25.8 °C, 4.7 m/s, 45.2 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētā«Kopš sieva strādā Jelgavā, bērns mani vairs nesauc par mammu!»
«Kopš sieva strādā Jelgavā, bērns mani vairs nesauc par mammu!»
13/03/2008

Nu jau Osipovu ģimene dēvē sevi par kārtīgiem jelgavniekiem. Taču par tādiem viņi kļuva soli pa solim. Agrāk abi gan strādāja, gan dzīvoja galvaspilsētā. Ilona bija pārliecināta, ka tikai Rīga ir pilsēta kustībā, bez kā neiztikt. Turpretī Mareks, pieņēmis izdevīgu darba piedāvājumu Jelgavā, jau bija pieradis pie divu stundu brauciena no mājām Vecmīlgrāvī uz darbu Jelgavas Cukurfabrikā. Tagad gan viņš vaļsirdīgi atzīst: «Kad Ilona ierosina brīvdienā aizbraukt uz Rīgu, man uzmetas zosāda.»

Daiga Laukšteina

Nu jau Osipovu ģimene dēvē sevi par kārtīgiem
jelgavniekiem. Taču par tādiem viņi kļuva soli pa solim. Agrāk abi
gan strādāja, gan dzīvoja galvaspilsētā. Ilona bija pārliecināta,
ka tikai Rīga ir pilsēta kustībā, bez kā neiztikt. Turpretī Mareks,
pieņēmis izdevīgu darba piedāvājumu Jelgavā, jau bija pieradis pie
divu stundu brauciena no mājām Vecmīlgrāvī uz darbu Jelgavas
Cukurfabrikā. Tagad gan viņš vaļsirdīgi atzīst: «Kad Ilona ierosina
brīvdienā aizbraukt uz Rīgu, man uzmetas zosāda.»

Par pagrieziena punktu toreizējo rīdzinieku Ilonas un Mareka
Osipovu dzīvē zināmā mērā var uzskatīt dienu, kad ģimenes galva
pieņēma lēmumu mainīt darbu. Jaunais piedāvājums šķita pietiekami
pārliecinošs. Vien atlika samierināties, ka nu darba vieta atrodas
Jelgavā. «Tā sāku braukāt. Katru dienu ceļā pavadīju divas stundas
vienā virzienā,» atminas Mareks, «Vienkārši braucu. Nedarīju neko
citu. Tikai biznesmenis var bīdīt lietas, sēžot mašīnā. Gadā tik
daudz tumšu rītu un vakaru! Cēlos pirms pulksten sešiem, lai laikus
nokļūtu darbā. No rīta vēl tukša Rīga, bet trakums sākās
atpakaļceļā. Kā pie «Turības», tā – sastrēgumi. Tas viss bija
necilvēcīgi, bet – ko darīt? Darbs bija labi atalgots, piešķīra arī
auto un sedza degvielas izdevumus. Atlika tikai iekāpt mašīnā un
braukt. Vēlāk gan arī vadība jautāja, cik tad ilgi es tā
braukāšu…»

Jāpiebilst, ka Rīgā jaunā ģimene dzīvokli īrēja, tādēļ loģiski,
ka pienāca brīdis, kad kā mazs velniņš sāka tirdīt doma par savu
namiņu. Un tas bija otrs brīdis, kad nopietni paskatīties uz sevi
caur nākotnes prizmu. Pirmkārt, par dzīvokļa īri sāka prasīt
aizvien lielāku maksu. Savukārt Jelgava nebija pilnīgi sveša, jo te
jau dzīvoja pāra draugi, pie kā nereti Osipovi ciemojās. Otrkārt,
arī Ilonai nekas daudz nemainījās, jo viņa tāpat mēroja stundu garu
ceļu no darba Rīgas centrā līdz mājām, bet reizēs, kad braucienam
bija jāizvēlas sabiedriskais transports, – pusotru stundu ar
pārsēšanos. Tā, saliekot kopā visus plusus un mīnusus, Ilona un
Mareks vērtēja: «Varbūt tiešām savu namiņu raudzīties Jelgavā?» Tā
viņi arī darīja. Galvenokārt Mareka darba vietas dēļ.

