Pilsētā

Tas, ka Jelgava ir studentu pilsēta un te mājvieta ir Latvijas labākajai augstskolai – Latvijas Lauksaimniecības universitātei (LLU) –, mums, jelgavniekiem, šķiet pašsaprotami, taču LLU jaunā Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Inta Āne domā citādi – tas, kas mums ir pašsaprotami, citiem varbūt raisa ne vienu vien jautājumu.

Kristīne Langenfelde

Tas, ka Jelgava ir studentu pilsēta un te mājvieta ir Latvijas
labākajai augstskolai – Latvijas Lauksaimniecības universitātei
(LLU) –, mums, jelgavniekiem, šķiet pašsaprotami, taču LLU jaunā
Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Inta Āne domā citādi – tas,
kas mums ir pašsaprotami, citiem varbūt raisa ne vienu vien
jautājumu.

LLU jaunā štata vieta ir pavisam neilgu laiku, un arī tās vadītāja
Jelgavā ir ienācēja – līdz šim viņa par savām mājām saukusi Liepāju
un Rīgu, tāpēc uz norisēm universitātē un Jelgavā Inta Āne skatās
it kā no citas prizmas. Un varbūt tieši tas, veidojot LLU tēlu un
universitātes sabiedriskās attiecības, būs viņas ieguvums.

