Pilsētā

Sintija Čepanone

2. pamatskolas bērnu un jauniešu kora «Zvonņica» diriģente,
Jelgavas Mūzikas vidusskolas Kordiriģentu nodaļas pasniedzēja,
ilggadēja Jelgavas koru «Liepa» un «Zemgale» diriģente, Rīgas
pareizticīgo kora «Blagovest» koncertmeistare – Jeļena savu dzīvi
bez krievu garīgās mūzikas nespēj iedomāties. Viņai ir svarīgi
apzināties savas saknes un palīdzēt tās apjaust arī citiem. «Mana
dzīve ir pietiekami piesātināta,» viņa teic. Un šoreiz saruna ar
Jeļenu tieši par to – par dzīvi, kas sniedz
piepildījumu. 

Mūzika, no kuras paņem tik, cik nepieciešams

Šis gads Jeļenai ir īpašs. Galvenokārt jau tādēļ, ka viņas
lolojums – 2. pamatskolas koris «Zvonņica» – atzīmē desmit gadu
jubileju. Atskatoties atpakaļ, Jeļena atzīst: «Sākums bija grūts.
Atceros, agrāk par krievu garīgo mūziku nerunāja, taču mani tā
vienmēr ir saistījusi – mīlestību pret to man ieaudzināja
vecmāmiņa, kurai bija svarīgas tradīcijas. Kad izteicu vēlēšanos
dibināt kori, kas izpilda tieši šādu mūziku, man teica: «Tu esi
traka! Vai tiešām domā, ka krievi nāks dziedāt korī?!» Bet krievi
nāca un dziedāja. Sākumā neko nevarējām nodziedāt, dziedājām
nepareizi… Bet es ticēju, ka mums izdosies,» viņa stāsta. Un
pirms desmit gadiem jau tika nodibināts bērnu un jauniešu koris
«Zvonņica» tepat Jelgavā, 2. pamatskolas paspārnē. Šai skolai viņa
velta vissirsnīgākos vārdus: «Tā ir kā mana māja, turienes cilvēki
ir kā mana ģimene. Visam, kas tur tiek darīts, klāt ir dvēsele. Tur
nekas nenotiek tikai tāpēc, lai būtu, un tā mūsdienās diemžēl
notiek reti.»

«Ar katru gadu aizvien vairāk un vairāk saprotu, ka garīgā
mūzika cilvēkiem ir nepieciešama, jo mūsdienu tehnoloģiskajā
laikmetā pietrūkst patiesu emociju, jūtu, bet cilvēks jau tāpat kā
agrāk mīl, ienīst, dzīvo…» Jeļena pārliecināta, ka svarīgi
mīlestību pret savu kultūru, valsti ieaudzināt jau bērnībā, taču ne
uzspiest. Un tad vienā brīdī cilvēkā notiek lūzums, kas paver
pavisam citu pasauli. Bērni dažkārt pat neapjauš, kurā brīdī tas
noticis, bet pārmaiņas nevar neredzēt. «Lēns tembrs, senslāvu
valoda, kas mūsdienu cilvēkam ir ne īpaši saprotama, – tāda ir
krievu garīgā mūzika. Taču, ja dziedot to izjūt ar dvēseli, tad var
saskatīt pavisam citādu skaistumu. Caur dvēseli,» Jeļena atzīst, ka
katrs no šīs mūzikas paņem tik, cik konkrētā brīdī viņam
nepieciešams: viens – pavisam maz, otrs – mazliet vairāk, cits –
ļoti, ļoti daudz… «Dažreiz bērni nesaprot, par ko ir dziesma,
kāpēc tā vajadzīga, un man viņiem jāprot paskaidrot gan dziesmas
jēgu, gan tās nepieciešamību mūsu dzīvē.»

Cilvēkiem jādzīvo 

blakus, nevis paralēli

Jeļena kopā ar ģimeni no Urāliem uz Latviju pārcēlās sešu gadu
vecumā. Te augusi, gājusi skolā. Te iepazinusi latviešu mīlestību
pret koru mūziku, kas «latviešiem ir jau gēnos», te apzinājusies,
ka krieviem šī tradīcija ir pārtrūkusi, bet ne mirkli nav zaudējusi
cerības to atdzīvināt. «Ja dzīvo Latvijā, tev ir jāzina, jāciena un
jāmīl tās kultūra, taču nedrīkst aizmirst savas saknes. Zeme kļūst
tikai bagātāka, ja tajā dzīvo cilvēki, kas ciena cits citu, taču
nepazaudē sevi,» Jeļena pārliecināta, ka katrai tautai ir sava
gudrība, kas cilvēkā ieliek to labāko, gaišāko, cēlāko, un tieši
tādēļ visu to labāko, kas ir katrā cilvēkā, vajag atdot kopējā
sabiedrībā – tajā, kuras daļiņa mēs esam. «Bet tā vietā mēs visu
laiku kaut ko dalām un aizmirstam, ka zeme ir ļoti, ļoti maziņa, tā
jāsaudzē. Dažādu tautību cilvēkiem jāiet nevis paralēli, bet
blakus, un tas nav viens un tas pats,» spriež
J.Vavilova. 

