Kultūra

Obligāta prasība Lieldienu rītā ir agrā celšanās, kas garantē možumu un laimi visu gadu. Kurš pirms saules lēkta paspēs nomazgāties skaidrā avota ūdenī, tas visu gadu būs mundrs un jautrs. Mazgāšanās tekošā ūdenī, kas tek pret sauli, ir maģisks šķīstīšanās rituāls, kas palīdz iegūt možumu, gaišu prātu, veselību un skaistumu.

Obligāta prasība Lieldienu rītā ir agrā celšanās, kas
garantē možumu un laimi visu gadu. Kurš pirms saules lēkta paspēs
nomazgāties skaidrā avota ūdenī, tas visu gadu būs mundrs un
jautrs. Mazgāšanās tekošā ūdenī, kas tek pret sauli, ir maģisks
šķīstīšanās rituāls, kas palīdz iegūt možumu, gaišu prātu, veselību
un skaistumu.

Neatņemama Lieldienu tradīcija ir pēršana ar pūpoliem un
izplaucētiem bērza zariem, sakot “apaļš kā pūpols, lunkans kā
žagars” vai “veselība iekšā, slimība ārā”. Saimnieks Lieldienu rītā
devās ar pūpoliem nopērt zirgus, bet saimniece – uz laidaru pie
govīm un citiem kustoņiem, lai tie vasarā nebizotu. Pērti tika arī
bišu stropi.

Olu mainīšanai un dāvināšanai Lieldienās ir ne tikai utilitāra,
bet arī dziļāka jēga – tas kalpo labvēlības, simpātiju
radīšanai.

Olu krāsošanā dominē dabiskie materiāli – sīpolu mizas, vilnas
dzijas dzīpari, rudzu zelmenis, bērzu lapas, alkšņu pumpuri,
kumelītes. Jo vairāk olu bija saimniecei, jo vairāk nākamajā gadā
vairojās lopi.

Olas ēdot, arī bija vajadzīga sava zināšana. Apēdot nepāra olu
skaitu, cilvēku varēja piemeklēt kāda nelaime. Kas olas ēd bez
sāls, tas melo. Ja Lieldienās ēd daudz olu, vistas labi dēj.
Nemiers un nesaticība valda tajās mājās, kur olu čaumalas nesargā
un samin. Kad Lieldienās olas zog, tad zaglis paliek tikpat pliks
kā ola. Lieldienās bērniem vajag ēst daudz olu, lai augtu apaļi kā
olas.

Lieldienās olas vārot nedrīkst pūst uguni, jo tad olas
plīst.

Saimniecēm noderētu šādi ticējumi: lai vistas dētu labi olas,
tad tās Lieldienas rītā jāsabarojot ar sakapātām pupiņām un
sakapātiem kartupeļiem un lieldienās olu čaumalas jāber caur
vīrieša biksīm, tad vārnas cāļus neēd.

Lieldienās ar olām jāiet sisties, kam stiprāka ola, tas ilgāk
dzīvos. Pirmajās Lieldienās sitas ar olas tievo galu, Otrajās
Lieldienās – ar olas resno galu.

Lieldienās vajag kārtīgi izšūpoties, tad vasarā dunduri, odi un
čūskas nekož, būs brangas aitas un gari lini. Šūpuļu kārēji un
šūpotāji bija puiši, bet meitas par šūpošanu maksāja vai nu ar
olām, vai ar cimdu pāri. Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku
un saimnieci. Par šūpošanu un šūpoļu kāršanu puiši dabūja olas,
cimdu pāri, alu vai ko tamlīdzīgu. Šūpojās visas trīs Lieldienas un
bieži vien arī nedēļu pēc tām. Pēc šūpošanās šūpoles nedrīkstēja
atstāt, tad putniem neizdodoties perēšana, vārnas aiznesot cāļus.
Šūpoles parasti izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur
šūpoties.

Senie latvieši Lieldienām posās un gatavojās īpaši rūpīgi.
Folkloras materiālos ir fiksēts, ka Alsungā pat cūku vilkuši
atmuguriski uz dīķi mazgāt, lai visu gadu mājās būtu tīrība un
zirnekļi neaustu tīmekļus. Cilvēki Lieldienu rītā vilka mugurā
tīras, jaunas drēbes.

Lejaskurzemē sastopama īpatna Lieldienu tradīcija, kas saukta
par putnu dzīšanu. Simboliskā putnu dzīšana notikusi, lai putni to
gadu neizēstu sējumu sēklas.

Lieldienas ir arī laiks, kad latvieša klēts ir jau iztukšota, un
laiks, kad sākas pavasara darbi. Tomēr Lieldienās arī cepa pīrāgus,
vārīja miltu putru ar cūku ribām, gatavoja miestiņu.

Ar Lieldienām saistās arī laika pareģošana. Ja Pirmajās
Lieldienās līst, tad govis dos daudz piena un katru svētdienu līdz
Vasarassvētkiem būs lietains laiks. Ja vardes Lieldienās iet pāri
ceļam, sagaidāma lietaina vasara.

Latgalē ir mazliet atšķirīgas Lieldienu ieražas, kas balstās uz
baznīcas tradīcijām. Lieldienu rītā visi steidzas uz baznīcu, mājās
paliek tikai bērni, veci un slimi cilvēki. Brokastis neviens
nedrīkst ēst, kamēr saimnieks no baznīcas pārved “svētību” (olas,
gaļu, sāli, sviestu un maizi). Šīs Lieldienu brokastis Latgalē sauc
par atgavēšanos.

Baznīcēni sacentās savā starpā: kurš pirmais pārbrauca no
baznīcas, tas visu gadu būs pirmais darbā un turībā.

www.LETA.lv