Izglītība

«Skolēnu formas tērps ir «koks ar diviem galiem». No vienas
puses, pamatots ir uzskats, ka obligātā skolas forma var ierobežot
bērna radošo garu, neļaut izcelties individualitātei – tā visiem
liek būt vienādiem. Taču, no otras puses, skolas forma bērnus
disciplinē, tā izlīdzina sociālo nevienlīdzību un rada sociālo
piederību noteiktai – konkrētās skolas un skolēnu – videi. Turklāt
fakts ir arī tas, ka dažbrīd jauniešiem pietrūkst izpratnes par to,
kur un kādu apģērbu vilkt, tā rezultātā klīst mums no rītiem un pa
dienām skolās jaunieši, kas izrotājušies kā uz diskotēku… Tas nav
pareizi. Bērnam jau no mazotnes ir jāveido izpratne par apģērbu, tā
valkāšanas kultūru un noteikumiem, kas vienu apģērbu ļauj vilkt
ikdienā, bet otru – ejot atpūsties. Labs darba tērps palīdz
noskaņoties uz strādāšanu, tādēļ, visu rezumējot, varu vien sacīt,
ka skolas forma ir laba un vajadzīga lieta. Vien būtu jāgādā, lai
tā ir laikmetīga un šodienai atbilstoša. Uzskatu, ka arī skolas
formā vajadzētu būt zināmai brīvībai, kas ar kādu aksesuāru
skolēnam ļauj akcentēt savu individualitāti. Bet vispareizāk
rīkojas tās mācību iestādes, kas pirms skolas formas ieviešanas
veic skolēnu aptauju, lai noskaidrotu viņu vēlmes, bet vēlāk,
nosakot skolas formu, piedāvā vairākus vienā stilā ieturētus, bet
dažādus modeļus. Zinu, ka Rīgā skolas to praktizē, un pret to nav
nekā iebilstama.»     

«Franču licejs bija pirmā skola Latvijā, kas pirms desmit
gadiem izšķīrās par labu skolēnu formām, un šobrīd savu izvēli
neesam nožēlojuši. Trīs galvenie iemesli formas ieviešanai bija:
centieni vairot vienlīdzību starp materiāli dažādi nodrošinātu
ģimeņu bērniem, vairot skolēnu piederību skolai, kā arī mācīt
bērniem to patiesību, ka katrai vietai pieder kāds konkrēts apģērbs
– skolā un darbā ir jāievēro vieni ģērbšanās noteikumi, bet atpūtā
var ievērot citus. Protams, vienmēr būs kāds, kam forma nepatīk,
taču saskaņā ar pēdējās aptaujas datiem par skolas formām iestājas
75 procenti skolēnu. Tas ir labs rādītājs, un patiesībā jūtam, ka
skolēniem, jo īpaši jaunāko klašu audzēkņiem, formas patiesi patīk.
Sarežģītāka situācija ir ar vecāko klašu skolēniem – vienmēr būs
kāds, kam nepatīk apkaklīte vai žaketīte, vai vēl kāda formas
detaļa, taču tas saistāms arī ar «pretestības pilno» pusaudžu
vecumu. 

Mēs arī cenšamies bērnus iesaistīt skolas formas izveides
procesā, ļaujam viņiem pašiem lielā mērā izvēlēties fasonu, un tas
pozitīvo attieksmi pret formām tikai vairo. Šodien forma ir kļuvusi
par neatņemamu darba dienas sastāvdaļu, ko jaunieši pieņem. Esam
pārliecinājušies, ka formas tērpi skolai palīdz uzturēt kārtību,
bet skolēnam – koncentrēties darbam. Tas ir svarīgākais labu
rezultātu sasniegšanai, un mums tas izdodas.» 

«Jautājums par skolēnu apģērba ieviešanu mācību iestādēs plaši
izskan visā Latvijā – tiek rīkotas ne tikai vecāku sapulces skolās,
izzinot viņu un bērnu viedokli, bet pat vērienīgāki pasākumi.
Šķiet, Madonā realizēja ieceri kultūras namā sarīkot skolas apģērbu
modes skati, pēc kuras izvērtās spraigas diskusijas – vajag vai
nevajag ieviest vienotu apģērbu, cik tas izmaksās, kādi ieguvumi
vai zaudējumi būtu. Ja šī lieta «aizietu» arī Jelgavā un vispirms
jau pašā skolā apzinātu viedokļus, izvērtētu visus plusus un
mīnusus, mēs būtu gatavi sadarboties, uz diskusiju uzaicinot visus
interesentus, tostarp modes skatē un sarunā ar tērpu mākslinieci
piedāvājot iespēju novērtēt, ka vienojošs skolas apģērbs jau uzreiz
nenozīmē formu tās agrākajā izpratnē. Protams, Anglijā, kur skolas
formām ir senas tradīcijas, pat skolas somas ir vienādas, taču mēs
esam par vienota stila apģērba ieviešanu, kas būtu gan ērts, gan
moderns – ja jauniešiem labāk patīk džinsa audums, lūdzu, – arī tas
ir iespējams! Vajag vien skolā piedāvāt šādu ideju
izskatīšanai. 

Nenoliedzami, pašlaik skolas iekšējos kārtības noteikumos
diezgan vispārīgi atspoguļots, kādam jābūt skolēna apģērbam, tieši
tādēļ nereti nav iespējams aizrādīt, ka viens vai otrs tērpjas
varbūt nepiemēroti. 

Manuprāt, vienota skolēnu apģērba ieviešana arī bērnus
disciplinētu. Atceroties savus skolas gadus, skolas forma mums bija
tāds kā darba apģērbs – pārnākot no skolas, pārģērbāmies un tikai
tad pavadījām savu brīvo laiku. Taču tagad bērns nereti kā no rīta
aiziet uz skolu, tā pārnāk tikai vakarā, kad beigušās visas
ārpusstundu nodarbības – vairs nav vajadzības aiziet mājās
pārģērbties, tādējādi arī ar mājiniekiem kontaktēties sanāk retāk.
Turklāt vienota skolēnu apģērba ieviešana katrā mācību iestādē,
iespējams, skolēnus atturētu arī no šādām tādām pārgalvībām –
viņam, esot skolas apģērbā, būtu jārēķinās, ka apkārtējie droši
zina vismaz to, kurā skolā viņš mācās, tādēļ padomātu, pirms uz
ielas dara ko neatļautu. 

Nenoliedzami, daudzus vecākus satrauc vienota skolēnu apģērba
ieviešanas augstās izmaksas, kaut arī patiesībā tās tik milzīgas
nemaz nebūtu – vecāki taču vienalga bērnam skolai iegādājas
apģērbu, un kāpēc lai tas nebūtu visiem līdzīgs? Turklāt, ja šī
jautājuma risināšanā aktīvi iesaistītos arī pašvaldība, iespējams,
varētu rast iespējas daļu no izdevumiem vecākiem kompensēt.

Svarīgi vecākiem un bērniem saprast, ka priekšstats par skolas
formām agrāk un mūsdienās ir būtiski atšķirīgs. Arī skolēnu apģērbs
mūsdienās var būt moderns, ērts un gaumīgs. Tas taču nebūtu nekas
bērnu personību aizskarošs – vienkārši skolēniem būtu apģērbs, kuru
uzvelkot viņi justos piederīgi savai skolai un vēl vairāk vienoti.»