Pilsētā

Kristīne Langenfelde

Patiesībā statistikas dati ir pat visai optimistiski – pērn
astoņos mēnešos uzsākti 2049 kriminālprocesi, bet šogad – 1917.
«Protams, par noziedzības samazināšanos šeit runāt būtu skaļi. Bet
pagaidām Jelgavā vēl tik krasi situācijas pasliktināšanos
neizjūtam, lai gan…» tā H.Dauginovičs.

… lai gan?

Ir signāli, ko nevar atstāt bez ievērības. Manuprāt, viena
lieta ir cīnīties ar smago noziegumu samazināšanu, kas valstī
izvirzīta kā prioritāte, bet, no otras puses, – paskatieties, ar ko
mēs ikdienā visvairāk strādājam: tie ir kaimiņu un ģimenes locekļu
strīdi, sīkais vandalisms uz ielām. Ja to atstāj bez ievērības, tad
kas seko? – miesas bojājumi, sadzīves slepkavības, ko izraisa tieši
šādi ilgstoši ikdienas skandāli; tāpat vandalisms uz ielām – ja
cilvēks jūt, ka pēc viena izsistā mašīnas stikla vai sadauzītās
pieturvietas nojumes neseko rīcība, tas turpinās, turklāt jau
lielākos apmēros.

Brīžiem jau šķiet, ka vandalisms ir gluži kā visatļautības
apliecinājums.

Un tā arī ir. Nezinu, vai alkohols par maz vai par daudz, bet
it sevišķi jaunieši šobrīd nereti sevi cenšas apliecināt, kaut ko
bojājot, demolējot. Iedomājieties – šogad 240 kalendārajās dienās
mums ir fiksēti 524 vandalisma gadījumi. 

Un kāds ir policijas «ierocis»?   

Kriminālprocesa uzsākšana. Jā, varbūt kādam šķiet: kas tad tur
– tikai stiklu izdauzīju, bet tas ir pamats kriminālprocesa
uzsākšanai. Manuprāt, mūsu sabiedrība nav gatava tai brīvībai, kas
tiek piedāvāta. Jā, mums ir Bērnu tiesību aizsardzības likums, bet
kur mēs ar to nonākam?! Ja jūs zinātu, kādus iesniegumus mēs
saņemam no skolām, kur jaunieši kārtējo reizi atļaujas rupji
aizvainot vai aizskart skolotājus! Un kā vecāki aizstāv savus mazos
likumpārkāpējus. Tas ir apbrīnojami! Mēs atvedam uz dežūrdaļu
nepilngadīgu personu, kas tā grīļojas, ka tur bez analīzēm skaidrs
– jaunietis ir kārtīgi piedzēries. Izsaucam vecākus, bet vecāki
bērna klātbūtnē sāk apvainot policistus: «Ko jūs atļaujaties! Mans
bērns alkoholu nelieto! Viņu noteikti kāds ir piespiedis. Varbūt
jūs paši.» Es nespēju to nosaukt citādāk kā visatļautība – bērnam
lielākoties ir atļauts viss, un tas ir tikai sākums. Sekas? Tas ir
jau to pašu vecāku rakstīts iesniegums, ka viņi nespēj tikt galā ar
savu bērnu. Ja tas tā turpināsies, nākotnē noziedzība noteikti
nemazināsies, jo, paskatieties, ko mēs audzinām.

Un ja tam visam klāt vēl nāk narkotikas.

Arī uz narkotiku lietotājiem mēs skatāmies no divām pusēm –
viena lieta ir fiksēt pārkāpumu par lietošanu vai glabāšanu, bet
otra atkal ir sekas. Lietošanai vienmēr seko zādzību palielināšanās
uz ielas, lielveikalos. Un šo pārkāpumu skaits aug. 

Ik pa laikam dzird, ka kādā naktsklubā atkal aizturēts
ievērojams skaits jauno narkomānu.

