Pilsētā

Šodien vairāki desmiti cilvēku no Jelgavas dodas ikgadējā svētceļojumā uz Aglonu – starp viņiem arī māmiņa Iveta Šaicāne kopā ar savu deviņus gadus veco dēlu Aivaru un četrus gadus veco Rihardu. Viņi ir apņēmības pilni divu nedēļu laikā mērot garo ceļu. Kā nu ne – pieredze krāta gadiem, turklāt arī mazajiem šis nebūs pirmais svētceļojums.

Kristīne Langenfelde

Šodien vairāki desmiti cilvēku no Jelgavas dodas ikgadējā
svētceļojumā uz Aglonu – starp viņiem arī māmiņa Iveta Šaicāne kopā
ar savu deviņus gadus veco dēlu Aivaru un četrus gadus veco
Rihardu. Viņi ir apņēmības pilni divu nedēļu laikā mērot garo ceļu.
Kā nu ne – pieredze krāta gadiem, turklāt arī mazajiem šis nebūs
pirmais svētceļojums.

Ceļa somas tiek kārtotas pēdējās dienās – šoreiz var atļauties
paņemt arī kādu lieku apavu pāri un drēbes, jo somas pašiem nebūs
jānes: tās līdzi tiks vestas autobusā. Taču tik un tā pārcensties
nedrīkst. Iveta stāsta, ka parasti svētceļojumos ņem līdzi tikai
pašu nepieciešamāko – līdztekus drēbēm un maiņas apavu pāra vēl šo
to no medikamentiem, lietus mēteli, lūgšanu grāmatu, Bībeli un rožu
kroni. Tas, kas pašam tomēr visu ceļu jānes līdzi, ir sava bļodiņa
pusdienām. «To nevar likt lielajās somās, jo citādi katrā
ēdienreizē viss autobuss būs jāpārkrāmē, kamēr katrs atradīs savu
bļodiņu,» piebilst Iveta.

Lūzuma punkts –
trešā diena
Iespējams, ka šoreiz līdz ar Ivetu un viņas puikām kāds uz Aglonu
dosies pirmo reizi. Iveta neslēpj, ka pārbaudījums ir liels un
savus spēkus ne vienmēr izdodas novērtēt. «Atceros, ka mēs agrāk
gājām no Balviem. Tad arī pirmajā reizē no Jelgavas šķita: kas tad
tur – viens divi aiziesim… Bet attālums tomēr cits, viegli nav.
Pareizi jau bīskaps saka – tas lūzuma punkts ir trešajā dienā. Ja
sākumā varbūt kādam tāpat kā man šķiet – kas tur ko neaiziet –,
trešajā dienā pagurst. Un pagurt arī var dažādi – vienam iet kļūst
fiziski grūti, citam morāli, bet smagi ir abējādi,» neslēpj Iveta,
kura gan pēc pieredzes zina, ka tajā brīdī vienkārši tas grūtums
jāpārvar, tad arī atnāk otrā elpa. «Dievs katram uzliek savu
pārbaudījumu. Man ir gadījies uzberzt pat 25 tulznas, lai gan apavi
ērti. Citam savukārt sakrājušās dažādas problēmas, kas tādā gājienā
sāk lauzties uz āru, un tas jau ir morāls pagurums,» nosaka
Iveta.
Tīri praktiski svētceļojums notiek tā: cilvēki savas līdzpaņemtās
mantas saliek busiņā, kas dodas līdzi ceļā, bet paši attālumu mēro
kājām. Ik pa laikam ir atpūtas pauzes, tad garāka, kad pienāk
ēdienreize (maltīti līdzbraucošās pavārītes gatavo autobusā –
red.), un tad atkal ceļā. Bet vakarā apmešanās vietā kādā skolā vai
citur – vakara sarunas, lūgšanas un nakts miers… Un tā divas
nedēļas.

