«Iespējams, restauratora profesija nav tik populāra kā citas, taču šādi meistari būs vajadzīgi vienmēr, jo viss ar laiku noveco, bet mums taču tik ļoti gribas redzēt lietas acīm tīkamas,» spriež Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja restauratore Saiva Kuple.
Ritma Gaidamoviča
Šorīt restauratore turpinājusi iepriekšējā reizē aizsākto – tīrījusi gleznai virsmas netīrumus, lai varētu to nofotografēt. Nē, noslaucīt putekļus nemaz nav tik vienkārši, kā varētu domāt – pārlaid ar mitru lupatiņu, un gatavs. Šajā darbā viņa izmanto vien sīku irbulīti ar vates gabaliņu galā, kuru samitrina ar destilētu ūdeni, un tikai tad pa mazam gabaliņam veic tīrīšanu. Pašlaik jau viņa strādā pie Jelgavas pils maketa, un mēs esam klāt tieši tajā brīdī, kad sākas pils maketa logu izgriešana. Maketa izveide ir viens no lielajiem muzeja projektiem. «Agrāk muzejam bijis viens makets, taču laika gaitā tas nolietojies un nav eksponējams. Arheoloģiskie izrakumi pils apkārtnē veikti ļoti niecīgā apjomā, līdz ar to nezinām, kāda izskatījusies pils 16. un 17. gadsimtā, tāpēc tagad vadāmies pēc dažādām pieejamām gravīrām, ko kāds šajā laikā zīmējis. Izpētījām, ka tur bijusi konventa tipa pils ar četriem torņiem. Tad nu tagad arī veidoju to,» stāsta restauratore. «Te ir ļoti sīkas detaļas, kas prasa lielu pacietību un reizē arī uzmanību, visam jābūt ļoti precīzi,» tā Saiva. Radoša atmosfēra darbistabā Jau paraugoties apkārt, ir skaidrs – darba istabā valda ļoti radoša atmosfēra. Tā pilna dažādiem mākslas darbiem, prožektoriem, gaismām, galdiem un darbarīkiem. Lielāko daļu telpas aizņem divi lieli darbgaldi. Uz viena no tiem atrodas audekls ar dažiem krāsas pleķiem. Izrādās, ka tie nav tikai daži krāsas pleķi uz audekla, tā ir muzeja fondos glabātā vismaz četrus reiz trīs metrus lielā batālija «Kapitulācija pie Vilagosas», ko autors Vinsents Šmolkovskis gleznojis 1849. gadā. Šogad beidzot no Latvijas Kultūrkapitāla fonda saņemts finansējums gleznas darba rāmim, materiāliem, tāpēc arī sākts darbs pie tās. Tas ir otrs nozīmīgākais darbs, kuru māksliniece šā gada laikā plānojusi paveikt – beidzot gleznu varēs eksponēt un aplūkot visi jelgavnieki. Otru lielāko daļu no restaurācijas telpas aizņem savdabīgs aparāts – vakuuma galds. «Tā ir ļoti vērtīga tehnoloģija, kas ļauj profesionalitātes ziņā mums neatpalikt no pārējās pasaules. Uz tā liek gleznu, pārklātu ar līmi, kas ar vakuumu tiek piesūkta klāt galdam un tādā procesā kādu laiku noturēta. Rezultātā uz audekla salīmējas visi krāsu slāņi. Tas būtiski atvieglo darbu, jo vienīgā alternatīva būtu to pašu pa maziem laukumiņiem veikt ar gludeklīti. Tagad paralēli tam varu darīt citus darbus,» stāsta restauratore. Tā kā Saiva pēc specialitātes ir eļļas glezniecības restauratore, galvenokārt viņa atjauno gleznas. «Nerestaurēju papīru, akmeni, tekstilijas, bet daru nepieciešamos darbus, kas muzejam pēkšņi vajadzīgi. Piemēram, kādam koka priekšmetam vai skulptūrai jānoņem netīrumi, nedaudz jāpielabo. Ja nepieciešams, pakonsultējos ar kolēģiem un izdaru, jo nevar jau muzejs noalgot visus iespējamos restauratorus – akmens, koka un citus,» tā Saiva.
