Pilsētā

Sintija Čepanone

Kad uz Jelgavas pilsētas slimnīcas Uzņemšanas nodaļu traucas
neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīna, nodaļā strādājošajiem
speciālistiem parasti pa ceļam jau paziņo, kas noticis, kam būs
nepieciešama palīdzība, lai ārsti varētu sagatavoties darbam. Ārstu
komandas «komplektācija» norit ātri un precīzi: ja cietis bērns,
komandā noteikti ir pediatrs un anesteziologs; ja sieviete –
ķirurgs, ginekologs un anesteziologs; ja pacientam ir trauma – abi
ķirurgi un anesteziologs. «Tas tādēļ, lai cietušajam var palīdzēt
vienlaicīgi, jo katrs speciālists savu jomu pārzina vislabāk,» saka
slimnīcas dežurējošais anesteziologs Mareks Runkulis. Operatīvi
komanda tiek nokomplektēta arī tad, ja pacients uz slimnīcu
nogādāts personīgajā automašīnā.

Un tad, kad palīdzība sniegta Uzņemšanas nodaļā, ārsti izvērtē
pacienta stāvokli, lai noteiktu tālākās darbības – vai nu viņu
atlaiž mājās, vai ievieto nodaļā atbilstoši profilam. Ja stāvoklis
ir kritisks, lēmums tiek pieņemts nekavējoties un cietušo nogādā
attiecīgi Reanimācijas nodaļā vai operāciju zālē. Ārstiem ir
svarīgi glābt katra cilvēka dzīvību.  

Par to pārliecinājās arī «Jelgavas Vēstnesis», piektdienas
vakaru pavadot Jelgavas slimnīcas Uzņemšanas nodaļā un iestādes
ikdienu vērojot tad, kad vairums pilsētnieku jau grasās doties pie
miera.

«Draugs», kas maisās

Kaut krēslo, netālu no slimnīcas durvīm var manīt cilvēkus –
vieni ir slimnieki, kas iznākuši laukā, lai nomainītu jau ierasto
palātas vidi vai pavadītu ciemiņus, citi – vēlīni apmeklētāji, kas
atvadās no tuviniekiem. Tā mierīgi un bez steigas. Bet, ieejot
Uzņemšanas nodaļā, skatam paveras pavisam cita aina – medicīnas
personāls no viena kabineta skrien uz otru, jo nupat atvests
pacients ar grieztu brūci padusē. Tikmēr ārstiem pa vidu «maisās»
kāds manāmi iereibis vīrietis. Te viņš runā pa telefonu, te savu
«mobilo» uzstājīgi piedāvā ārstiem, lai viņi kaut kam izskaidrotu
situāciju. Pat tad, kad saņem atteikumu un lūgumu atstāt ārstu
kabinetu, viņš nerimstas. «Viņš apgalvo, ka ir cietušā draugs. Taču
patiesībā viņi tikai dzēra kopā, jo «draugs» pat nezina cietušā
vārdu. Savukārt cietušais ir bezsamaņā, līdz ar to par viņu neko
nezinām, pat to, kā gūta trauma,» situāciju raksturo dežurējošā
ķirurģe Olga Demčenko. Viņa atklāj, ka pacientam nupat sniegta
pirmā palīdzība, apstrādāta brūce, kā arī paņemtas asinis, lai
noteiktu gan asinsgrupu, gan alkohola līmeni asinīs. Pēc brīža
vīrietis jau tiek vests uz palātu – dzīvībai briesmas nedraud, kaut
arī viņš zaudējis daudz asiņu.

Kad jautāju, vai šādi gadījumi raksturīgi tieši brīvdienu
vakariem, ķirurģe attrauc: «Šādi gadījumi raksturīgi ikdienā –
cilvēkiem, kas šādā stāvoklī nokļūst šeit, visbiežāk visa dzīve ir
vienas lielas brīvdienas.»

Panākumus garantē 

komanda

Dežūrārstu maiņa ilgst 24 stundas. Nakts laikā slimnīcā kopumā
strādā apmēram četrdesmit cilvēku, un vienmēr «uz svītras» ir seši
ārsti: anesteziologs, pediatrs, ginekologs, terapeits un divi
ķirurgi – speciālisti, kas nepieciešamības gadījumā var sniegt ne
tikai neatliekamo palīdzību, bet arī operēt. Turklāt diennakts
režīmā strādā gan slimnīcas diagnostiskā nodaļa, gan laboratorija.
Jebkurā laikā var veikt arī nepieciešamos rentgenoloģiskos
izmeklējumus, kas būtiski atvieglo speciālistu darbu.

Dežurējošais anesteziologs M.Runkulis neslēpj, ka Jelgavas
pilsētas slimnīca var lepoties ar modernu aprīkojumu un aparatūru.
«Par to paldies slimnīcas vadītājam Andrim Ķipuram, jo darba
apstākļi tiešām ir visaugstākajā līmenī. Virtuve, dušas, atpūtas
telpas – to personāls ļoti novērtē, turklāt aparatūra šeit ir viena
no modernākajām valstī,» atzīst M.Runkulis un izrāda operāciju
bloku. Apstājoties pie kāda aparāta, viņš apmierināti noteic: «Un
šī ir vislabākā, visskaistākā «mašīna», mans vislabākais draugs –
anestēzijas aparāts.» Izrādās, tādu anesteziologs ir redzējis tikai
divās slimnīcās Latvijā, tādēļ jo īpašs gandarījums, ka pats var ar
to strādāt. Viņš uzteic arī savu kolēģu profesionalitāti – bez
zinošas komandas nav iedomājams ārstu darbs.