Jā, bet tomēr jāsaka, ka naktsklubu apsargi cenšas strādāt
strikti un nepieļaut lietošanu klubos. Agrāk mēs tiešām atradām
klubu tualetēs šļirces un citas lietas, ko izmanto narkomāni, bet
tagad viņi jau pamanījušies to lietošanu paveikt pie kluba – iziet
«uzpīpēt» un atpakaļ ienāk jau salietojušies. Šī shēma mums ir
zināma, arī tās vietas, kur viņi pulcējas, tāpēc arī ik pa laikam
izdodas aizturēt prāvu skaitu apreibušo. Šogad jau sastādīti 86
administratīvo pārkāpumu protokoli tā sauktajiem lietotājiem, ja
pieķer otrreiz – iestājas kriminālatbildība. Savukārt
kriminālprocesi jau sākti 49 gadījumos.

Un kā ir ar visus laikus pārdzīvojušajām «točkām»? Vai
izmaiņas krimināllikumā ir pavērsušas lielākas iespējas?

Tas, ka šobrīd «točku» tirgotāji reāli var nonākt cietumā un
viņiem draud arī mantas konfiskācija, savas izmaiņas ir ieviesis.
Kāds varbūt pavīpsnās, bet mēs jūtam, ka «točkas» samazinās. Tagad
pat no cilvēkiem saņemam daudz mazāk sūdzību – šogad tie ir bijuši
tikai pāris zvanu. Jā, varbūt cits atkal norādīs uz «točku», kas
jau gadiem darbojas, bet policija neko nedara. Tas, ka vēl neesam
kādu aizturējuši, jau nenozīmē, ka neko nedarām – dažkārt
nogaidīšana ir vērtīgāka par sasteigtu lietu, kas vienā mirklī var
izgāzties. 

Pēdējā laikā viļņveidīgi dzirdam kārtējo «šmaukšanas» lietu
par mistiskiem zvaniem cilvēkiem, nakts stundās pieprasot naudu
apmaiņā par radinieka izglābšanu no it kā izraisītas avārijas.
Viena lieta, jā – nabaga cilvēks, kuru šādi kāds mēģina apkrāpt.
Bet tas, kas tajā visā mulsina visvairāk, ir fakts, ka zvanītājs
jau uzdodas par policistu un cilvēks nevilcinoties ir gatavs
maksāt. Kas sanāk – katrs no šiem apkrāptajiem un cietušajiem
patiesībā ir visnekaunīgākais kukuļdevējs, kurš būtu jāsauc pie
kriminālatbildības?

Tas tiesa. Katra šāda sūdzība, ka cilvēkam, piezvanot pa
telefonu, ir izkrāpta nauda, tikai pierāda, cik daudz personu bez
minstināšanās gatavas dot kukuļus policistiem. Un tad mēs dzirdam:
policisti ir šādi, policisti ir tādi. Bet kāda ir sabiedrība? Kur
mēs nonākam? Protams, kurš gan nebūs gatavs just līdzi radiniekam
ārkārtas situācijā, bet ne jau šādi. 

Bet, ja no citas puses, vai tā zināmā mērā nav cilvēku
lētticība?

Jūs būsiet pārsteigti, cik lētticīgi mūsdienās mēdz būt
cilvēki. Pēdējā laikā arvien biežāk saņemam sūdzības no cilvēkiem,
kas paziņu paziņām bez jebkādiem nosacījumiem aizdevuši lielas
naudas summas, un, protams, viss ar galiem. Tas ir apbrīnojami –
cilvēks ir gatavs aizdot naudu attālam paziņam vai varbūt vispār
tikai paziņas ieteiktam draugam bez jebkāda papīra. Te kādam vajag
mašīnu nopirkt, jo izdevīgs variants, te kādam dzīvoklim pietrūkst,
un cilvēki aizdod, bet atgūt vairs nevar. Nu nevar to citādi
nosaukt kā lētticība.

