Pilsētā

«Kultūršoks man būšot nevis tad, kad ieradīšos Āfrikā, bet gan atbraucot atpakaļ. Tā vismaz man teikuši cilvēki, kas tur bijuši brīvprātīgajā darbā. Tikai tad es sapratīšot, ka te, Latvijā, un citās attīstītajās valstīs visapkārt ir vien skaistas dekorācijas, bet tur, Āfrikā, īstā dzīve, kurā jācīnās, lai izdzīvotu,» teic teju divdesmit gadus vecā Līva Levica.

Sintija Čepanone

«Kultūršoks man būšot nevis tad, kad ieradīšos Āfrikā, bet gan
atbraucot atpakaļ. Tā vismaz man teikuši cilvēki, kas tur bijuši
brīvprātīgajā darbā. Tikai tad es sapratīšot, ka te, Latvijā, un
citās attīstītajās valstīs visapkārt ir vien skaistas dekorācijas,
bet tur, Āfrikā, īstā dzīve, kurā jācīnās, lai izdzīvotu,» teic
teju divdesmit gadus vecā Līva Levica.

Jau pašlaik Līva ir Dānijā, bet augustā no turienes dosies uz Beiru
Mozambikā, lai pusgadu kā brīvprātīgā strādātu ar HIV pozitīviem
cilvēkiem un ielu bērniem. Līva gaidāmo uztver kā kārtējo
izaicinājumu, dzīves «piespēlētu» iespēju vēl labāk izzināt sevi,
garīgi izaugt. Un viņa ir pārliecināta, kas tas iespējams, vien
daloties ar citiem: pieredzē, zināšanās, mīlestībā, savā laikā un
pat smaidā. «Hei, lielā dzīve, es nāku!» apņēmīgi uzsauc Līva un
«Jelgavas Vēstnesim» atklāj savu dzīves redzējumu.

«Svētelis» iemāca
patstāvību
Pagājušajā gadā Līva absolvēja vidusskolu un nolēma, ka tikai
papīra dēļ studēt augstskolā nevēlas. Arī tas, ar ko vēlas saistīt
savu nākotni, viņai vēl īsti skaidrs nebija, tādēļ, ilgi nedomājot,
viņa piekrita Ingrīdas (Ingrīda Lisovska, radošo domu un darbu
centra «Svētelis» vadītāja – red.) piedāvājumam pamēģināt sevi
realizēt brīvprātīgajā darbā. «No Ingrīdas uzzināju, ka ir iespēja
strādāt Āfrikā. Aizpildīju pieteikuma anketu. Mazliet jau baidījos,
ka saņemšu atteikumu, jo tādas nopietnas pieredzes šajā jomā man
nebija, taču mēģināju: būs – būs, nebūs – nebūs!» stāsta Līva. Un
pieredze izrādījās krietni mazsvarīgāka par meitenes lielo
apņemšanos sevi realizēt, palīdzot citiem, un viņa saņēma
«ceļazīmi» uz Āfriku. «Apzinos, ka tas būs ne tikai fiziski, bet
arī psiholoģiski grūti, bet es esmu tam gatava,» saka Līva.
Izrādās, gluži svešs brīvprātīgais darbs Līvai nebija – Ingrīdas
mudināta, viņa aktīvi iesaistījās «Svēteļa» ikdienā, tostarp tīrīja
telpas, mazgāja traukus, pieskatīja mazākos centra dalībniekus,
vasarā palīdzēja organizēt nometnes. «Sākumā bija grūti. Vēl jo
vairāk tādēļ, ka nebiju komunikabla, drīzāk gan – sevī noslēgusies.
Taču ar katru vasaras nometni es «atvēros», iepazinos ar bērniem un
apjautu, ka es viņiem varu dot savu laiku, enerģiju, pieķeršanos un
viņi to novērtē daudz vairāk nekā materiālās vērtības,» Līva prāto,
ka tieši šī pieredze viņai ļaus sastrādāties arī ar ielu bērniem
Āfrikā.