Jautāts, ko tad ārstiem nozīmē komanda, M.Runkulis kā no
grāmatas atbild: «Mūsdienās tehnoloģijas attīstās ļoti strauji,
turklāt atsevišķas medicīnas nozares ir ļoti šauri specializējušās.
Pilnvērtīgu palīdzību pacientam var sniegt tikai komanda, kurā
katrs speciālists atbild par savu jomu un rezultātā izvērtē
pacientam piemērotāko ārstēšanās veidu.» Taču, vienkāršiem vārdiem
runājot, – medicīnas iestāde nav restorāns, kur viens pieņem
pasūtījumu, otrs gatavo maltīti, trešais to pasniedz… «Te viss
notiek vienlaicīgi, un izšķiroša var būt katra sekunde, tieši tādēļ
ir svarīgi, lai darba procesā kolēģim var pajautāt padomu un kopā
nonākt pie konsensa.»  

Sievietes dzīvība glābta

Pēkšņi mūsu sarunu pārtrauc ziņa, ka uz Uzņemšanas nodaļu tiek
vesta kāda sieviete ļoti smagā stāvoklī, un speciālistu komanda jau
atkal ir darba gatavībā. Vērojot no malas, pārliecinos, ka komanda
darbojas nevainojami kā pulksteņa mehānisms. Sievietes dzīvībai
draud briesmas. «Viņai ir smaga aritmija – kaut kas līdzīgs
klīniskajai nāvei,» vienkāršā valodā paskaidro M.Runkulis un cenšas
atbrīvot pacientes elpošanas ceļus. Sieviete ir bezsamaņā, un jau
pēc pāris minūtēm viņa tiek vesta uz Reanimācijas
nodaļu. 

Arī tur visas manipulācijas notiek teju prātam neaptveramā
ātrumā, un pavisam drīz par sievietes pulsu liecina arī aparāts,
pie kura viņa pieslēgta. Pēkšņi pārtrauktais signāls pāraug
nepārtrauktā pīkstienā, un monitorā viļņainās vietā parādās taisna
līnija… Nāve.  

Taču pēc mirkļa situācija mainās – komanda, tostarp atbildīgā
reanimācijas māsa Ērika Šuļeva, nostrādā nevainojami, un sievietes
dzīvību izdodas glābt. Vēl pēdējie norādījumi māsiņām, un tad
anesteziologs nosaka: «Plaušu funkciju atjaunojām pilnībā, taču
sievietes stāvoklis vienalga ir kritisks.» 

Un turpat Reanimācijas nodaļā guļ vēl citi pacienti, kurus pie
dzīvības notur vien aparāti. Smaga sirds patoloģija, aknu slimība,
galvas smadzeņu audzējs… Kāds reanimācijā guļ jau sešpadsmito
dienu, kāds – otro. 

Par nāvi nerunā

A.Runkulis aizpilda reanimācijas protokolu un sastāda
ārstēšanas plānu: kardiogrāfija norakstīta, vēl jāuztaisa rentgens,
jānozīmē asinsaina, jāpārbauda nieru funkcijas, jāpārliecinās, vai
nav bijis infarkts, jāpārbauda, kā rec asinis, kā strādā aknas…
«Analīžu rezultāti, rentgens būs tuvākās pusstundas stundas laikā,
tad arī ar terapeitu vērtēsim tālākās darbības,» paskaidro
M.Runkulis.

Viņš vēlreiz pārbauda nupat atvestās sievietes stāvokli –
pašlaik viņai tiek veikts rentgens, turklāt turpat palātā. «Tagad
noskaidrosim, kā jūtas vīrietis ar griezto brūci,» izejot no
Reanimācijas nodaļas, viņš māsiņai pasaka, ka dosies uz Ķirurģijas
nodaļu. «Tas ir nerakstīts likums: nekad neaizej no nodaļas,
nepasakot, kurp dosies,» tā M.Runkulis.

Kad viņam jautāju par izjūtām, kas pārņem, cīnoties par
pacientu dzīvību, anesteziologs vien atjoko: «Nu jau jūs velkat uz
sentimentu.» Un viss. Par nāvi vairs nerunājam. 

Pacients ar griezto brūci jau nedaudz atskurbis. Kad ārsts
pajautā, kā gūts savainojums, viņš atklāj: «Dzēru un ar elkoni
izsitu durvju stiklu.» 

Apskatot pacientu, anesteziologs atzīst, ka šis ir vēl viens
apliecinājums, ka komanda nostrādājusi nevainojami un pieņēmusi
pareizo lēmumu. Izveseļosies.

Uz jautājumu, cik tad cilvēkiem maiņā jāsniedz palīdzība,
ārsti vien noteic – daudziem. «Man tie ir vidēji 25 pacienti, taču
reiz man bija rekordmaiņa – palīdzību sniedzu 72 cilvēkiem,» atklāj
O.Demčenko.

Jāpiebilst, ka vidēji nedēļas laikā Uzņemšanas nodaļā pēc
palīdzības vēršas vairāk nekā 200 pacientu, taču svētku reizēs šim
skaitlim ir tendence pieaugt, pārsniedzot pat 300 cilvēku.

Pēc saspringtajām stundām, šķiet, Uzņemšanas nodaļā rosība
rimusi, taču, visticamāk, ne uz ilgu laiku, jo piektdienas nakts
vēl ir tikai pusē…

Kopumā piektdien palīdzība sniegta 82 cilvēkiem, no kuriem 42
uzņemti stacionārā.