Pilsētā

Pieprasītākos pārtikas produktus – maizi, pienu un gaļu – atšķirībā no jauna uzvalka vai kleitas diezin vai, arī īpaši cītīgi meklējot, pircējs atradīs kādā vietā uz pusi lētāk nekā citur, taču ar pārtikas cenām ir citādi: arvien biežāk tiek meklētas atbildes, kāpēc ražotājs savu produkciju pārstrādātājiem spiests pārdot par niecīgu cenu, bet mums veikalā tā jāpērk par nesamērīgi augstu.

Sintija Čepanone

Pieprasītākos pārtikas produktus – maizi, pienu un gaļu –
atšķirībā no jauna uzvalka vai kleitas diezin vai, arī īpaši cītīgi
meklējot, pircējs atradīs kādā vietā uz pusi lētāk nekā citur, taču
ar pārtikas cenām ir citādi: arvien biežāk tiek meklētas atbildes,
kāpēc ražotājs savu produkciju pārstrādātājiem spiests pārdot par
niecīgu cenu, bet mums veikalā tā jāpērk par nesamērīgi
augstu.

Pašiem veikalniekiem gan tā nešķiet – viņi lēš, ka uzcenojums esot
vien vidēji 20 procenti, un cenas veikalu plauktos sauc par
adekvātām.
Kamēr tirgotāji spītīgi turas pie saviem apgalvojumiem, pircēji
arvien rūpīgāk pēta cenas un iepirkties izvēlas tur, kur dabūjama
lētāka vai svaigāka produkcija.
Taujājot par vietu, kur jelgavnieki iegādājas pārtikas produktus,
aizvien biežāk var dzirdēt atbildi: «Lielveikalā. Tur ir ērtāk,
viss vienuviet, turklāt preču cenas vairs neatšķiras no tirgus.»
Tomēr netrūkst arī tādu, kas atsevišķu produktu cenu starpību
pamanījuši – veikalā dārgāk, tāpēc dodas uz tirgu. 

Cik zaļi ir zaļumi?
«Manuprāt, tirgū šo to tomēr var iegādāties par zemāku cenu, jo var
pakaulēties, turklāt prece te noteikti ir svaigāka. Piemēram,
svaiga cūkgaļa – tirgū labu gabaliņu varu nopirkt par 1,60 – 1,80
latiem kilogramā, veikalā bez 2,30 latiem nemaz neej klāt!» saka
pensionāre Laimrūta Jumiķe, kas tirgū parasti iegādājas arī piena
produktus, kādu zaļumu un dārzeni.
Tirgus pārdevēji atzīst, ka lielākā krīze jau pārvarēta un pamazām
viss nostājas savās vietās. Tikko parādījās lielveikali, dzīvība
tirgū apsīkusi, taču pamazām tā atgriežas. «Es kā tirgotāja to ļoti
izjūtu: lielveikalos visas preces – gan pārtikas, gan nepārtikas –
ir vienuviet, tur var piedāvāt akcijas, līdz ar to pircējam tas ir
gan ērtāk, gan lētāk. Bet mēs cenu būtiski nolaist nevaram,» Rūta
Buse no Svētes, kas uz tirgu atvedusi pašas audzētus dārzeņus un
zaļumus, atzīst, ka tirgošanas apjomi būtiski sarukuši. «Tirgū pērk
arvien mazāk un mazāk. Vakar ietirgoju tikai 20 latus. Ja no tā
atņem trīs latus darbadienā, četrus brīvdienā, ko maksāju par
vietu, benzīnu, ko iztērēju ceļam, pāri daudz nepaliek. Knapi pa
nullēm tieku cauri,» viņa atklāj, līdztekus citiem lauku labumiem
par 1,50 piedāvājot kilogramu sīpolloku, par 1,20 – jaunos
burkānus, par 1,50 – lapu salātus, par 25 santīmiem – buntīti
diļļu. Līdzīgas cenas ir visiem dārzeņu un zaļumu pārdevējiem
tirgū. Tirgotāja Elita neslēpj – tādu, kas šausmās saķer galvu,
ieraugot sīpolloku cenu – 1,20 latu –, netrūkst, taču viņai atbilde
parasti jau gatava: «Ejiet uz lielveikalu un pērciet par pieciem
latiem kilogramā!»
«Kad Latvijā ir ražas laiks, «Rimi» veikalos lielākā daļa dārzeņu
ir no Latvijas. Savukārt «nesezonā» pašu  audzētu dārzeņu un
augļu īpatsvars sarūk,» pauž «Rimi Latvia» mārketinga un
sabiedrisko attiecību vadītāja Zane Eniņa. Pārlūkojot «Rimi» zaļumu
stendu, šķiet, ka sezona tā īsti vēl nav sākusies, jo tie
lielākoties auguši Igaunijā, Itālijā, Maķedonijā. Piemēram, 200
grami salātu no Igaunijas maksā 0,78 latus, buntīte (30 grami)
itāliešu diļļu – 88 santīmus, savukārt par kilogramu jauno kāpostu,
augušu Maķedonijā, jāšķiras no 58 santīmiem. Vien 2. šķiras
sīpollokus, audzētus Latvijā, var iegādāties par 4,65 latiem
kilogramā.
Arī lielveikalā «Maxima» galvenokārt nopērkami citviet auguši
zaļumi – kilograms jauno kāpostu no Nīderlandes maksā 85 santīmus,
kilograms diļļu no Itālijas – 4,89 lati.
  
