Pilsētā

Pirms maija svētku brīvdienām «Jelgavas Vēstneša» redakcijā telefonakcijas laikā uz lasītāju jautājumiem atbildēja Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Rita Stūrāne. Šķiet, šoreiz atkal pierādījās – iedzīvotāju galvenā rūpe ir iespēja saņemt sociālos pabalstus no pašvaldības, taču Sociālo lietu pārvaldes pārziņā ir arī virkne citu uzdevumu un pienākumu. Par dažiem no tiem paspējām pārrunāt starp iedzīvotāju jautājumiem.

Kristīne Langenfelde

Pirms maija svētku brīvdienām «Jelgavas Vēstneša» redakcijā
telefonakcijas laikā uz lasītāju jautājumiem atbildēja Jelgavas
Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Rita Stūrāne. Šķiet, šoreiz atkal
pierādījās – iedzīvotāju galvenā rūpe ir iespēja saņemt sociālos
pabalstus no pašvaldības, taču Sociālo lietu pārvaldes pārziņā ir
arī virkne citu uzdevumu un pienākumu. Par dažiem no tiem paspējām
pārrunāt starp iedzīvotāju jautājumiem.

Pašvaldības sociālais palīdzības dienests izveidots pirms 13 gadiem
– 1995. gadā, un R.Stūrāne uzsver, ka tad galvenokārt tas bija
orientēts uz trūcīgiem cilvēkiem, kam pienākas materiāla palīdzība,
pabalsti.

Cik gatavi esam
darīt paši savā labā?
«Taču, ja mēs tā vēsturiski atskatāmies, tad tagad droši var
apgalvot, ka koncepcija ir būtiski mainījusies – Sociālās pārvaldes
galvenā funkcija noteikti nav tikai pabalstu dalīšana. Tagad jau
pati jēga ir cita – mūsu uzdevums ir stimulēt, lai uzlabotu cilvēka
situāciju: veicinātu viņa karjeru, veselības saglabāšanos. Jo ar
materiālu palīdzību jau neko nevar atrisināt – tā ir cīņa ar sekām:
daudz būtiskāk ir ļaut cilvēkam saprast, ka viņam pašam ir jāspēj
uzņemties rūpes par sevi, tikt galā ar radušos situāciju, jāvēlas
tā mainīt. Tāpēc virkne noteikto līdzdarbības pasākumu vērsti tieši
uz to, lai cilvēks pats būtu gatavs pārmaiņām. Taču mainīt cilvēku
ir ļoti grūti, tāpēc vēl arvien ir ļoti daudz tādu, kas nav gatavi
paši kaut ko darīt – viņu vienīgā vēlme ir saņemt materiālu
palīdzību,» spriež R.Stūrāne, piebilstot, ka netrūkst pilsētnieku,
kas, tiklīdz uzzina par to, ka būs arī pašam līdzi jādarbojas,
gatavi atteikties pat no pabalsta.
Un šeit pat nav runa par to, ka kādam liktu iet strādāt
labiekārtošanas darbos. «Bieži vien līdzdarbība ir vienkārša savas
dzīves sakārtošana – kādam dokumenti nav kārtībā, tie jāatjauno,
citam vajadzētu apmeklēt kādus kursus, lai atgrieztos darba tirgū,
kādu varbūt nosūtām uz medicīniskiem izmeklējumiem, lai
pārliecinātos, vai viņš tiešām nevar strādāt. Tāpat nereti
nepieciešams nokārtot oficiālus šķiršanās dokumentus, lai saņemtu
vienu vai otru palīdzību. Tas jau nav nedz pašvaldībai, nedz
kaimiņam – tas ir paša cilvēka labā. Ir mums gadījumi, kad cilvēka
ienākumi nav pat garantētā minimālā ienākuma līmenī (27 lati
mēnesī), viņš ierodas, saņem pabalstu par pirmo mēnesi, bet mēs tad
nu gaidām, kad viņš nāks noslēgt ar mums līgumu un sāks
sadarboties. Bet pazūd ar galiem – pirmo naudiņu saņem un no
pārējām iespējām atsakās tikai tāpēc, ka pašam kaut kas jādara.
Likt mainīt domāšanu šādiem cilvēkiem ir ļoti grūti,» tā
R.Stūrāne.