Nu Ilona un Mareks Jelgavā dzīvo jau trīs gadus. «Pats
svarīgākais, ka tikām pie sava dzīvokļa,» izvēli pamato Mareks,
«diez vai pārceltos uz īrētu dzīvokli Jelgavā. Ilonai bija būtiski,
lai ir savs namiņš, kaut vai Jelgavā.» Meitene uzreiz piebilst, ka
ātri spējusi adaptēties Jelgavas vidē. Taču viņa vēl turpināja
mērot ceļu uz darbu Rīgā. Tiesa, pavisam neilgi, jo pārmaiņu laikā
sevi jau bija pieteikusi mazā Martiņa.

Kad meitai apritēja nedaudz vairāk kā gadiņš, Ilona juta
vajadzību atgriezties apritē. Viņa atsāka darba gaitas Rīgā un
atzīst, ka nebūtu sadūšojusies meklēt darbu Jelgavā. Meitene,
nebūdama nekāda miera mika, spītīgi turējās pie uzskata, ka
galvaspilsēta darba piedāvājumu un aprites ziņā ir soli priekšā
Jelgavai. Taču, kā tagad vērtē Ilona, laimīgas apstākļu sakritības
dēļ viņai tika dota iespēja pārliecināties par pretējo. Meitenei
piedāvāja darbu Jelgavā. Pēc vētrainām pārdomām viņa to pieņēma.
«Man vienkārši palika žēl laika, ko pavadīju ceļā. Cik tad ilgi tā
varēja vilkt? Tagad ar visu esmu apmierināta. Beidzot jūtos kā
baltais cilvēks!» smaida Ilona. Mareks nekavējas ar savu vērtējumu:
«Tas, ka Ilona tagad strādā tepat, arī man ir liels atvieglojums.
Iepriekš viņa pārradās kā tāds piegulētājs. Pateica: «Čau!» un
pilnīgi nogurusi devās pie miera, lai no rīta: «Aizved mani līdz
vilcienam!», un atkal: «Čau!» Tas bija aplam.»

Ilona stāsta, ka uz darbu un atpakaļ allaž devās ar vilcienu,
saskatot tam arī savas gaišās puses: «Visu ceļu veltīju žurnāliem,
kam man nekad nav laika. Izlasīju visu – žurnālus, avīzes,
grāmatas. Tā bija pilnībā man veltītā stunda. Otrkārt, sasummējot
kopā, tomēr cenu atšķirība vilcienam un mikriņam ir vērā ņemama.
Tāpat jau nobraukāju ap 40 latiem mēnesī plus vēl ēšana, kas Rīgā
nav tā lētākā. Jā, un vilciens arī nestāv sastrēgumos.» Galvenie
plusi darbam Jelgavā? «Pirmām kārtām jau ieekonomētais laiks,»
spriež Ilona. Mareks paturpina: «Bet pats galvenais, ka vairāk
laika var pavadīt kopā ar ģimeni. Kāda vairs ģimene, ja pārbrauc
pulksten pusdeviņos vakarā pārguris no darba? Vairs nav nekādas
vēlēšanās kaut kur iziet ārā ar bērnu. Arī auklīte ir lētāka. Marta
noteikti izjūt atšķirību. Vairs nesauc mani par mammu!»

«Tas ir stereotips, ka Rīgā ir labāk atalgots darbs. Mēs paši
par to pārliecinājāmies,» bilst Mareks. Ilona gan nedaudz oponē:
«Bet Jelgavā grūti atrast normālu darbu. Tomēr, ja paveicās, tad
tas atalgojumā ziņā tiešām nebūt nav sliktāks.»

Tagad Jelgavas Cukurfabrikas mantzinis un SIA «Kulk» personāla
vadītāja kļuvuši par īstiem jelgavniekiem. «Un esam ļoti
apmierināti ar šo pilsētu!» Tomēr, ja būtu atkal kāds izdevīgs
darba piedāvājums Rīgā… Marekam jau atbilde gatava: «Zini, pat
tagad, kad Ilona saka, lai sestdienā aizbraucam uz Rīgu, man
uzmetas zosāda. Ir jūtama atšķirība, ka te ir mierīgāk, nav
burzmas. Rīgā vienkārši pavadi stundas, uz vietas stāvot korķos.»
Noslēgumā Ilona vēl piebilst: «Laika izjūta arī ir atšķirīga. Tur
burtiski stundas steidzas. Jā, arī te laiks iet ātri, bet Rīga –
mūžīgā skriešana.»