Mūsu sabiedrība dažādi attiecas pret pataloganatomiem, taču ne visi saprot, cik liela nozīme viņiem ir dzīvo cilvēku dzīvē. Izrādās, pataloganatoma darbs saistīts ne tikai ar mirušajiem…
Olga Tiļecka
Foto: Pāvels Voitkevičs
Pataloganatoms Šmits, kurš strādā Jelgavas morgā, apgalvo, ka padomju laikā viņa profesijas pārstāvjus cilvēki uztvēra kā «drausmīgus monstrus». «Tagad situācija ir krietni mainījusies, bet man joprojām jācīnās ar aizspriedumiem un to riebīgu sajūtu, kas rodas, cilvēkam dzirdot vārdu «pataloganatomija».
Tiesa gan – kā noskaidroja portāls www.jelgavasvestnesis.lv, jelgavnieku viedokļi par to atšķiras. «Manuprāt, pataloganatoma darbs tiešam ir ļoti aizraujošs, proti, viņam katru reizi ir jāsastopas ar kaut ko jaunu, jālauza galva, lai atrastu problēmas atrisinājumu. Protams, dakterim ir jācieš psiholoģiski un bieži vien jākontrolē savas emocijas, it īpaši sākumā, taču tāda profesija tiešām ir ļoti vajadzīga un nopietna,» stāsta bioloģijas skolotāja Ludmila Laguna.
Savukārt jaunā māmiņa Dace Lielanse neslēpj, ka viņai pataloganatomi tomēr asociējas ar bendēm… «Man šķiet, ka principā neatrastos daudz cilvēku, kuri gribētu saistīt savu dzīvi ar tādu profesiju, bet, protams, kādam taču tas jādara. Laikam pat tādā darbā ir kaut kas interesants – par vienīgo pozitīvo pataloganatoma darbā saskatu to, ka strādāt var pilnīgā klusumā!»
Pats dakteris Šmits gan atklāj, ka viņa darbs ir daudz nopietnāks un interesantāks, nekā tas šķiet no pirmā acu skatiena. «Protams, sekcijas un autopsijas ir neatņemama darba daļa un tas nav patīkamākais posms, taču darbs laboratorijā, kas norit pēc tam, patiešām sagādā baudu,» viņš atspēko sabiedrībā valdošo stereotipu par pataloganatomu salīdzinoši šauro spektru un nozīmi cilvēku dzīvē. «Pataloganatoms ne mazāk kā, piemēram, terapeits vai kardiologs ietekmē dzīvo cilvēka dzīvi. Piemēram, mums no slimnīcām tiek sūtīti preparāti. Mūsu uzdevums ir sagatavot slēdzienu, kas dažkārt ārstam palīdz noteikt pacienta diagnozi, izvēlēties pareizo ārstēšanas metodi, kas principā var glābt cilvēku no nāves,» tā dakteris Šmits.
Viņš gandarīts, ka par spīti aizspriedumiem, viņa profesija atkal sāk atdzimt. «Līdz 1990. gadam stāvoklis bija katastrofāls, jo pietrūka darba spēka, toties tagad pat es pazīstu jau piecus topošos speciālistus – tātad mūsu profesija pamazām sāk atdzīvināties!»
23.2 °C,
2.8 m/s,
60.1 % 
23.2 °C,
2.8 m/s,
60.1 %