«Pasakām par papardes ziedu neticu, bet jāņuzāles gan eju lasīt. Noteikti izpušķoju arī mašīnu, bet pie dzīvokļa durvīm piespraužu pīlādža zaru – lai ļaunie gari netiek iekšā. Jā, jā – esmu māņticīgs,» smej «nieka» divus metrus «ar astīti» garais basketbolists Jānis Bambis.
Viņš pārliecināts, ka raženais augums attaisno spēcīgo vārdu. «Jānis. Skan labi! Tāds īsta vīra vārds!» prāto basketbolists, kurš savu vārdu «mantojis» no vecvectēva, un piebilst, ka svētkos tiešām sajūtas kā īsts jāņubērns. Tas, kā svētki izvērtīsies, nav paredzams – labākās idejas rodas pēkšņi un ar rezultātu visi ir apmierināti. Arī šis gads nav izņēmums – kur tiks plūktas jāņuzāles, viņš vēl nezina, taču par to, ka pasākums būs īpašs, šaubu nav. «Svētkos parasti visi esam kopā – ģimene, draugi, radi –, tieši tādēļ katri Jāņi man īpaši, ļoti emocionāli un reizē arī jautri.» Kaut arī raženais augums ļautu pievārēt ne vienu vien lielo Jāņu ugunskuru, Bambis neslēpj, ka «ar šo traumatisko sporta veidu» jau sen kā nenodarbojas, toties citas senču tradīcijas ir lielā cieņā, tostarp neatņemama svētku sastāvdaļa ir ozolzaru vainags, kas, mammas uzpīts, vienmēr rotā raženā dēla galvu. «Viens vainags man ir noteikti, un parasti jau kāds pamanās sarūpēt vēl un vēl vienu,» Jānis atceras, ka vienu gadu viņam būtu vajadzīgas pat sešas galvas, lai varētu salikt visus sadāvinātos vainagus. Izrādās, Jānim savulaik bijusi «darīšana» arī ar Līgu. «Tas vēl bija skolā – mēs, puiši, bijām tādi ļoti atraktīvi, tādēļ skolotāja, lai mūs nomierinātu, allaž sēdināja pārī ar meiteni. Un man tīši vai netīši «trāpījās» Līga,» smej Jānis, kuru, tiesa gan, tikai retais mēdz uzrunāt vārdā.
6.3 °C,
2.6 m/s,
96.2 % 
6.3 °C,
2.6 m/s,
96.2 %