Ekonomika

Anna Afanasjeva

Zemgales reģionālās Valsts darba inspekcijas (VDI) vadītāja
vietniece Marija Jansone atzīst, ka pašlaik pārsvarā visas iestādē
saņemtās sūdzības saistītas ar atalgojumu – strādājošie vai nu
nesaņem visu nopelnīto pēc atbrīvošanas no darba, vai arī algu
izmaksa kavējas. Salīdzinājumā ar Rīgu pie mums neapmierinātības
izpausmes ir retākas. Piemēram, jūlijā Jelgavā saņemti 27
iesniegumi par darba algu. Galvaspilsētā to bijis desmit reizes
vairāk. Tiesa, saņemtās sūdzības tiek pārsūtītas attiecīgajai VDI
nodaļai atbilstoši darba devēja juridiskajai adresei. Regulāri
sūdzības pienāk no uzņēmuma «Larelini». Ar algu izmaksas disciplīnu
neizceļas arī būvniecības un mazumtirdzniecības
uzņēmumi. 

Līdz jūnijam VDI konkrētajam uzņēmumam rakstīja rīkojumu par
darba algas izmaksu, tagad tas vairs netiek darīts, jo pēc
atsevišķām pārsūdzībām atstāts tiesas kompetencē. VDI var uzlikt
līdz 750 latiem lielu sodu. Darba devējs sodu uz to pašu algu
rēķina vien ietaupa un nomaksā. 

VDI ieteikums vērsties tiesā saistīts ar savulaik Tieslietu
ministrijas iecerēto darba tiesas izveidi. Tā kā pēdējos gados
daudz sūdzību nebija, ideja palika neīstenota. 

NVA filiāles speciālisti ievērojuši, ka darba devēji samazina
arī citus darbiniekiem piedāvātos labumus. Piemēram, cilvēkiem, kas
strādā lielveikalu tīkla «Maxima» objektos Rīgā, vairs neapmaksā
kopmītnes, arī ar ceļa izdevumu segšanu vairs neiet kā agrāk.
Vērojamas problēmas ar virsstundu apmaksu. Tāpat, saņemot vakances,
vērojama tendence atalgojuma mazināšanā.

Speciālisti raksturo, ka zināmā mērā atgriežas desmit un
vairāk gadu pagātne, kad nosacījumus diktēja darba devēji. Savukārt
darbinieki atzīst, ka viņi ne vienmēr ir pārliecināti, ka algu
izmaksas aizkavēšanai vai samazināšanai ir pamatots iemesls. Kāds
darba ņēmējs teicās, ka uzņēmuma īpašnieks drīz pēc tam, kad
strādniekiem pateicis par algas dienas pārcelšanu uz vēlāku laiku,
ar kādu paziņu sācis risināt telefonsarunu par jaunas «krutas»
mašīnas iegādi. Tas liek domāt, ka dažiem «grūtie» laiki kalpo kā
aizbildināšanās. 

Zemgales reģionālās VDI vadītājs Valdis Dūms atzīst, ka katram
darba devējam dvēselē ielīst un viņa godprātību pārbaudīt nevar.
Tomēr vispārējās tendences liecina, ka algu disciplīnas pārkāpumi
nav vieglas dzīves dēļ. M.Jansone, norādot uz uzņēmumu vidū
izveidojušos parādnieku ķēdi, papildina, ka ar mūsdienu darba
devēju attieksmi ir tāpat kā pirmās Latvijas laika saimniekiem,
viņu vidū ir gan skopuļi, gan lietišķi un saprotoši vadītāji un
īpašnieki. 

Pēdējo spriedumi pārsvarā bija strikti. Mašīnbūves rūpnīcas
vadītājs Pēteris Bila atzīst, ka cilvēki tikai nupat sāk saprast,
ka darbs būs deficīts. Jau tagad esot interesenti, kas gatavi veikt
jebkuru darbu par jebkuru samaksu. Aivars Janovskis no keramikas
uzņēmuma teic, ka ekonomikas un uzņēmumu izglābšanas nolūkā šodien
vadītājiem jābūt stingriem un beidzot arī darbiniekiem nav vairs
tikai tiesības, bet arī pienākumi. 

Cits uzņēmuma vadītājs, kura ražotne nesūdzas par globālā
tirgus ietekmi uz noietu, zūdījās par darba tempiem. Analoģiskas
ražošanas līnijas uzstādītas ne vien Jelgavas ražotnē, bet arī
uzņēmumos Itālijā un Lielbritānijā. Taču šejienes strādnieki
nespējot tik efektīvi strādāt kā ārvalstīs, bieži smēķējot,
neierodoties darbā u.tml. Vadītājs nevēlējās piekrist, ka arī
atalgojums ir viens no noteicošajiem darba atdeves faktoriem un
diezin vai par 300 – 500 latiem pirms nodokļu nomaksas motivē
pavadīt pie konveijera 12 stundas intensīvā darbā. 

Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas
augstskolas maģistra programmas direktors Rolands Bārenis spriež,
ka pie mums iegājusies Harvardas profesora Maikla Potera skola, kur
uzsvērts, ka klientam vienmēr ir taisnība. Bet tieši darbinieki ir
tie, no kuriem atkarīgs, vai šo principu izdosies īstenot. Tālab ir
aplam domāt, ka klients ir galvenais, bet darbinieks var pagaidīt;
ja nebūs lojālu darbinieku, nebūs nekā. Atalgojums, būdams
materiālais darba stimulators, vienlaikus kalpo arī kā uzņēmuma
vadības un īpašnieku attieksmes un vērtējuma indikators pret
darbinieku. Aicināts komentēt augstāk minēto piemēru, R.Bārenis
norāda, ka 300 latu algu pašlaik var atrast arī pie citiem darba
devējiem un darba rezultāts apliecina – proletariātam nav ko
zaudēt, kā tikai savas važas. 

Pretēji atsevišķu darba devēju prognozēm, ka saimnieciskais
apsīkums neizraisīs jaunu ekonomiskās emigrācijas vilni, jo arī
ārzemēs «leiputrija» ir beigusies, R.Bārenis domā citādi un
atgādina, ka uzņēmējiem ik pa laikam vajadzētu uzdot sev jautājumu
«Kam pieder mans uzņēmums, vai akcionāriem?» Atbilde ir noliedzoša,
jo, aizejot prom gudrajām darbinieku galvām, prātiem un darbīgajām
rokām, no uzņēmuma nekas nepaliek.