Katram darbam sava restaurācijas pase Katram darbam māksliniecei ir sava pieeja, jo ne visu atjaunošana tiek sākta ar putekļu tīrīšanu. «Vienai gleznai pirmais darbs var būt putekļu notīrīšana, bet citai – krāsas slāņa nostiprināšana, lai tas nebirtu. Nevar jau tīrīt netīrumus, ja no gleznas krāsa nāk nost. Tāpēc katra glezna tiek izvērtēta, nofotografēta, izpētīta. Tad arī izlemj, ko ar to darīs, soli pa solim uzrakstot restaurācijas programmu, kurā iekļauj visus sīkumus, vienojas, ar kādiem šķaidītājiem, instrumentiem un palīgierīcēm tiks strādāts pie šīs gleznas,» tā restauratore. Izrādās, katram restaurējamam darbam jāveido arī restaurācijas pase – jāfiksē, kāds ir darba stāvoklis pirms restaurācijas, restaurācijas uzdevums jeb programma, restaurācijas procesa apraksts un arī darba bildes, kāds tas izskatījies pirms un kāds – pēc paveiktā. Tā plauktā stāv saliktas vairākas kastes ar uzrakstu «Restaurācijas pases». Jautāta, cik darbu pases atrodas pērnā gada kastē, izrādās, ka pagājušajā gadā, strādājot divas dienas nedēļā, māksliniece restaurējusi aptuveni 25 dažāda lieluma muzeja fonda gleznas.
Ikdienas neatņemamā sastāvdaļa Protams, kā jau katram amata meistaram, arī restauratoram ir savi darba rīki, neskaitot lielās tehniskās iekārtas, kas atrodas darbistabā. Jautāju, kur tad tās restauratore glabā, jo uz galda redzami tikai daži asi nazīši. Tad nu māksliniece meklē savu somu, no kuras izvelk metāla kastīti un atver to. Redzot ikdienas darbarīkus, kurus viņa vienmēr vadā līdzi, šķiet, ka esam nonākuši zobārsta kabinetā, nevis pie restauratora. «Jā, tie ir zobārsta instrumenti – skalpeļi ar maināmiem asmenīšiem, stomatoloģiskā zonde – stienītis ar āķiem abos galos, šļirce. Ar šļircēm un stomatoloģisko zondi ievadu līmi vietās, kur nevar to izdarīt ar otu, piemēram, zem krāsas slāņa,» stāsta māksliniece. Protams, uzrodas arī kādas pazīstamākas lietas – naglas un āmurs. Īpaši interesants darbarīks šķiet mākslinieces elektroniskais gludeklis ar maināmiem uzgaļiem. «Ar to tiek gludināti dažādi gleznas fragmenti, kur tas nepieciešams, piemēram, ievadīta zem krāsas slāņa līme un attiecīgā temperatūrā tā tiek piesildīta, lai neatliptu no audekla,» stāsta restauratore, uzreiz arī ķeroties pie demonstrēšanas, kā tad tas notiek. Uz darbgalda pamanām PVA līmes pudeli, bet izrādās, ka tā nav «galvenā» līme – darbā lielākoties tiekot izmantota tāda, kas gatavota no truša ādas. Tā veikalos nopērkama sausā veidā, un viens kilograms šādas līmes maksā aptuveni 20 vai pat vairāk latu. Darbam līme tiek sagatavota attiecīgās proporcijās un siltumā, atšķaidot ar destilētu ūdeni.
Darba izmaksas lielas Taujāta, cik tad viena darba restaurācija izmaksā, māksliniece bez domāšanas atbild, ka restaurācija ir ļoti dārga. «Katrs restaurators jau var noteikt savu cenu, nav jau tādas vienotas tāmes, pēc kuras strādātu visi Latvijas meistari. Katrs pats var aprēķināt, cik viņš par attiecīgo darbu vēlētos saņemt – cik daudz laika, materiālu, zināšanu viņš ieguldījis darba atjaunošanā, cik sarežģīts tas bijis,» stāsta restauratore. Diezin vai kāds būs pamanījis ielās tirgotavu ar izkārti «Materiāli restauratoriem», tāpēc interesanti, cik tad viegli vai grūti ir sadabūt visu darbam nepieciešamo. Izrādās, šobrīd jau problēmas ar materiālu iegādi esot visai nelielas. «Ja pirms pāris gadiem meistari tiešām dzīvoja no iekrājumiem, kas sataupīti no padomju laikiem, tad tagad jau viss ir dabūjams, tikai vajag zināt, kas nepieciešams un vietas, kur to iegādāties. Ja ir nauda, var dabūt visu – gan no ārzemēm pasūtīt, gan Latvijā mākslinieku veikalos nopirkt,» atzīst Saiva. Piemēram, audekls tiek iegādāts tepat Jelgavā – uzņēmumā «Larelini».