Pēcpusdienā
tirgū – lētāk
«Nav ne lētāk, ne dārgāk, bet citādāk gan,» tā, salīdzinot ar
lielveikaliem, par svaigu gaļu saka kāda pārdevēja tirgū. Par
pircēju trūkumu viņa nesūdzas, jo tirgū svaigu gaļu iegādājas tie,
kas novērtē kvalitāti, un tādu netrūkst. «Pircēji zina, ka tirgū
pārdod gaļu, kas nākusi tieši no audzētāja – tikko cirstu, svaigu
–, turklāt jo lielāku daudzumu gaļas grib nopirkt, jo par zemāku
cenu to var iegādāties,» pārdevēja atklāj, ka ikviens tirgotājs ir
ieinteresēts iztirgot visu produkciju, tieši tādēļ īsi pirms tirgus
slēgšanas lielai daļai svaigas gaļas cena par pārdesmit santīmiem
tiek pazemināta. No rītiem cūkgaļa tirgū maksā, sākot no diviem
līdz pat teju četriem latiem par kilogramu. Piemēram, lai tirgū
iegādātos cūkas karbonādi, jārēķinās ar vidēji 3 – 3,70 latiem,
šķiņķi var nopirkt par 2,30 – 2,70, cauraudzi – 1,80 – 2 latiem.
Svaigas gaļas tirgotāji atzīst, ka cenu lielā mērā ietekmē ražotājs
– atkarībā no pakalpojuma izmaksām cūkaudzētājs cenu var pazemināt
vai, gluži otrādi, paaugstināt, taču ir garantija, ka cūka augusi
tepat Elejas, Glūdas vai kādā attālākā pagastā tepat Latvijā.
Par svaigas cūkgaļas izcelsmi lielveikalu cenu zīmes gan klusē,
taču, lai svaigu cūkgaļu iegādātos lielveikalos, jārēķinās ar
nedaudz lielāku maksu par kilogramu.
Piena produktiem
un maizei cena līdzīga
Krietni pieticīgāks tirgū ir piena produktu piedāvājums, jo agrāk
pārpildītajā piena paviljonā šo preci piedāvā vien SIA «Miezītes
serviss» – tas pats uzņēmums, kas nelielā veikaliņā turpat tirgus
teritorijā. «Galvenokārt izvēlamies Tukumā ražotos piena produktus,
jo tie ir gan kvalitatīvi, gan salīdzinoši lētāki. Turklāt mums
katru dienu tiek piegādāta svaiga prece,» saka pārdevēja Inese.
Viņa spriež, ka cenu starpības salīdzinājumā ar lielveikaliem piena
produktiem praktiski nav – dažkārt tur iespējams iegādāties pat
izdevīgāk, jo lieltirgotāji var atļauties akcijas.
Kā novēroja «Jelgavas Vēstnesis», tirgū liels pieprasījums pēc
sveramajiem piena produktiem. Piemēram, Bauskā ražoto sveramo
sviestu (82,5%) tirgū iespējams iegādāties par 3,75 latiem
kilogramā, biezpienu – par 2,20 latiem, savukārt lita krējuma
izstrādājuma cena ir 85 santīmi.
Pārlūkojot piena produktu sortimentu lielveikalā, nākas secināt, ka
tas ir krietni daudzveidīgāks nekā tirgū un gluži tāpat kā maizei
cenu starpība ir minimāla – vien pāris santīmu. Un lielveikalā
uzrunātie pircēji ir vienisprātis – apsverot visus «par» un «pret»,
piena produktus izdevīgāk ir iegādāties lielveikalā, nevis
tirgū.
Kā skaidro «Maxima» preses sekretārs Ivars Andiņš, piena produktu
cenas pēdējā laikā atsevišķi ražotāji, piemēram, «Tukuma piens»,
noteiktām produktu grupām «Rīgas piensaimnieks» un Rīgas Piena
kombināts, ir pazeminājuši, tādējādi arī lielveikalos šo ražotāju
produkciju attiecīgi iespējams tirgot par pircējam izdevīgāku cenu.
«Sācies mērens atsevišķu produktu cenu samazinājums,» tā
I.Andiņš.
Piena produktu ražotāji neatklāj cenu politiku, tostarp, kādēļ cena
sarukusi, taču tirgotāju aprindās lēš, ka tas tādēļ, ka
«aizklapējies» ienesīgais ārzemju tirgus. Proti, vēl pagājušajā
gadā piens ticis pārstrādāts pulverī un par augstu cenu pārdots
ārzemēs, savukārt šogad to vairs neņem pretī, tādēļ liels daudzums
piena, ko pērn izmantoja šim mērķim, jārealizē vietējā tirgū, ko
var izdarīt, vien pazeminot cenu. 

