Pilsētā

Sergejs, ko «Jelgavas Vēstnesis» sastop pie garāžas
Rūpniecības un Mātera ielas krustojumā, atzīst, ka te vieta ir
ideāla – mājas divu minūšu attālumā, tādēļ garāža esot zelta vērtē.
Bet to, ka kāds varētu iedomāties šeit uzcelt veikalu, dzīvojamo
māju vai daudzstāvu garāžu, viņš kategoriski noraida kā pilnīgi
neiespējamu lietu. «Te katra garāža pieder savam saimniekam. Mēs
visi agrāk esam sīvi cīnījušies, lai pie garāžas tiktu, un neticu,
ka kādreiz tās kāds varētu iedomāties nojaukt. Tās visas ir
aizsargātas ar privātā īpašuma tiesībām, mēs nekādu jandāliņu
nepieļausim – mašīnai tāpat kā cilvēkam vajag jumtu virs galvas,»
noslēdzot sarunu, piebilst Sergejs. 

Savukārt Rihards, kas ir viens no tiem jelgavniekiem, kas jau
gadiem no pašvaldības īrē garāžas pašā pilsētas centrā – pagalmā
starp Lielās, Akadēmijas, Katoļu un Driksas ielu namiem –, teic, ka
vēl labāku vietu savai mašīnai viņš nevar iedomāties. Turklāt te
arī vienmēr ir vieta, kur nolikt medībās gūtos ragus un citas
saimniecībā vajadzīgas, bet ne intensīvā izmantošanā paredzētas
lietas. Viņš atzīst, ka ne reizi vien pār garāžām kā draudu ēna
parādījusies ziņa par kāda jauna projekta realizāciju, kas šajā
vietā paredz uzbūvēt māju, bet garāžas nojaukt. Taču katru reizi
iedzīvotāji šādai iecerei nav piekrituši, tādēļ garāžas arī
saglabātas. «Var jau būt, ka kādreiz pienāks diena, kad šīs garāžas
pilsētā patiesi nojauks, lai celtu daudzdzīvokļu māju, bet tad ir
jāgaida vismaz vienas paaudzes nomainīšanās. Vecie nekad
nepiekritīs atteikties no garāžām, tādēļ pagaidām arī es par savu
esmu drošs,» tā Rihards, kurš, lai arī piekrīt, ka lielākoties
garāžas tomēr ir padomju laiku palieka un mūsdienās tādu
celtniecība nebūtu iedomājama, vienlaikus norāda, ka arī bez tām
šodienas pilsētu, kas pārpildīta mašīnām, būtu grūti
iedomāties.