Pelna naudu Āfrikai
Šīs nedēļas sākumā Līva devās uz Dāniju, kur vēl mēnesi kopā ar
citiem brīvprātīgajiem pelnīs naudu braucienam uz Āfriku. Summa,
kāda nepieciešama, ir visai iespaidīga – vairāk nekā seši tūkstoši
latu, un to organizācija, kas rīko šo braucienu, lika pašiem arī
nopelnīt, piedāvājot vien iespēju, kur to izdarīt. Un vispirms Līva
devās uz Angliju, kur strādāja piecus mēnešus, piemēram, tirgoja
avīzes, labdarībai vāca un pakoja drēbes. Tagad, atskatoties uz tur
pavadīto laiku, Līva smaida. Taču tas bija pirmais lielais
pārbaudījums – tik ilgi prom no saviem mīļajiem, turklāt svešā
valstī. «Patiesībā tas bija ļoti, ļoti grūti. Īpaši sākumā, kad
vienā mājā vajadzēja dzīvot kopā ar pilnīgi svešiem cilvēkiem no
visas Eiropas. Pirmajā nedēļā es tikai vēroju, pat īpaši
nesarunājos, jo nebiju pārliecināta par savām angļu valodas
prasmēm,» atceras jauniete. Viņa neslēpj, ka vēlāk situācija
būtiski mainījās, turklāt augusi arī viņas pašapziņa.
Uzreiz pēc tam Līva devās strādāt uz Dāniju, kur vairāk bija
iesaistīta saimnieciskajos darbos. «Tur es mazgāju grīdas, gatavoju
ēst, un pārņēma tāda dīvaina sajūta – es taču reiz to visu jau esmu
darījusi «Svētelī». Tātad – mainās dekorācijas, cilvēki visapkārt,
taču ir vērtības, kas paliek nemainīgas,» prāto jauniete.

Pašas rūgtā pieredze
dod rūdījumu
Kaut arī dienas ritms bija ļoti spraigs, līdztekus naudas
pelnīšanai vajadzēja arī atlicināt laiku mācībām un citām
aktivitātēm, kas lieti varētu noderēt, strādājot Āfrikā. Līva
atklāj, ka tagad viņa daudz labāk pazīst ne tikai sevi, bet arī
cilvēkus. «Mēs visi bijām viena komanda. Kā paši smējāmies – kopā
savākušies trakie, izstumtie, dzīves pazudušie. Taču, kaut arī ļoti
līdzīgi, mēs bijām atšķirīgas personības,» Līva stāsta, ka vieni,
tostarp viņa, ikvienu pārbaudījumu uztvēra kā izaicinājumu un
pielika visas pūles, lai nepadotos pirmo grūtību priekšā, turpretim
citi tikai gaudās, gaidīja, kad viņa vietā strādās kāds cits. «No
kopumā 15 cilvēkiem, kas strādājām Dānijā, izturēja seši, un tie
tad arī dosies uz Āfriku. Pārējie salūza,» nosaka Līva.
Līva prāto, ka līdz galam viņai palīdzēja izturēt «rūdījums», kas
gūts ne būt ne vienkāršajā pašas dzīves pieredzē. «Tur jau mēs
bijām ne tikai tādēļ, lai nopelnītu naudu. Nepārtraukti tika
pārbaudīta arī mūsu psiholoģiskā izturība – vai garīgi nesalūzīsim
Āfrikā. Piemēram, visu dienu tu to vien tik esi darījis kā
strādājis, lasījis pie mājām izliktos lietoto drēbju maisus. Dienas
beigās ir pilnīgs spēku izsīkums un vienīgā vēlēšanās ir atvilkt
elpu. Taču, tiklīdz esi noskaņojies atpūtai, tā izdzirdi: «Un tagad
jums ir jāizdara vēl tas un tas…» Tajos brīžos tiešām gribējās
padoties, taču, kaut sakostiem zobiem, es izturēju,» gandarīta ir
Līva.
Pēc nepilna mēneša pārbaudījumu laiks būs garām, un Līva lēš, ka ap
15. augustu viņa jau būs Āfrikā – Mozambikas pilsētā Beirā.