Bērnunamā audzēkņu
skaits rūk
Viena no Sociālo lietu pārvaldes pakļautības iestādēm ir Bērnu
sociālās aprūpes centrs, kur pēdējos gados būtiski sarucis bērnu
skaits. Jautāta, vai tas nozīmē, ka bez vecāku gādības palikušu
bērnu patiesi kļūst mazāk, R.Stūrāne gan atbild noliedzoši: «Te ir
cits aspekts – mēs arvien vairāk strādājam pie tā, lai tikai pašā
galējā situācijā bērns nonāktu bērnunamā. Pirmām kārtām visas pūles
tiek veltītas tam, lai atrastu audžuģimenes, un ļoti aktīvi strādā
bāriņtiesa,» tā R.Stūrāne.
Taču izrādās, ka Jelgavā šobrīd nav nevienas audžuģimenes. «Jā,
mūsu bērni visbiežāk nonāk ģimenēs laukos. Nav noslēpums, ka
audžubērnu pieņemšana nav tikai labdarības pasākums – būtiska
nozīme te ir arī materiālajai pusei. Laukos tā ir svarīgāka nekā
pilsētā. No vienas puses, tas nedaudz apgrūtina situāciju, jo mūsu
darbiniekiem nav iespējams cieši sekot bērnu gaitām, kas nonāk citā
pašvaldībā, taču, sadarbojoties ar otras iesaistītās pašvaldības
sociālo dienestu, parasti rūpīgi ģimeni uzmanām,» skaidro
R.Stūrāne.
Ja agrāk bērnunamā uzturējās pat 116 bērni, tad tagad skaits
sarucis līdz 64 bērniem 2007. gadā.
Tas nozīmē, ka arī ēkas noslogojums nav tik liels. «Jā, tas mums ir
ļāvis vienā no ēkas korpusiem izvietot Bērnu un ģimenes atbalsta
centru, kur sociālie pakalpojumi tiek sniegta ģimenēm ar bērniem,»
uzsver R.Stūrāne.

10 gados 641 apmeklētājs nonāk nakts patversmē
Pirms pāris mēnešiem desmit gadu pastāvēšanas jubileju svinēja
nakts patversme. R.Stūrāne atzīst – cik nepieciešama tā bija pirms
desmit gadiem, tik aktuāla tā ir arī šobrīd. «Klientu skaits ir
liels – gadā patversmē uzturas pat 129 apmeklētāji. Diemžēl ir arī
tādi, kas visu šo desmit gadu laikā tā arī nav spējuši nokārtot
savu dzīvi – kā viņi bija vieni no pirmajiem apmeklētājiem
patversmē, tā ir vēl šodien – tādu cilvēku ir ap deviņiem. Taču
tajā pašā laikā ir arī cilvēki, kuriem, sekmīgi sadarbojoties ar
patversmes vadību un mūsu speciālistiem, tomēr ir izdevies
izrauties no šī apļa – 2006. un 2007. gadā astoņi cilvēki ir
atraduši sev jaunas mājas un nu vairs viņi naktsmājas nemeklē
patversmē,» stāsta R.Stūrāne.

Higiēnas centrs
bija vajadzīgs jau sen
Viens no jaunākajiem Sociālo lietu pārvaldes «bērniem» ir Higiēnas
centrs, kas izvietots Pulkveža O.Kalpaka ielā 9. Tajā trūcīgajiem
iedzīvotājiem ir iespēja gan izmazgāt veļu, gan izmantot dušu.
Neapšaubāmi, šāds pakalpojums pilsētā bija nepieciešams jau sen.
Neliels ieskats tajā, kā cilvēki, kuriem mājās nebija iespēja
nomazgāties, to risināja līdz šim: sporta zāle, tai līdzās dušas.
Kopā ar sportistiem uz «treniņu» ierodas kungs ar savu paveco
mammīti un aktīvi meklē dušas telpu – izrādās, ka tā ir viņu
ikdiena: viņi ierodas publiskajās sporta bāzēs, kur dušas izmanto,
lai nomazgātu nevis sviedrus pēc treniņa, bet…
«Jelgavnieki tiešām novērtē šo jauno iespēju – mums pat ir tādi
brīži, kad tiešām cilvēkus jālūdz stingri ievērot noteikto laiku –
pusstunda dušas izmantošanai, lai neveidotos lielas rindas. Cilvēki
nāk te gan veļu mazgāt, gan paši mazgāties. Un, kas ne mazāk
būtiski, šeit iespējams piekļūt arī cilvēkiem ratiņkrēslā,» uzsver
R.Stūrāne.