Pēc nežēlīgajām slepkavībām Bauskas rajonā jau pavīd viedokļi
pat par nāves soda atjaunošanu. Kā jūs raugāties uz soda sistēmu
mūsu valstī?

Atziņa, ka cietums cilvēku nelabo, jau ir sena, bet, ko darīt,
– atbildes nav. Es arī uzskatu, ka šajā gadījumā, kad tēvs nežēlīgi
noslepkavoja savu meitiņu, sievu un vēl vienu jaunu sievieti, ar
mūža ieslodzījumu ir par maz… 

Bet te varbūt skaļāk būtu jārunā pat, iespējams, nevis par
soda mēru, bet šādu noziedznieku stingrāku kontroli. Arī šajā
gadījumā cilvēks tikai nesen bija atbrīvojies no ieslodzījumu
vietas. Vai Jelgavā vismaz kaut kādā mērā tiek sekots līdzi
personām, kas atbrīvojas no cietuma pēc smagu noziegumu
izdarīšanas?

Mēs jau cenšamies, bet tādu resursu, lai katram izstāvētu
klāt, nav. Jā, cietumi mums sūta informāciju, brīdina, ka šāda
persona nonāks brīvībā. Protams, ja kaut kas notiek, viņi ir
pirmie, kas tiek pārbaudīti. Bet, jā… tas atkal ir tad, kad
noziegums jau noticis… Kaut kas te laikam nedarbojas. Ir
spriests, ka vismaz tiem, kas notiesāti par dzimumnoziegumiem,
kontrolei vajadzētu būt drastiskai – citās valstīs viņiem pat ir
piestiprināti čipi, kas signalizē par viņu atrašanos, gaitām. Kāpēc
mēs to nevarētu ieviest? 

Jelgavai nepagāja secen arī Rīgā uzsāktās bankomātu un
juvelierveikalu zādzības. Divos lielveikalos iebrauca ar mašīnām –
guvums tā īsti arī nav zināms, bet vainīgie?

Par šo lietu jūs vēl dzirdēsiet, ar laiku dzirdēsiet.

Izskatās, ka arī Jelgavas policijas pārvaldi gaida vērienīgas
izmaiņa, kas sekos reģionālajai reformai.

Jā, šobrīd strādā darba grupas un analizē reorganizācijas
formas, bet, visticamāk, ka mūsu sistēmā tiks piemērots Zemgales
tiesu apgabala darbības shēma. Proti, Jelgava kļūs par Zemgales
policijas centru, šeit darbosies Aizkraukles, Bauskas, Dobeles,
Tukuma un Jelgavas policiju vadības centrs. Iespējams, zināmas
izmaiņas skars arī katrā pilsētā strādājošos, lai rezumētu
darbinieku slodzes.

Un tas tad beidzot varētu būt arī pavērsiens jaunas policijas
ēkas būvniecībai?

Tāda doma ir, jo šajā mājā strādāt jau šobrīd praktiski nav
iespējams. To atzinuši arī eksperti, taču pie pašreizējā taupības
režīma par to spriest vēl pāragri.

Noteikti ir jomas, kas arī policijā nemaz nešķiet tik
pesimistiskas.

Protams, nav jau tā, ka uz visām lietām raugos tikai
pesimistiski. Patiesībā Jelgavas policijas darbs vairākās jomās pat
īpaši izceļas un ir uzteicams. Piemēram, mums ir labākie rādītāji
iepriekšējā gadā neatklāto lietu atrisināšanā – to skaits sarucis
par simts, un tas tikai apliecina: ja policija kaut ko neatklāj
pirmajā brīdī, darbs netiek nolikts atvilktnē. Un tas viss,
neraugoties uz to, ka mūsu policisti ir patiesi noslogoti: uz vienu
policistu reģistrēti 16,7 notikumi (citās pārvaldēs 5,9; 9,2);
vidējais sastādīto administratīvo pārkāpumu protokolu skaits uz
vienu darbinieku – 38 (citās pārvaldēs 18; 19; 25;).