Kāds ir ar Jelgavu nesaistītam cilvēkam priekšstats par mūsu
universitāti?
Ja tā godīgi, tad Jelgava man vairāk saistījās ar aktīvu studentu
dzīvi, tostarp rudenī notiekošajām Studentu dienām, bet mazāk ar
augstskolas aktivitātēm, par kurām man kā cilvēkam no malas
zināšanas bija visai niecīgas. Tāpēc tā noteikti ir viena no jomām,
kam pievērsties – sabiedrībā valdošais uzskats par augstskolas
dzīvi tomēr nevar būt tikai studentu izpriecas vien.
Kas tad būtu tas, ko jūs ieteiktu mainīt, veidojot LLU sabiedriskās
attiecības?
Man šķiet, ka latviešu cilvēkiem vispār ir tāda zināma iezīme – ko
tad es iešu visiem stāstīt par to, kas man labi sokas! Un otra
lieta – ko tad tur stāstīt, tas taču visiem zināms! Es gribu teikt
– nav gan visiem zināms. Nu kaut vai izstādē «Skola», kur piedalās
neskaitāmas izglītības iestādes, nevajag cerēt, ka tajā jūklī burtu
salikums LLU visiem uzreiz būs atšifrējams.
Tāpat mūsu Lauksaimniecības fakultāte. Kāds jums rodas pirmais
iespaids, dzirdot fakultātes nosaukumu? Visticamāk, kaut kas
pagājis, vecmodīgs. Gribi būt lauksaimnieks – ej uz lauka un roc,
kāpēc vēl studēt! Bet priekšstats mainās, kad uzzinu – šajā
fakultātē ir modernas studiju programmas, kur apgūst nevis to, kā
ar dakšu un lāpstu strādāt, bet jaunākās tehnoloģijas.
Lauksaimnieks jau sen vairs nestrādā ar rokām, bet gan ar galvu.
Lūk, ko jāprot sabiedrībai pateikt! Arī mūsu augstskola mainās,
taču tas viss kaut kā līdz šim ir pazudis tajā informācijas plūsmā.
Var jau būt, ka tā ir bijusi zināma pašpietiekamība – LLU kā tāds
fundaments ar stabilām vērtībām, kas labi zināmas. Taču šis
fundaments mainās, un daudzi diemžēl to nezina.
Jums šobrīd noteikti ir daudz «kāpēc»?
Jā, brīžiem tiešām staigāju pa universitāti un nemitīgi jautāju –
kas te notiek, kāpēc tā un ne citādi. Es pagaidām tikai iepazīstos,
mēģinu izprast lietu kārtību un dot savu redzējumu.
Nu, piemēram, vai jums ir priekšstats par to, ko tik izgudro LLU
zinātnieki un kādi patenti šeit aizstāvēti, kur pēc tam ražošanā
tie tiek izmantoti? Daudziem noteikti nav ne jausmas, bet kāpēc to
vienkārši nevarētu sabiedrībai saprotami izskaidrot? Tad varbūt
daudzi saprastu, ka tās nav mistiskas laboratorijas, kur strādā
sirmi vīri – tas ir nopietns ieguldījums Latvijas zinātnē,
ražošanā.
Es tepat augstskolā uz sienas stendiem lasu doktorantu tēmas – ko
tik tur var uzzināt! Bet mūsu žurnālā «Plēsums» par to tiek pārāk
maz rakstīts.
Jā, līdz ar jauno nodaļu arī «Plēsums» nu nonācis jūsu pakļautībā.
Jāatzīst gan, ka vēl nesen žurnālists Kārlis Streips, analizējot
Latvijas augstskolu izdevumus, «Plēsumu» nešaubīgi nodēvēja par
profesionālāko savā jomā.
Profesionalitāti nevar apšaubīt – «Plēsuma» darbinieku veikumu
tiešām vērtēju pozitīvi, taču arī te es redzu lietas, ko varētu
pilnveidot. Šobrīd tas ir žurnāls pārsvarā studējošajiem un mazliet
arī akadēmiskajam personālam. Taču es gribētu redzēt satura maiņu,
lai šis žurnāls būtu vērsts arī uz nākamajiem studentiem,
sabiedrību kopumā – vairāk akcentētu studijas un ar tām saistītās
novitātes, kā arī problēmas, ja tādas ir.
Bet žurnāla auditorija tomēr ir esošie studenti un mācībspēki.
Tā nevar teikt – «Plēsums» vismaz vienā eksemplārā nonāk
bibliotēkās gan Latvijas arodskolās, gan tehnikumos, gan citās
izglītības iestādēs. Tātad – tas tomēr ir solis pie topošajiem
studentiem, kas pagaidām netiek izmantots. Tāpat tas varētu būt arī
labs mērķis, kā sasniegt plašāku auditoriju – sabiedrību, kas
varētu iegūt informāciju par universitātē notiekošo.
Vai tomēr vienam augstskolas žurnālam tas nebūtu par daudz?
Ja mēs runājam par sabiedrību kopumā, tad, iespējams, interneta
portāls, kas arī tagad ir manā pakļautībā, tam būtu
piemērotāks.
Šobrīd gan LLU portāls vairāk atgādina tādu akadēmisku interneta
resursu, kur labi orientēties, šķiet, var tikai tie, kas pārzina
augstskolas lietas.
Un tas arī būtu jāmaina – portālam, manuprāt, būtu jākļūst
dzīvākam, vieglākam, atvērtākam katram cilvēkam: tā, lai tas
veidotu dialogu starp LLU un sabiedrību.
Tāpat jūsu pārziņā tagad ir arī Informācijas centrs, muzeji un
Studentu klubs.
Arī Informācijas centrā un muzejā ar laiku varētu kaut ko uzlabot.
Taču īpaši man gribas uzteikt Studentu klubu, jo šķiet, ka tieši
tas ar saviem lielajiem pasākumiem, teātri, deju kolektīvu un kori
pēdējos gados visvairāk ir veicinājis LLU atpazīstamību. Tur tiešām
dzīve kūsāt kūsā. 
Brīžiem gan jelgavniekiem var rasties jautājums – LLU ir pilsētas
daļa vai tomēr tās ir divas atsevišķas pasaules, kuru ceļi dažreiz
krustojas.
Diemžēl man arī šobrīd ir tāds redzējums – tās vairāk izskatās pēc
divām pasaulēm. Kad pilsēta rīko kādu pasākumu, LLU piedalās, kad
LLU rīko – pilsēta piedalās, bet gribētos tomēr, lai tas biežāk
notiktu, izmantojot vārdu «kopā»: kopīgi rīkoti pasākumi, kopīgi
projekti, kopīgas aktivitātes, tā, lai šīs pasaules tiešām
saplūstu. Manuprāt, gan pilsēta, gan augstskola var būt tikai
ieguvējas. Es gribētu, lai mums visiem labi zināmais sauklis
«Jelgava – studentu pilsēta» īstenotos par visiem simts
procentiem.
Vai ir jau kāds piedāvājums, kur izmantot vārdu «kopā»?
Ir gan – izteicu ideju, ka augstskolā jāaktivizē darbs, lai tā
kļūtu par videi draudzīgas iestādes paraugu, kam piekrita arī
rektors. Jau pēc tam, skaidrojot tehniskās iespējas, tapa zināms,
ka pilsētā top atkritumu šķirošanas laukumi, un man uzreiz radās
jautājums, kāpēc LLU nevar rādīt piemēru šajā ziņā. Sākt varētu ar
makulatūras vākšanu. Tikai žēl, ka tas notiek tikai šobrīd –
patiesībā šāds pilsētas projekts LLU bija jāprezentē jau agrāk. Man
šķiet, ka šis atkal ir viens tāds piemērs, kas atspoguļo, ka vārds
«kopā» tomēr ir par maz lietots.
Vēl jau, ja mēs runājam par tādām divām pasaulēm, LLU un pils arī
tomēr ir divas dažādas lietas, ko gan mēs bieži nemēdzam dalīt.
Jā, pils ir mūsu ēka, kur īstenojam savus mērķus, bet ēka ir īpaša.
Pils gluži kā veca dāma prasa zināmu pietāti, arī daudz laika,
uzmanības un līdzekļu. Tāpēc mums ir jābūt lielā mijiedarbībā.
Šobrīd aktīvi notiek gatavošanās pils 270 gadu jubilejas svinībām,
un te nu ir tā reize, kad tas ir jānošķir: tie nebūs augstskolas
svētki, bet gan pils jubileja. Mēs tos organizējam, bet organizējam
pilij – tāpēc svētki būs katram jelgavniekam, katram viesim, nevis
bijušiem, esošiem studentiem un mācībspēkiem.

Inta Āne, LLU Sabiedrisko attiecību daļas
vadītāja
• Dzimusi, augusi un skolojusies Liepājā;
• Augstākā izglītība – LU Fizikas un matemātikas fakultāte;
• Darba pieredze:
– Rīgas Industriālais politehnikums (13 gadus matemātikas
priekšmetu pasniedzēja);
– no 1991. gada Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) atbildīgā
par vidējām speciālajām mācību iestādēm;
– pēc tam piecus gadus vadījusi IZM pakļautības iestādi
Profesionālās izglītības centru (tagadējo Profesionālās izglītības
aģentūru);
– Zemkopības ministra Pētera Salkazanova laikā vadījusi viņa biroju
ministrijā;
– pēc valdības krišanas pusgadu studējusi Vācijā personāla vadību
un strādājusi personāla konsultāciju firmā;
– atgriežoties Latvijā, strādājusi par pasniedzēju Banku
augstskolā;
– šobrīd LLU Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja.