiskajos jautājumos; 

• dod iespēju veidot un izmantot krājaizdevumu sabiedrības,
bezdarba un cita sociālā riska apdrošināšanas fondus; 

• sniedz informāciju par arodbiedrību darbību Latvijā un
pasaulē; 

• dod iespēju līdzdarboties arodbiedrību aktivitātēs, mācībās,
kursos, semināros un citos pasākumos, kā arī tikties ar līdzīgi
domājošiem cilvēkiem Latvijā un ārvalstīs.