Aptuveni pirms 20 gadiem jauns students no Krievijas pilsētas Magadanas ieradās Latvijā, lai studētu, un pēc gadiem mājās viņš aizbrauca ne vien ar iegūtās izglītības diplomu, bet arī… ar savu jauno sievu – latvieti. Tagad, šķiet, vēsture atkārtojas, jo viņu dēls Artjoms Stešanovs nolēmis augstāko izglītību iegūt Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU) studējot Pārtikas tehnoloģijas fakultātē.
Kristīne Langenfelde
LLU jau vairākus gadus, kopš Jelgava parakstījusi sadarbības līgumu ar Magadanas pilsētu Krievijā, piedāvā kādam no turienes latviešu diasporas jauniešiem iespēju studēt bez maksas. Līdz šim šo iespēju neviens tā arī nebija izmantojis, taču šogad pirmo reizi kopīgā iecere sākusi īstenoties – 17 gadus vecais Artjoms, kā pats saka, izvēlējies studēt savā etniskajā dzimtenē.
Pret tēta gribu Artjoms neslēpj, ka bažas par to, vai viss izdosies, noteikti ir. «Es pirmo reizi esmu prom no mājām, viens, svešā vidē. Man būs jāmācās izdzīvot, paļaujoties tikai uz sevi. Tas noteikti būs pārbaudījums.» Jautāts, kā viņš, puisis no Magadanas, izšķīrās par labu studijām Jelgavā, Artjoms atbild īsi: «Man piedāvāja šādu iespēju, un es nolēmu – kāpēc nepamēģināt?!» Viņš gan atzīst, ka līdz tam sliecies pavisam uz citu pusi un savu nākotni saistījis ar militāro sfēru. «Jā, es jau biju gandrīz izšķīries par labu militārajai izglītībai. Tētis arī visu laiku cerēja, ka iešu viņa pēdās un kļūšu par speciālistu avio jomā. Bet tad vis sagriezās kājām gaisā… Kāpēc Pārtikas tehnoloģijas fakultātē? Nu nezinu – iepatikās man tas nosaukums. Ko īsti studēšu? Vēl tā kārtīgi neesmu sapratis, zinu, ka nebūšu ne pavārs, ne konditors, bet iegūšu prasmes, lai noteiktu pārtikas kvalitāti.» Artjoma mamma, protams, ar sava dēla izvēli bijusi ļoti apmierināta un visādi viņu atbalstījusi jau no paša sākuma. «Mammai neapšaubāmi ir prieks, ka es vismaz uz kādu laiku būšu atgriezies Latvijā – viņas dzimtenē. Ar tēti gan ir citādi. Mums patiesi bija lielas domstarpības šajā jautājumā. Viņš negribēja piekrist manai izvēlei. Vēl tagad tētis sliecas domāt, ka man nekas nesanāks, ka būšu spiests atgriezties mājās bez LLU diploma un studēt avio jomā Krievijā. Viņš kaut kā netic maniem spēkiem.»
Klupšanas akmens – latviešu valoda Šķiet, ka tēta bažas pamatotas dara fakts, ka Artjoms praktiski tikai šobrīd sāk apgūt latviešu valodu, taču teju, teju viņam sāksies studijas, kur būs nepieciešamas ne vien ikdienišķas valodas prasmes, bet arī specifiskas, jo viņš izvēlējies studēt Pārtikas tehnoloģijas fakultātē. «Jā, zinu, ka nebūs viegli, bet tāpēc jau es cenšos un pastiprināti pie pasniedzēja mācos latviešu valodu. To jau mazliet sāku Magadanā. Kad mamma uzzināja par manu izvēli, viņa ātri vien sarunāja man nodarbības pie Magadanas latviešu biedrības vadītāja, kurš tad arī trīs reizes nedēļā man pasniedza latviešu valodu. Taču tagad kopš 19. jūlija mācības turpinu Jelgavā,» stāsta Artjoms. Izrādās, ka ģimenē latviešu valoda praktiski nav lietota, kaut arī mamma ir latviete. «Varbūt bērnībā vairāk atceros, ka mamma runāja latviski, bet vēlāk arvien mazāk, mazāk… Jā, mamma joprojām darbojas Magadanas latviešu biedrībā, viņiem ir savs ansamblis, pilsētas svētkos viņi vienmēr uzstājas, dzied latviešu dziesmas. Kāpēc es neesmu iesaistījies šajā biedrībā? Pat nezinu, vienkārši tur nedarbojas mana vecuma jaunieši. Tur pārsvarā ir cilvēki gados. Ja mamma kādreiz kaut ko lūdz palīdzēt, tad es izdaru, bet tas arī viss,» atzīst Artjoms. Ja reiz Latviju Artjoms dēvē par savu etnisko dzimteni, kāpēc viņu nesaista latviešu tradīciju izzināšana Magadanā? «Nav jau tā, ka nesaista. Ja biedrībā būtu jaunieši manā vecumā, tad es noteikti arī iesaistītos. Vienkārši mūsu pilsētā mana vecuma jauniešu, kas nāktu no latviešu ģimenēm, vispār nav – ir vai nu krietni vecāki, vai krietni jaunāki. Tā nu sagadījies,» tā Artjoms. Taču soli pa solim savas zināšanas valodā viņš papildina. «Es jau daudz ko saprotu, tikai vēl tā pagrūtāk ar runāšanu. Pasniedzējs jau saka, lai nekautrējos, bet es vēl mazliet mulstu, jo nesanāk tā, kā gribētos. Jā, mans vārdu krājums nav vēl tik plašs, bet skolotājs man māca darīt kaut vai tā: sākumā runāt krieviski un ik pa laikam pa vidu pateikt kādu latviešu vārdu. Tas arī palīdzot. Tā nu es ar visādiem treniņiem mācos, mācos, mācos…» Artjoms teic, ka viņam jau esot sarunāti palīgi. «Latvijā ir gan tēta, gan mammas draugi, kuriem ģimenēs aug mani vienaudži. Viņi tad arī man apsolījuši ar valodu palīdzēt. Zinu, ka augstskolā man atlaides neviens nedos.»