Kur paliek starpība?
Kamēr veikalā pienu pērkam pat par 70 santīmiem, zemnieki to
spiesti uzpircējiem pārdot par 16.
«Manā saimniecībā ir 18 govis. Dienā izslaucu vidēji 250 – 300
litrus piena, kurus piensaimnieku kooperatīvajai sabiedrībai
«Pienava» nododu par 16 santīmiem litrā. Savējiem litru piena «no
rokas» tirgoju par 50 santīmiem litrā. Tad rēķiniet – uz tonnu
piena es zaudēju turpat 40 latus,» «vienkāršo matemātiku» atklāj
kādas zemnieku saimniecības īpašniece.
Matemātika vienkārša, bet nelegāla – zemniekam nav tiesību tirgot
«pa tiešo»: oficiāli vari saņemt savus 16 santīmus par litru un
brīnīties, kur tā cena veikalā izaug līdz 70. ««No rokas»
lauksaimnieki tirgot nedrīkst: lai to darītu, jāiziet vesela
procedūra, un tas viss maksā bargu naudu, bet šādas produkcijas
pieprasījums ir liels, un kāpēc atteikties no šādas gan tirgotājam,
gan pircējam izdevīgas «andeles»? Cilvēki jau arī nav muļķi – zina,
ka no veikalā pirkta piena ne krējumu nosmelt, ne rūgušpienu iegūt,
tieši tāpēc izvēlas pirkt «no rokas»,» tā zemniece.
Viņa gan pati nerealizē biezpienu un krējumu, taču zina teikt, ka
kolēģi par kilogramu īsta lauku biezpiena prasa 2,50 latus,
savukārt puslitrs krējuma (nevis krējuma izstrādājuma) pie viņiem
maksā latu.
Līdzīga situācija ir arī ar cūkgaļu. «Par kilogramu cūkgaļas
veikalos prasa apmēram divus trīs latus – es savējiem pašlaik
tirgoju par vidēji 1,85 latiem. Citiem cena ir vēl zemāka,» atklāj
saimniece.
Kāpēc šāda cenu starpība? Kā skaidro kāds cūkaudzētājs – tas tāpēc,
ka «Latvija ir muļķu zeme». «Agrāk saimnieks cūku gaļas
realizēšanai drīkstēja kaut mājās, tagad visam jābūt sertificētam,
un pat uz kautuvi lops jānogādā ar sertificētu transportu. Par to,
lai sertificētā kautuvē nokautu bekonu, man jāmaksā 12 latus, lai
sivēnmāti – 18 – 20. Sarēķinot visus šos izdevumus, sanāk, ka
ceturtā daļa cūkas vienkārši izkūp gaisā un mana kā audzētāja peļņa
sanāk labi ja 15 procenti no viena lopa, nemaz nerēķinot savu
ieguldīto darbu,» skaidro cūkaudzētājs.
Taču, tiklīdz jautājums par cenu starpību tiek adresēts
pārstrādātājiem vai tirgotājiem, dzirdamas vien izvairīgas atbildes
par līgumiem, komercnoslēpumiem un godīgumu.
Ja pārstrādātāji pa lielākai daļai vispār klusē, cik no 70
santīmiem par piena litru paliek viņu kabatā, tad tirgotāji vēl ir
mazliet pielaidīgāki.
I.Andiņš apgalvo, ka tas ir apmēram 20 procenti. «Turklāt pārtikas
produktiem uzcenojums ir mazāks nekā nepārtikas precēm,» viņš teic,
neslēpjot, ka katrs tirgotājs cenu precēm nosaka atkarībā no
kopējās situācijas tirgū, tostarp salīdzinot to ar konkurentiem,
tādējādi «lielveikalu uzcenojums ir objektīvs». Uz aptuveni 20
procentu uzcenojumu lielveikalos «mazie» tirgotāji gan raugās
skeptiski un šim ciparam netic. Viņuprāt, tas patiesībā ir krietni
lielāks. Līdzīgi uzskata arī zemnieki, norādot, ka citādi pārāk
iespaidīga summa «izkūp gaisā».