Darbs līdzīgs inspektoram Capam Māksliniece atzīst, ka var strādāt visu dienu un pat nakti, vien nepieciešama mīlestība pret savu darbu. «Šis darbs ir tik radošs un interesants, pat nezinu, kura profesija var būt interesantāka, ja nu vienīgi izmeklētāja, taču tur pielietotās metodes savā darbā izmantoju arī es. Nepietiek vien noskaidrot, kāpēc gleznā radies bojājums, bet arī – kā tas radies. Darbs nedaudz līdzīgs inspektora Capa darbam,» smaidot piebilst restauratore. Mākslas darbu pētniecībā tiek pielietoti arī mikroskopi, rentgens. Tiesa gan – tas, ja nepieciešams, tiek veikts Rīgā. Darbiem var veikt arī ķīmiskās analīzes – restaurators paņem kādu gabaliņu paraudziņa un nogādā ķīmiķim izpētīt. Rezultātā var iegūt informāciju par to, kādas krāsas izmantotas, cik kārtās, kādi materiāli, kā arī vēl visādus sīkumus, kas palīdz, atjaunojot darbu sākotnējā izskatā. Arī no lielās gleznas, kas patlaban ir restaurācijas procesā, paņemtas ķīmiskās analīzes, un māksliniece uzzinājusi, ar kādiem materiāliem tagad jāstrādā.
Pamācība gleznu īpašniekiem Lai arī Saiva ir muzeja restauratore, kas galvenokārt strādā tikai ar muzeja darbiem, gadās, ka arī pilsētnieki atnes atjaunot pa kādai gleznai. «Šis ir īstais brīdis, kad, piemēram, ar 30. gados gleznotajiem darbiem jāsāk kaut ko darīt, ja tos vēlas saglabāt. Tieši tāpēc gribētu akcentēt, lai cilvēki nesāk mājās paši nodarboties ar restaurēšanu. Nekādā gadījumā pēc sentēvu metodēm nevajag «uzfrišināt» ar sīpolu vai pamazgāt. Var noslaucīt putekļus ar vieglu lupatiņu vai slotiņu, bet neko vairāk. Nevajag stiprināt gleznas arī virs radiatoriem vai kamīna un vietās, kur tās pakļautas tiešiem saules stariem. Taču eļļas gleznas nevajag nolikt arī pilnīgā tumsā, kā arī telpās, kur strauji mainās temperatūra, tad tās ilgāk saglabāsies,» teic Saiva.
Nākotnes plāni Darba dienas beigās vēl paspējam noskaidrot, ka maijā restauratore iecerējusi braukt uz Tallinu, kur notiks lekcijas, semināri un praktiskās mācības restauratoriem ne tikai no Baltijas, bet arī citām valstīm. «Aizbraucot uz tādām konferencēm, redzi, ko dara citi, ar kādiem materiāliem viņi strādā, kādā virzienā iet restaurācija pasaulē. Ja agrāk domāja, ka restaurators ir tas, kurš var pilnīgi visu, un atjaunojamai gleznai jābūt tādai kā jaunai, tad tagad akcentē saudzīgumu, un iejaukties vajag tikai tik, cik nepieciešams,» stāsta restauratore. Ar darbu Jelgavas muzejā restauratore ir apmierināta – viņai patīkot gan cilvēki, gan telpas. «Paskatieties, cik man te plaši! Te ir viss, kas vajadzīgs, plašas telpas, instrumenti, darbgaldi. Rīgā daži restauratori cīnās tādos mazos būcenīšos, bet es varu izvērsties, cik vien nepieciešams,» smejoties piebilst Saiva.
18.3 °C,
2.8 m/s,
74.3 % 
18.3 °C,
2.8 m/s,
74.3 %