Latvijas ģimene Nav jau gluži tā, ka Artjoms Latvijā ierastos pirmo reizi un viņam šeit nebūtu neviena tuva cilvēka. «Mana vecmāmiņa dzīvo Rīgā, arī māsīcas un brālēni man te ir. Turklāt šobrīd es dzīvoju pie savas vecmāmiņas.» Ģimene visu šo laiku vismaz reizi gadā vai pāris gados centusies atbraukt uz Latviju. «Jā, es mazliet pazīstu Rīgu. Tas no ciemošanās laikiem, bet nevarētu teikt, ka es pazīstu Latviju vai Jelgavu. Jelgavā šobrīd esmu apzinājis tikai pili. Ziniet, kad pirmo reizi ieraudzīju, tā tiešām šķita kaut kas grandiozs, iespaidīgs. Viena lieta, kad es to bildītē redzēju Magadanā, pavisam kas cits – realitātē. Mums Magadanā nav nekā tamlīdzīga. Visu pārējo gan jau maz pamazām izzināšu. Es jau tikai tagad pie vecmāmiņas esmu apmeties – kad sāksies studijas, dzīvošu kopmītnēs Jelgavā.»
Latvijas un Magadanas studenti Artjoms jau mēnesi mēģina sevī noformulēt atšķirību starp Latvijas un Magadanas studentiem, bet pagaidām tas vēl neizdodas. «Nu nespēju es to vārdos pateikt, bet atšķirība ir acīmredzama un pamatīga. Es domāju – pozitīva: latviešu studenti ir citādāki, labāki. Tāpēc nevaru vien sagaidīt, kad iekļaušos viņu pulkā, varēšu izjust to īsto «garšu».» Šobrīd Artjoms savus kursa biedrus vēl nav saticis. «Jā, man kaut kā pat mazliet neērti. It kā jau man parādīja manu istabiņu kopmītnēs. Redzēju, ka istabas biedri jau sākuši taisīt remontu, bet – kā es atbraucu uz Jelgavu, tā viņu tur nav. Tiešām kaut kā neērti – viņi jau strādā, bet es ar viņiem vēl pat neesmu iepazinies.» Artjoms dzirdējis, ka Jelgava esot īsta studentu pilsēta, un spriež, ka viņam nebūs grūti iekļauties šajā vidē.
Par nākotni nedomā Atšķirība, kas tiešām uzreiz pamanāma, ir tā, ka Artjomam nav tālu mērķu un augstu prasību pret dzīvi. Šķiet, vai katrs latviešu students uzreiz gatavs nosaukt vēlamo darba vietu un atalgojumu, uz ko pretendēt pēc studijām. Un kur tad vēl dzīves kvalitāte, kurai arī ir teju neaizsniedzami griesti! Artjoms uzskata citādi: «Ir jāsāk no pašas apakšas un tad lēnītēm jākāpjas uz augšu. Es lieliski apzinos, ka man neviens nemaksās milzu algu par to vien, ka esmu jauns vai man ir augstākā izglītība. Es pat nekad neko tādu neesmu iedomājies. Zinu, ka jāmācās ir visu mūžu un arī tad vēl var būt par maz. Tā kā šobrīd noteikti neskaitļoju, kādi man būs ieguvumi un ko varēšu pieprasīt, ja dabūšu diplomu. Man kaut kā ir mācīts, ka dzīvē tomēr viss jāsasniedz soli pa solītim. Zinu, ka neesmu nekāds izcilnieks. Manā klasē Magadanas 4. vidusskolā bija vienaudži, kas vidusskolu beidza pat ar Zelta un Sudraba medaļu. Jā, jā – mums joprojām tādas ir un tās iegūt ir ļoti prestiži. Jaunieši cenšas, taču arī tad vēl viņi nevar būt droši, ka dzīve nokārtosies tā, kā gribētos. Ja godīgi, tad es pat neesmu pētījis Magadanas darba tirgu, kur nu vēl Latvijas. Es nevaru pat nosaukt, kāda ir vidējā alga Magadanā – šobrīd mani uztur vecāki. Nezinu, vai savu nākotni saistīšu ar Magadanu vai Latviju.» Bet varbūt tāpat kā tētis atgriezīsies mājās ar sievu? «Nu, nezinu…»
22 °C,
5 m/s,
35.3 % 
22 °C,
5 m/s,
35.3 %