Nevis dot, bet palīdzēt
Līva visas pūles veltījusi tam, lai Āfrikā varētu strādāt ar HIV
pozitīviem cilvēkiem un ielu bērniem. «Ikdienā man būs jātiekas ar
HIV pozitīvajiem un jāmotivē nepadoties, jāatbalsta, jāmāca
sadzīvot ar šo situāciju. Jācenšas mainīt šo cilvēku domāšana,
mudinot viņus ārstēties, pašiem justies atbildīgiem,» Līva atklāj
savu redzējumu par gaidāmajiem pienākumiem. Vai tie viņu nebiedē?
Līva noliedzoši pamāj ar galvu. Tāpat kā nebiedē tikšanās ar ielu
bērniem – viņa ir gatava strādāt, lai mazajiem ikdienu padarītu
krāsaināku. «Taču es noteikti nenodarbošos ar labdarību – nevienam
no mums, brīvprātīgajiem, nav jāpienes viss uz paplātes, citādi
cilvēki var arī nenovērtēt viņu labā paveikto. Protams, Eiropas
standartus tur neieviesīsim, bet to, ka var dzīvot arī citādāk,
parādīsim gan,» Līva atklāj brīvprātīgā darba filosofiju: ja gribi
bērnu rotaļu laukumu – lūdzu! Mēs palīdzēsim sagādāt materiālus tā
būvniecībai, bet jāceļ būs pašiem. «Domāju, ka kopā ar bērniem mums
izdosies uzcelt kādu rotaļu laukumu, varbūt pat ne vienu vien,
iemācīt viņiem rēķināt, nodziedāt kādu dziesmu,» prāto Līva,
uzsverot, ka viņa ir gatava iesaistīties ikvienā aktivitātē, kas
vietējiem dzīvi ļautu skatīt citās krāsās. Protams, viņa ir gatava
arī tam, ka priekšstats, kā visam Āfrikā būtu jānotiek, var tikt
sagrauts, jo realitātē vienmēr jāraugās no konkrētas
situācijas.
«Mazliet jau žēl, ka pavisam noteikti nezinu, kā būs, un, kravājot
ceļa somu, nevaru paredzēt, kas man būs nepieciešams,» Līva atklāj,
ka jau pašlaik visvairāk vietas somā aizņem nevis personīgās
mantas, bet papīrs, zīmuļi un citas lietas, kas mums liekas
pašsaprotamas, bet turienes bērniem ne.
 
Žirafes pa ielām neskraida
Apcerējumos par to, kāda ir Āfrika, Līva daudz neiegrimst. «Mēs
dzīvosim Mozambikas pilsētā Beirā, un tā, kā jau pilsēta, ir
salīdzinoši attīstīta – žirafes pa ielām neskraida, ir lielveikali,
bagātnieku kvartāli. Mums tur būs nodrošināts viss dzīvei un darbam
nepieciešamais, tostarp interneta pieslēgums,» atklāj meitene. Taču
viņa ir gatava strādāt arī laukos. «Tieši tur esot tā īstā dzīve –
cilvēki mitinās māla būdās, valda nabadzība, netīrība. Tieši tur
mūsu atbalsts būs nepieciešams visvairāk – nevis iztīrīt viņiem
māju, bet izdarīt tā, lai viņi paši saprastu, ka nabadzība un
netīrība nav viens un tas pats,» prāto Līva, apliecinot gatavību
cilvēkiem iemācīt noticēt saviem spēkiem. Turklāt tam viņa pati ir
gājusi cauri.
Taujāta par valodas barjeru un mentalitātes atšķirību, Līva
pasmaida: «Es vairs nebaidos komunicēties, turklāt valoda ir tikai
neliela daļa no plašajām sazināšanās iespējām. Galu galā – mēs visi
esam cilvēki, tādēļ esmu pārliecināta, ka mēs sapratīsimies.» Viņa
arī neslēpj, ka tur baltie cilvēki spējot iedvest daudz lielāku
uzticību nekā tumšādainie, tādēļ pieļauj – tas varētu būt viens no
faktoriem, kas sadarbību veicina. «Es ļoti gribētu redzēt, kā mani
pūliņi attaisnojas, taču, visticamāk, tas tik ātri nenotiks. Sarunā
ar kādu izbijušu būvnieku, kurš izšķīrās par labu brīvprātīgajam
darbam, nonācām pie secinājuma, ka būvēt māju ir krietni vienkāršāk
nekā «būvēt» cilvēku, jo pirmajā gadījumā tu ātri vien redzi
rezultātu, savukārt, lai redzētu, kā izaug cilvēks, var būt
nepieciešami pat vairāki gadi,» tā Līva.
Uz jautājumu, kas pašlaik Līvai sniedz vislielāko gandarījumu, viņa
atbild neminstinoties: «Apziņa, ka es ar visu galā varu tikt pati.
Jā, jā, tā patstāvība jau arī sniedz vislielāko gandarījumu.
Turklāt es vairs nebaidos kļūdīties: ja vienreiz dabūšu pa
spurslām, līdīšu atkal, ja vien būšu pārliecināta par to, ka
tādējādi kādam varu palīdzēt.»