Birojā ienāk klients: «Sakiet, lūdzu, vai es varētu….» un tai pat mirklī viņš aizmirst, kāpēc īsti ieradies un kādu pakalpojumu vēlējies saņemt – viņa uzmanību piesaistījis ofisa iemītnieks – rozā tarantuls. Jā, arī tā gadās Jelgavā.
Kristīne Langenfelde
Helmuta Meškona firmas «Mitau group» ofisa iemītnieks vienaldzīgu atstāt nespēj – viņu pamana, apbrīno, no viņa izbīstas. «Kāpēc šāds eksotisks mājdzīvnieks ofisā? Un kāpēc ne? Zirneklis ir fantastisks socializācijas objekts – viņš palīdz komunicēties ar cilvēkiem un nespēj tos atstāt vienaldzīgus. Tā pat ir sava veida reklāma – lai kā klients uztvertu zirnekli, viņš noteikti to neaizmirsīs,» ar smaidu spriež Helmuts. Patiesībā gan Helmuts zirnekli nopircis kā dāvanu dzimšanas dienā brālim. «Tas ir paradokss – brālim ir paniskas bailes no zirnekļiem, bet tai pat laikā viņa mīļākās šausmenes ir tās, kur redzami milzīgi zirnekļi. Tad nu es nolēmu, lai šīs bailes mazinātu, uzdāvināt viņam īstu zirnekli. Ja brālis vēl bija gatavs pieņemt dāvanu, tad viņa sieva gan ne – un tā nu sanāca, ka viņš palika pie manis,» atceras Helmuts. Viņš atzīst, ka zirneklis ir ļoti pateicīgs mājdzīvnieks, jo prasa ļoti maz pūļu. «Tiem, kas neuzdrošinās pieņemt mājdzīvnieku tāpēc, ka tas prasa regulāru uzmanību, zirneklis būs īsti piemērots – ar viņu nekas nenotiks, ja pat uz nedēļu divām par viņu aizmirsīsiet. Viņš nav katru dienu jābaro, jāapmīļo, jāved pastaigā. Tas ir kaut kas līdzīgs zivtiņām – tikai savādāk, neierastāk,» priekšrocības min Helmuts. «Brīvībā viņi dzīvo Čīles tuksnesī un tāpēc ir ļoti dzīvotspējīgi. Arī kā mājdzīvnieki viņi ļoti viegli pielāgojas un neprasa daudz – tikai apsildītu mājvietu, ūdeni un ik pa pāris dienām pabarot,» tā Helmuts. Rozā tarantula maltīte ir dzīvi kukaiņi. Helmuts savējo baro ar circeņiem. Sākumā gan esot mēģinājis arī ar prusakiem, bet reiz tie ofisā pamukuši, un tagad Helmuts labāk tādu risku neuzņemas, jo diezin vai apkārtējo biroju darbinieki varētu saprast prusaku ievazāšanu darba vietā. «Circeņus pērku tepat Jelgavā un ik pa pāris dienām savu zirnekli pabaroju. Tagad jau tas ir vienkārši – ja eksotisku dzīvnieku var nopirkt, tad tiek domāts arī par tā maltītes piedāvāšanu specializētos veikalos,» spriež Helmuts. Kamēr mēs ofisā sarunājamies, ienāk viens, otrs klients un apliecina jau sākumā Helmuta minēto – zirneklis tiešām ir socializācijas objekts. Neatkarīgi no sava nāciena mērķa neviens neaiziet kaut ko nepajautājis par zirnekli. Meitenēm, protams, aktuālākais – vai viņš nekož. «Kost nekož, taču viņš ir zināmā mērā toksisks, tāpēc cilvēkiem ar alerģisku reakciju to rokās turēt neiesaka, jo var rasties izsitumi. Tā ir tāda piesardzība – ja turēsiet plaukstā, kur āda raupjāka, visticamāk, nekas nenotiks, bet, kad paļauj viņam parāpot pa delmu, tad citreiz var sajust tādu kņudoņu – maigāka āda. Protams, piesardzības nolūkos vienmēr pēc tam, kad zirneklis turēts rokās, tās kārtīgi jānomazgā un nekādā gadījumā nedrīkst ar vēl netīrām rokām iebakstīt acī vai mutē. Tas piesardzībai,» stāsta Helmuts, piebilstot, ka pats gan neesot piedzīvojis kādu likstu ar zirnekli viņa toksiskuma dēļ.
17.1 °C,
2.6 m/s,
85.6 % 
17.1 °C,
2.6 m/s,
85.6 %