Ceļā bez ticības
Nav noslēpums, ka ne viens vien svētceļojumu uztver kā sava veida
izaicinājumu, izklaidi. Arī no Jelgavas gadu no gada uz Aglonu
dodas ne tikai katoļi, bet arī citu ticību cilvēki. Pat tādi, kam
ticība varbūt ir pilnīgi sveša. Iveta saka – tas netraucē. «Lai
dotos svētceļojumā, cilvēkam nav jābūt tādam, kas savā dzīvē
strikti vadās pēc sakramenta. Iespējams, viņam vienkārši vajag
atpūsties, izrauties no ikdienas. Svētceļojums ir sava veida
meditācija – tu dodies ceļā, lai pārbaudītu sevi, padomātu. Šobrīd
tas, kas cilvēkiem trūkst visvairāk, ir brīdis sev – visi skrien,
cenšas, strādā, bet laika pašam neatliek. Un te tad arī rodas tas
laiks sev. Ne velti iesaka: ja vien ir tāda iespēja, svētceļojuma
laikā jāizslēdz pat mobilais telefons, lai tiešām neviens netraucē.
Protams, cilvēki ir dažādi. Jā, arī tādi, kas dodas svētceļojumā
tikai tāpēc, ka nav ko darīt. Ticiet vai ne – ar katru noieto dienu
var just, kā cilvēks mainās, un, nonākot galamērķī, viņā noteikti
kaut kas iekšēji notiek – vienaldzīgo tiešām nav. Tas nav viegli,
pārbaudījumu ceļā netrūkst, un tas pat negribot cilvēkam liek domāt
un pārvērtēt sevi, savus uzskatus, nereti pat dzīves veidu,» spriež
Iveta.
Iveta gan uzskata, ka neticīgu cilvēku būtu grūti atrast – katrs no
mums kaut kam tic. Nav tik būtiski – kam. Iespējams, ka tas, kas
varētu mulsināt šādus līdznācējus svētceļojuma laikā, ir obligātās
lūgšanas. «Tajās jāpiedalās. Tas ir noteikums, taču ar varu jau,
protams, neviens dzīts netiek. Galvenais, lai netiek traucēts
lūgšanu laiks. Ja cilvēks vienkārši no malas to vēro, viss ir
kārtībā,» saka Iveta.
Iveta atklāj, ka viņai lūgšana ir jebkas, kas nāk no sirds. «Nav
jālūdz, turot priekšā rakstus – manuprāt, svarīgāk ir būt patiesam
pret sevi un Dievu. Jā, arī man ir bijis tā, ka es pēc kārtējās
svētceļojuma dienas vakarā jūtos tā pārgurusi, ka vienkārši vairs
nespēju piedalīties vakara lūgšanā. Un tad es Dievam vienkārši
saku: «Dievs, es drusciņ pagulēšu tepat pie tevis…» Un tā ir mana
tā vakara lūgšana – es esmu patiesa,» piebilst Iveta.

Klusēšanas laiks
Izrādās, ka svētceļojuma laikā vēl viena obligāta lieta ir
klusēšanas laiks – minūtes, pusstunda vai stunda, kad strikti
jāievēro klusums. «Iedomājieties – vesels bars plecu pie pleca,
dienu no dienas… Tas arī nogurdina, jo katram sava problēma, savs
dzīves stāsts, savs mērķis, bet klusēšana ir tas papildus laiks
sev. Sevī padomāt,» saka Iveta.
Jautāta, kas tad tiek pārdomāts klusēšanas laikā, Iveta atbild, ka
parasti jau tiek dota sava tēma, virzītas domas, par ko piedomāt,
taču ne vienmēr tas izdodas. «Spriediet paši – karsta saule, kājas
tulznās, un vienīgais, ko tu tajā brīdī spēj domāt, ir: nepadodies,
nepadodies… Jā, gadās arī tā!» neslēpj Iveta.
Taču viņa piebilst, ka neatceras gadījumu, kad vienkāršu grūtību
priekšā kāds būtu svētceļojumu pārtraucis un devies mājās.
«Protams, ir gadījies, ka cilvēks ceļu turpināt nevar – tā ir
pēkšņa slimība, kāda kaite. Tad ir saprotams: jādodas mājās. Taču
noguruma priekšā neviens nav padevies,» pēc pieredzes saka
Iveta.

Vai es esmu
slikta mamma?
Mazajam Aivaram un Rihardam šis būs trešais svētceļojums – pirmo
reizi tas lielas grūtības nav sagādājis, taču šopavasar, kad ģimene
devusies svētceļojumā uz Skaistkalni, pārbaudījums bijis milzīgs.
«Mazais ratos, visu ceļu tos stūmu, otrs dēls pie rokas… Grūti,
tiešām grūti… Aivaram pēc kāda laika tā nogura kājiņas, ka es
tiešām sāku mocīties sirdsapziņas pārmetumos. Vai es esmu slikta
mamma? Vai es pārmēru nomoku savus bērnus? Toreiz pat autobusa
nebija, kurā bērnu varētu ielikt un kādu gabaliņu pavest… Labi,
ka gājiens nebija tik garš, mēs izturējām, bet nopietnas pārdomas
tas manī raisīja gan,» saka Iveta.
Tāpēc arī gatavošanās šim svētceļojumam bijusi smagāka nekā citus
gadus. «Ar dēliem izrunājāmies, viņi vēlas doties, apgalvo, ka ir
gatavi. Sava veida drošības sajūta ir autobuss – ja puikas nevarēs
izturēt, kāps tajā un pabrauks kādu gabalu,» spriež mamma, taču
Aivars uzreiz piebilst: «Es izturēšu līdz galam.»
Arī mammai tas ir dubults pārbaudījums ceļā doties vienai ar
dēliem. «Tētis diemžēl šoreiz netiek – viņam tāds darba grafiks.
Viņš mums varēs pievienoties tikai Aglonā. Taču puikas nu jau arī
paaugušies. Atceros, ka pirmajā reizē, kad Rihards gulēja ratiņos,
es visu ceļu stūmu ratiņus, bet tad, kad visi atpūtās, Rihards,
protams, gribēja kāpt ārā un kārtīgi izkustēties. Tā kā man bija
dubulta slodze,» pasmaida mamma, taču viņa vēlreiz piebilst: «Dievs
katram uzliek tādus pārbaudījumus, kādus cilvēks spēj izturēt.»

 P.S.

«Jelgava ir mans izmērs» 

Lai arī saruna ar Šaicānu ģimeni šoreiz ir par svētceļojumu,
nevar nepajautāt, kā jaunā ģimene no Balviem nonākusi Jelgavā.
«Nē, nē – šis nav tik ierastais stāsts par studentiem, kuri pēc
mācībām LLU paliek uz dzīvi Jelgavā. Mēs patiesi esam balvēnieši.
No savas dzimtās puses vispirms nonācām Rīgā, taču, kad sapratām:
beidzot būtu jāiegādājas pašiem savs mājoklis, Rīgā tas izrādījās
pārāk dārgi. Tad nu sākām meklēt ap 50 kilometru rādiusā kaut ko,
kas mums būtu pa kabatai. Nemaz tik viegli nebija – te vīram kaut
kas iepatīkas, bet man ne, te atkal man kaut kas šķiet pieņemams,
bet vīru neapmierina. Pamazām, pamazām, līdz nonācām Jelgavā. Tā nu
sanāca, ka Jelgava šķita pievilcīga visai mūsu ģimenei. Un ir arī –
paskatieties: te ir viss, kas ģimenei vajadzīgs! Citviet galvenā
problēma bija tā, ka viss neatradās vienuviet – skola ir, bet
dievnama nav, bērnudārzs tālu vai bērniem pēc skolas nav nekādu
nodarbību, ko apmeklēt, kaut kur jāved, jāmeklē. Bet Jelgavā ir
viss, kas mums vajadzīgs! Infrastruktūra te tiešām labi attīstīta.
Un tā jau trīs gadus Jelgavu saucam par savām mājām. Es vēl saku
tā: Jelgava ir mans izmērs. Tā arī ir – lai arī Balvi ir mana
dzimtā puse, kas vienmēr man būs sirdij ļoti tuva, tomēr man tur
bija par šauru. Savukārt Rīga – par plašu. Jelgava? Īsti mans
izmērs, jo tā nav tik maza, lai te valdītu provinciālisms, bet nav
tik liela, lai neizstaigātu kājām. Un galvenais, ka tas neieviesa
lielas korekcijas mūsu dzīvē – vīrs joprojām var turpināt darbu
Rīgā, bet šeit mēs kopā varam baudīt mājas sajūtu. Patiesībā jau
tie bija praktiski apsvērumi, kas mūs atveda uz pilnīgi svešu
pilsētu, bet es tagad skatos no malas un redzu – nu ir taču tā
Jelgava skaista!» atzīst Iveta Šaicāne.