Viņa pārliecināta, ka nedrīkst pazaudēt savu valodu, jo tad
cilvēks pazaudē sevi. «Bērni jāaudzina uz savas kultūras bāzes,
mijiedarbībā ar latvisko. Pretējā gadījumā cilvēks izaug ne īsti
krievs, ne latvietis. Krievu bērns, mācoties latviešu skolā,
neizjūt latviešu valodu «no iekšpuses» un tajā pašā laikā pazaudē
arī savu valodu. Bet kā tad lai viņi izjūt krievu tautas sāpi,
likteni?» jautā Jeļena, atzīstot, ka koris, lūk, ir viena no tām
iespējām nepazaudēt savas tautas identitāti. «Bērni ir egoistiski,
viņiem ir grūti pieņemt to, kas ir atšķirīgs, bet koris iemāca
pielāgoties, cienīt citu viedokli. Koris iemāca novērtēt to, kas
atšķiras, un sev paturēt to labo.»

«Es mīlu Latviju, un man nav vienalga, kas šeit notiek. Bet es
mīlu arī krievu valodu, mūziku, kultūru,» tā J.Vavilova.

Bērni iemāca pacietību

Jeļena atklāj, ka agrāk pat iedomāties nevarēja, ka strādās ar
bērniem. «Bet tagad varu atzīties, ka tieši bērni man atklājuši
jaunu pasauli. Es no viņiem mācos,» teic Jeļena, atklājot, ka
pedagogam ir jābūt īpašai noskaņai. Jādod tad, kad bērns grib ņemt.
Dažkārt jāpaklusē. Viņi ļoti labi atšķir patieso no neīstā – runāt
var daudz ko, bet, ja tas nav patiesi, bērns to uzreiz sajutīs.
«Esmu ļoti prasīgs pedagogs. Es lamājos. Bet pēc tam atvainojos.
Ilgi nevarēju pieņemt, kā var nesaprast lietas, kas patiesībā ir
ļoti vienkāršas un labi saprotamas! Bet tagad… Piemēram, es no
datoriem neko nesaprotu, taču bērni tos uzskata par ļoti vienkāršu
lietu. Viņi man iemācījuši pacietību, pazemību,» teic Jeļena.

Viņa «izauklējusi» jau vairāk nekā simts bērnu un visiem
dzīves vērtības mācījusi atklāt caur garīgo mūziku. Viņa
pārliecināta, ka bērni, kas auguši ar garīgo mūziku, ir nopietnāki,
sirsnīgāki par saviem vienaudžiem.

Tagad jau aug trešā «Zvonņicas» paaudze, un Jeļena teic, ka ir
neaprakstāmas izjūtas, kad ciemos atnāk kāds viņas lolotais bērns.
Nav aizmirsis. «Es ļoti labi apzinos, ka bērniem kā putnēniem
jāaizlaižas prom no ligzdas. Esmu laimīga, kad viņi aiziet savu
ceļu, sāk savu dzīvi, tomēr… Lai gan saprotu, ka tā tam jānotiek,
man vienmēr mazliet sāp, sirdī ieduras tāda smeldze,» par savējiem
teic pedagoģe.

Kad vairs nepiederi sev…

«Cilvēks savā būtībā ir vientuļš, un jo vairāk dzīvoju, jo
vairāk man patīk būt vienai. Man ar sevi jau sen kā vairs nav
garlaicīgi,» tā par brīžiem, kad aiz muguras ir darbdiena, saka
Jeļena. Viņa spēku smeļas grāmatās, labā mūzikā un ģimenē. Dzīvē
viņai nav trūcis pārdzīvojumu, bet garīgā mūzika ļāvusi saņemties
un turpināt dzīvot. «Garīgā mūzika ir balsts, kas mani tur šajā
dzīvē.» 

«Man ir divas meitas – Marija un Anna. Vecākā Sanktpēterburgas
universitātē studējusi Austrumu fakultātē un tagad ir pasaules
cilvēks. Viņa dzīvo visur – Vīnē, Vācijā, Pēterburgā, Sibīrijā…
Jaunākā šogad beigs vidusskolu. Viņas ir ļoti atšķirīgas: viena
aktīva, otra – trauslāka, maigāka…» lepna par savām meitām ir
Jeļena un atklāj, ka viņa ir arī vecmāmiņa trīs gadus vecajai
Sofijai.     

«Kļūt par vecmāmiņu – tas bija viens no svarīgākajiem un
skaistākajiem mirkļiem manā dzīvē. Kad turēju rokās mazo Sofiju,
pārņēma tāda dīvaina sajūta, kas krietni atšķīrās no tās, kas
piedzīvota ar savu bērnu. Ar bērniem vēl bija tā sajūta, kad gribas
skriet, redzēt, dzirdēt, bet pret mazbērnu tu izjūti tādu
pienākumu!» izjūtas vārdos cenšas ietērpt Jeļena, piebilstot: «Tā
sajūta ir tāda, kā krievi mēdz teikt, ti propal.* Tu vienkārši
vairs nepiederi sev…»

Kaut arī Sofija kopā ar vecākiem dzīvo ārzemēs, Jeļena ir
patiesi lepna, ka mamma ar meitu runā krieviski. «Un kad viņi
atbrauc ciemos un Sofija dzied krieviski…»

«Beidzot man vairs nevienam nevajag pierādīt, kas es esmu, un
tā ir vislielākā laime,» sarunas noslēgumā rezumē Jeļena.

*Tu esi pazudis – krievu val.