Pilsētā

Šīm domām gan ir ne mazums pretinieku, kas pārliecināti, ka
var sabrukt mājas un tilti, var būvēt jaunus dzīvojamo māju
mikrorajonus un autostāvvietas, taču garāžas, kas lielākoties ir
pašu rokām celtas, nekur nepazudīs. Viens no lielākajiem garāžu
kooperatīviem Jelgavā ir «Lada RAF», kas apvieno gandrīz 500 garāžu
Loka maģistrālē. Turpat līdzās darbojas arī garāžu kooperatīvs
«Temps A», kura saimniecībā ir ap 200 garāžu. Tās visas būvētas
septiņdesmito gadu beigās, un lielākoties šajās garāžās turpina
saimniekot tie paši cilvēki, kas kādreiz savām rokām pēc darba tās
cēla. Raugoties uz tolaik pamatīgi mūrētajām garāžām, no kurām
apmēram puse ir divstāvīgas – ar kārtīgu remontbedri un pieliekamā
telpu, to īpašnieki joprojām ir lepni un garāžu vērtē kā vienu no
vērtīgākajiem īpašumiem, bez kura dzīve šķiet gandrīz vai
neiedomājama. 

Vasīlijs Bļindjuks ir viens no tiem simtiem vīru, kas pirms
apmēram 30 gadiem ik vakaru pēc darba varenajā rūpnīcā RAF steidzās
uz būvlaukumu pie Loka maģistrāles. Tur līdzās dzīvojamam masīvam,
ko straujos tempos cēla padomju vara, strādnieki paši savām rokām
mūrēja garāžas. «Kā šodien atceros, ka katru dienu pēc darba nācu
uz būvlaukumu un cēlu šo pašu garāžu. Darbs ik dienu te ritēja no
pulksten pieciem vakarā līdz pat desmitiem vienpadsmitiem, bet
reizēm vēl vēlāk. Es biju viens no čaklajiem, kas patiesi savu
garāžu uzmūrēja, bet netrūka jau mums arī slaistu, kas lāgā uz
būvbedri nākt negribēja. Viņiem bija tādas tiesības, taču par to
bija jāmaksā trīs rubļi stundā. Šo naudu sadalīja tiem cilvēkiem,
kas slinko vietā mūrēja. Tā nu arī man sanāca, ka pats savu garāžu
uzcēlu ne tikai par velti, bet pat ar zināmu peļņu – būvmateriāli
un darbs atmaksājās,» stāsta Vasīlijs, piebilstot, ka vienas garāžu
rindas uzsliešanai bijis nepieciešams nepilns gads. «Turklāt
strādājām mēs kārtīgi. Vai tu redzi te kaut vienu plaisiņu, kaut
vienu šķību sienu?» vērojot savu bagātību, lepns ir Vasīlijs. Viņš
uzsver, ka kopš laika gala radis pats remontēt savu mašīnu un bez
garāžas tas nebūtu iedomājams. «Padomājiet pati, braukt uz kaut
kādu servisu un maksāt milzu naudu par to, ka tur kaut kāds «zaļš
gurķis», kas no motoriem un mašīnām nesaprot ne tik, cik melns aiz
naga, tagad ņems un remontēs manu mašīnu. Tas taču ir absurds! Es
savu mašīnu pazīstu un vislabāk zinu, kas tai vajadzīgs, tāpēc dot
to kādam citam nenāk ne prātā. Garāžā man ir vesela saimniecība,
kur orientējos vēl labāk nekā savā kabatā, turklāt zinu, ka te
mašīna vienmēr būs drošībā un siltumā. Nevaru iedomāties, ka kāds
pēkšņi izdomātu manas garāžas vietā sev daudzdzīvokļu māju uzcelt –
būt nekas tāds nevar!» gandrīz vai sadusmojies noteic Vasīlijs un
turpina uzsākto mašīnas remontu.